Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistikas datiem Liepājā vārda dienu svin 413 Nikolaji, 92 Nikolas, 64 Niki un 17 Niklāvi.

Dzimšanas dienā sveicam dzejnieci Agitu Dragunu.
 

Pastāstiet nedaudz par sevi!
Man ir divi dēli. Un divi izdoti dzejas krājumi. Vēl dažas iestudētas lugas, daži publicēti stāsti, un savulaik milzīgs daudzums recenziju par jaunākajām grāmatām. Daudzi dzejoļi pārtapuši dziesmās.

Vai atceraties, kā radās jūsu pirmais dzejolis?
Kaut kādi dzejolīši tapa, tiklīdz mācēju rakstīt, četru gadu vecumā. Bet atsāku rakstīt 15 gados, kad nakts vidū pēkšņi kas tik skaists ausīs skanēja, ka nācās celties un meklēt, kur pierakstīt. Tas dzejolis vēlāk publicēts manā otrajā dzejas krājumā "Prāts".

Kas ir tas, kas liek rakstīt?
Man tie ir mirkļi, kad izdodas iekšēji rast atbildes uz ilgi sevī maltiem jautājumiem, vai arī vienkārši brīži, kad pilnskanīgāk kā citreiz izdodas sajust visuma pulsu, kad kas netverams un dievišķs gaisā. Nu, tos mirkļus arī cenšos saglabāt un ar tiem dalīties, kā jau nu protu.

Kas, jūsuprāt, ir dzejnieks šobrīd? Un kādam viņam vajadzētu būt?
Katrs dzejnieks ir citāds. Un ir tikai normāli, ka katrs uzrunā pavisam citu cilvēku grupu. Svarīgi jau, ka vispār uzrunā, ka sajūtas vispār ar kādu rezonē, jo tikai tas palīdz tās atpazīt pašam sevī. Manuprāt, dzejniekam jebkurā laikmetā jāuztur saikne ar patiesumu, jo gan reliģijas, gan ideoloģijas un teorijas mēdz pārkoksnēties un attālināties no tā. Dzejniekam jābūt dzīvam, tas arī viss.

Jūs esat arī veikusi atdzejojumus. Kā šis darbs atšķiras no pašas radītas dzejas?
Galvenā atšķirība tā, ka atdzejā iedvesmas objekts nekur neslīd prom, nepagaist un nav maināms. Bet daudz arī līdzīgā – pirmkārt jau atbildība par iespējami pilnvērtīgāko skanējumu izsakāmajai domai. Atdzeja parasti ir daudz darbietilpīgāka, pie viena atdzejojuma mēdz sēdēt gadiem.

Kā vērtējat dzejas lietošanu ikdienā (citātos, apsveikuma kartītēs, runās)?
Man parasti prieks, ja cilvēkiem dzeja izrādās vajadzīga. Bet ir arī robeža, aiz kuras tas jau kļūst nebaudāmi, piemēram, iekļaujot pārlieku frāžainā tekstā, vai arī kad pārprasta dzejoļa jēga. Manus dzejoļus gan parasti citē tikai tie, kam tie tuvi, un tas man dod ne ar ko nesalīdzināmu saprastības, savējo atrašanas sajūtu.

Kura šobrīd ir jūsu mīļākā grāmata?
Nespēšu nosaukt vienu grāmatu. Man ļoti nozīmīgas bijušas Raiņa lugas un "Gals un sākums", Knuta Skujenieka "Iesien baltā lakatiņā", Velgas Kriles, Egīla Bāra, Austras Skujiņas dzeja, indiešu bībele "Bhagavadgīta" un "Laodzi sacerējums par Dao un De", H.Hese, R.Rolāns, K.Vonnegūts un U.Eko "Rozes vārds", un tik daudzi citi... Bet šajā laikā vispār lasu maz, toties sekoju līdzi visam, ko piedāvā latviešu bardi jeb dziesminieki.

Kur jūs rodat prieku un iedvesmu?
Pati dzīve to pasviež tik neprognozējami un negaidīti, ka necenšos to ne izskaidrot, ne ietekmēt, bet gan vienkārši godprātīgi paņemt pretī to, kas man tiek dots.

Kā vislabāk sevi palutināt?
Šajā ziņā mani sievišķīgie instinkti ir visprimitīvākie, dāvinu sev jaunas kleitas, lakatus, smaržīgas dabisko ēterisko eļļu vannas, garšīgus ēdienus, augļus. Bet tā pa īstam palutināta esmu, kad ar draugiem dziesminiekiem iegadās kāds garāks sadziedāšanas vakars, kad tiek izdziedāts viss, ko ne vārdos, ne dzejā neizteikt.

Ko ir būtiski paveikt gada noslēgumā?
Man vispār kā viena no dzīves prioritātēm šķiet attiecību izlīdzināšana ar cilvēkiem, asumu nogludināšana, smagumu izgaisināšana. Lai nav jānes līdzi uz nākamām dzīvēm. Arī gada noslēgumā pirmkārt domāju, vai nav palicis kāds, kam palūgt piedošanu vai vienkārši ko labu pagūt pateikt. Bet tikpat svarīgi arī nezaudēt īstumu, piemelot labo nav vērts.

Kas pēdējā laikā ir patīkami pārsteidzis? Kas licis aizdomāties?
Šis jau sarežģīts laiks, jo to, ko visu laiku tikai dažādi disidentiski nemiera cēlāji internetā klaigāja, tagad pēc Maximas traģēdijas pēkšņi runā skaļi no visiem ruporiem, tikai arī jezgas un viltus lozungu vairāk. Patīk mirkļi, kad cilvēki spēj atrast to, kas vieno, nevis šķeļ, mirkļi, kad uzvar cilvēcība. Laikam visvairāk aizkustina tie, kas vēl tagad turpina cerēt un sniedz Satversmes tiesā individuālas prasības par lata saglabāšanas referendumu, līdz pēdējam cenšoties nosargāt šo tik būtisko mūsu mīļās Latvijas suverenitātes un pašnoteikšanās balstu.

Jūsu novēlējums visiem, kam šodien ir svētki!
Svētku sajūta pati par sevi ir ļoti svarīga, ir jāiemācās svinēt to, kas mums ir dots. Tajā sajūtā ir kas no pateicības, kas no nepelnītas dāvanas. Un no jēgas. To arī novēlu – pateicības sajūtu par visu. Jo viss jau paies, izgaisīs gluži kā nebijis.