Trešdien, 25. martā, no plkst. 12 Liepāja okupācijas muzejā K. Ukstiņa ielā 7/9 pulcēsies Liepājas politiski represētie ļaudis, lai pieminētu 1949. gada 25. marta skaudros vēstures notikumus, vienu no drūmākajiem notikumiem mūsu valsts jaunāko laiku vēsturē – 1949. gada komunistiskā genocīda upurus, infomē Sandra Šēniņa, Liepājas muzeja struktūrvienības “Liepājas okupācijas muzejs” vadītāja.

Plkst. 13 Liepājas politiski represētie ļaudis ar autobusu kopā ar jauniešiem dosies uz Tores staciju, lai plkst. 14 vietā, no kuras liepājniekiem sākās Golgātas ceļš, godinātu represiju upurus.

Piemiņas pasākumā Torē uzrunas teiks Liepājas pilsētas domes priekšsēdētājs Gunārs Ansiņš, savukārt Liepājas politiski represēto klubu pārstāvēs tā priekšsēdētājs Ilgvars Šēns.

Pirms 77 gadiem visā Baltijā norisinājās viena no lielākajām traģēdijām mūsu tautu jaunāko laiku vēsturē. 1949. gadā no 25. līdz 30. martam no Latvijas 33 lopu vagonu ešelonos staļinistiskais režīms uz Sibīrijas un Tālo Austrumu apgabaliem deportēja gandrīz 42 tūkstošus mūsu valsts cilvēkus.

Deportāciju plāns – operācija “Krasta banga” – tika gatavots no iepriekšējā gada rudens un izsūtāmo sarakstus sāka sastādīt februārī. Kādai niecīgai procenta simtdaļai, iespējams, arī izdevās paglābties, bet 13 624 Latvijas ģimenēm (41 828 cilvēkiem; tostarp 11 523 vīriešiem, 19 414 sievietēm un 10 919 bērniem) sākas Golgātas ceļš.

Par 25. marta operācijas “Krasta banga” rezultātiem Latvijā vēsta bezkaislīgs ziņojums Krievijas Federācijas Valsts arhīvā: “Pirmais ešelons nr. 97 329 ar izsūtītajiem no Rīgas tika nosūtīts 25. martā plkst. 15 un 47 minūtēs; (..) bet papildu vēl viens vilciens – 33. ešelons (nr. 97 383) no Rēzeknes – 30. martā pulksten 10 un 08 minūtēs.”

Atšķirībā no 1941. gada 14. jūnija, kad uz padomju deportēja vairāk nekā 15 400 cilvēku, galvenokārt valsts turīgākos pilsoņus, uzņēmējus un neatkarīgās Latvijas politisko un dažādu sabiedrisko organizāciju līderus, 1949. gada pavasarī sāpju un moku ceļam pārsvarā bija nolemti lauku iedzīvotāji – lauksaimnieki un viņu ģimenes locekļi.

Okupantu vara centās īstenot trīs galvenos 1949. gada masu deportācijas mērķus: iznīcināt mūsu tautas kodolu – zemniekus – un tādā veidā iedragāt atbalstu bruņotajai pretošanās kustībai mežos; panākt, lai palikušie piespiedu kārtā iestājas kolhozos; ar teroru visaptveroši pārveidot Latvijas zemi un sabiedrību, to pakļaut Padomju Savienības interesēm un ideoloģijai.

Katrai ģimenei bija atļauts ņemt līdzi 1500 kg bagāžas, un tās savākšanai bija atvēlēta viena stunda. Tomēr šie noteikumi bija formāli, tos ignorēja, operatīvās grupas dažkārt patvaļīgi saīsināja laiku līdz 15 minūtēm vai mazāk un atļāva ņemt līdzi tikai pašu nepieciešamāko – pārtiku, drēbes.

Apjukušie cilvēki bieži vien nemaz nespēja arī stundas laikā savākt mantas, turklāt daudziem nemaz nebija tik daudz mantu un pārtikas krājumu. Bija gadījumi, kad karavīri, iznīcinātāji vai aktīvisti nodarbojās ar marodierismu, apzaga izvešanas laikā vai arī jau deportēto ģimeņu saimniecības.

Tāds liktenis bija lemts 2651 Liepājas un tās apkārtnes iedzīvotājam.