Pēc  Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistikas datiem, Liepājā šonedēļ populārākie vārdi ir Tamāra (207), Mirdza (173), un Ilona (150).

Šodien vārda dienu atzīmē 150 Ilonas un 11 Adelīnas.

Taču šodien, vienā dienā ar Liepājas dzimšanas dienu, savu jubileju atzīmē liepājniece un sākumskolas skolotāju Zandu Ančenko.

Ar ko ikdienā nodarbojies?
Šobrīd strādāju Liepājas Centra sākumskolā – vadu pagarināto dienas grupu, paralēli tam pasniedzu arī privātstundas – mācu bērniem gan lasīt, gan rēķināt. Pagājušo gadu mēs ar vīru un meitu pavadījām Vācijā, kur nodzīvojām vienu gadu. Likvidēja Karostas sākumskolu, kurā pirms bērna piedzimšanas strādāju. Arī vīram darbā negāja tik labi, cik vēlētos un tad izdomājām, kāpēc nepamēģināt? Pirms desmit gadiem Vācijā strādāju par auklīti un vēlāk arī studēju. Kontakti bija nodibināti un laikam gadījās tas īstais brīdis, kad likās: "Ja ne tagad, tad kad”? Gadu nodzīvojām un mums klājās labi – abi strādājām, meitiņa gāja bērnudārzā, iemācījās vācu valodu, bet drīz vien sapratām, ka nevēlamies dzīvot tikai lai strādātu. Lai arī kā šeit, Latvijā, mums klātos, man ir citas prioritātes: ģimene, draugi, dzimtā valoda. Un tā pēc gada prombūtnes vasarā arī atgriezāmies atpakaļ Liepājā.

Kurus mācību priekšmetus tev patīk vislabāk pasniegt?
Sākumskolas skolotājs māca visus priekšmetus. Man mīļākais priekšmets, protams, ir latviešu valoda, ko es arī secināju Vācijā. Tā kā man ir labas vācu valodas zināšanas, bija plāns strādāt arī tur par skolotāju. Bet tad es sapratu, ka nevarētu tik kvalitatīvi mācīt bērnus Vācijā, cik kvalitatīvi es to varētu darīt šeit.

Vai jau kopš bērnības zināji, ka vēlies būt skolotāja?
Jā! Man bērnudārza diplomiņā jau bija rakstīts, ka būšu bērnudārza audzinātāja. Tas nedaudz pamainījās un kļuvu par skolotāju. Kad vidusskolā visi runāja, ka nezinot, kur mācīties pēc skolas beigšanas, man jau viss bija skaidrs.

Kādas ir tavas spilgtākās rakstura īpašības?
Esmu enerģiska, strādāt griboša, labprāt iesaistos dažādos projektos, mācos jaunas lietas, bet tajā paša laikā esmu sapratusi, ka mana vieta ir skola. Gribas izmēģināt visu jauno. Man ir bijis arī savs bizness, jauks veikaliņš, bet sapratu, ka skola tomēr ir īstais un vienīgais aicinājums. Tas, kādas pozitīvas emocijas skolā gūstu no bērniem, nespēj aizstāt neko citu. Taču esmu arī ļoti gaisīga, bieži mainu domas. Jāsaka paldies vīram, kurš vienmēr ir bijis saprotošs un mani atbalstījis. Kā skolotājai tas noteikti ir labi, ka esmu aktīva un enerģiska, jo strādājot ar bērniem, manuprāt, tādai ir jābūt. To īpaši varēju izpaust strādājot Karostas sākumskolā – ar bērniem daudz laika pavadījām ārā, varējām aiziet līdz jūrai, pētīt ūdeni, kokus, krūmus, spēlēt spēles. Tur bija ideāla vieta skolai. Žēl, ka skolu likvidēja.

Kā pavadi savu brīvo laiku?
Daudz dziedu, visu mūžu esmu dziedājusi koros. Arī tagad ir plāns atsākt to darīt. Visa ģimene dziedam kopā mājas pasākumos, mīļo cilvēku lokā. Arī mana meitiņa Elza ļoti labprāt dzied un apmeklē bērnu popgrupiņu.

Kas tev sniedz prieku, laimes sajūtu?
Tā noteikti ir mana meita – viņa ir ļoti aktīva, dzīvespriecīga, par ko es priecājos. Manuprāt, tas viņai ir no manis. Arī es tāda esmu un uz dzīvi cenšos skatīties pozitīvi. Tas sniedz laimes sajūtu, kad redzu, kā bērns var priecāties par maziem dzīves sīkumiem vai vienkārši būt man līdzās un runāt smieklīgas, bet interesantas lietas. Vācijā abi ar vīru secinājām, ka esam ģimenes cilvēki un ģimene mums stāv pāri visam.

Vai tev ir kāda sapņu zeme?
Tāda konkrēta vieta nav, bet es gribētu vēl kādreiz atgriezties Vācijā – ne tikai tāpēc, ka tur viss sakārtots un cilvēki smaidīgāki, bet tādēļ, ka Vācijā ir ļoti skaista daba, pilsētas. Neesmu daudz ceļojusi, tas man ir turpmākajos dzīves plānos, bet noteikti vēl gribu redzēt skaistas vietas.

Kā tu raksturotu liepājniekus?
Manuprāt, liepājnieki ir ļoti lieli savas pilsētas patrioti. Dzīvojot Vācijā satiku vairākus latviešus, katru no savas vietas, un neviens tā nerunāja par savu dzimto pusi kā es par Liepāju. Zinu daudzus cilvēkus, kas, aizbraucot kur citur dzīvot, pēc kāda laika atgriežas Liepājā vai arī dzīvo citur ar domu, ka kādreiz atgriezīsies. Liepājai ir kāda aura, kas velk atpakaļ. Taču var redzēt, ka pilsēta ir palikusi tukšāka, cilvēki izbraukuši.

Kādi plāni dzimšanas dienai?
Šogad man paliek apaļš cipars. Kopš sevi atceros, vienmēr esmu svinējusi dzimšanas dienas ar daudz ciemiņiem, tematiskajām ballītēm. Arī šogad vēlos nosvinēt kārtīgi – visu vēl neesmu izdomājusi, bet iespējams būs ballīte brīvā dabā!

Tavs novēlējums visiem šodienas svētkos!
Manuprāt, mūsdienās ir ļoti svarīgi saglabāt pozitīvismu, jo visapkārt ir daudz negatīvā. Es saprotu, ka tas nav viegli, bet ir jānosakņojas pozitīvi, jo viss sākas no sevis un domām ir liels spēks, tās materializējas un... piepildās! To es arī visiem novēlu!