Pēc pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistikas datiem Liepājā pašlaik ir 113 Hariji, 13 Āriji, 18 Airas un 18 Āri.

Šodien vārda dienā sveicam Liepājas Raiņa 6.vidusskolas skolotāju Airu Brizgu. "Ar lepnumu varu teikt, ka esmu visīstākā liepājniece – esmu šeit dzimusi, mācījusies un dzīvoju joprojām," stāsta gaviļniece. Taujājot par to, kāpēc liepājniece izvēlējās pedagoga profesiju, viņai esot vairāki iemesli. "Esmu pārliecināt, ka mēs nonākam tur, kur mums jānonāk – kaut arī varbūt tas ne vienmēr ir taisnākais ceļš. Jau vidusskolas gados bija doma, ka varētu būt skolotāja – tikai tad visdrīzāk ceļš būtu aizvedis uz filologiem," stāsta Aira.

Lai gan algebra patikusi, viņa neaizgāja mācīties par matemātikas skolotāju, jo tad būtu jāapgūst fizikas kurss, kas ne īpaši padevās. "Tā nonācu ekonomistos Latvijas Universitātē, pēc tam strādāju gan statistikas nodaļā, gan par grāmatvedi privātajā biznesā," teic liepājniece. Taču jutusi, ka tas nav viņas darbs un pirms 12 gadiem sāka strādāt Liepājas 15. vidusskolā. Aira Brizga: "Joprojām esmu pateicīga Maijai Neimanei, kas man uzticējās un pieņēma darbā par skolotāju."

Liepājniece dod priekšroku gan grāmatu lasīšanai, gan teātra apmeklēšanai, lai gan atzīst, ka vajadzētu to darīt biežāk. No teātra izrādēm, tāpat kā daudziem liepājniekiem, viņai patika "Kaupēn, mans mīļais," kas skatīta reizes piecas. Tagad no izrādēm, kas "aizķer aknas" ir Džilindžera iestudējumi Liepājas teātrī. "Mani dziļi aizkustināja 30.decembra vakarā translētā izrāde "Mana nabaga Marats"," stāsta Aira. Spilgtākā epizode no bērnības: "Kā katru piektdienas pēcpusdienu vasarā krāmējām mašīnā telti, laivas, pārtiku, lai brīvdienas līdz svētdienas vakaram pavadītu pie kāda ezera vai upes, ja tētis bija azartisks makšķernieks. Man pat bija sava laiva. Toreiz likās – lai nu vienu reizi tie vecāki liktos mierā un kā cilvēki aizietu uz jūrmalu vai vienkārši paliktu mājās!"

Aira atzīst, ka svarīgākais dzīvē ir sajūtas, emocijas, materiālais sekojot pēc tam. "Ļoti aizkustināta biju, kad vienā no  vārda dienām atvērās klases durvis un tajās parādījās  bijušie skolēni ar puķēm. Jauki, ka varam apskauties, parunāt par dzīvi un kādi mūsdienās ir skolēni, jo jau viņi bija neprognozējami, bet tie šodienas..." atmiņās dalās jubilāre. Viņasprāt, cilvēku laimīgu padara apziņa, ka viņa dzīve nav bijusi bez jēgas.

Skolotājiem, tāpat kā aktieriem, bieži liekoties, kas viņu darbs nav novērtēts. Bet paiet laiks un izrādoties, kas izpratne par lietām un likumsakarībām tomēr ir palikusi. "Uzskatu, ka mana skolotājas misija ir izaudzināt apzinīgus Latvijas valsts pilsoņus – tādus, kuri ar sajēgu prot lasīt politiķu priekšvēlēšanu solījumus un izdarītu apzinātu izvēli, kuri saprot, kā darbojas nodokļu sistēma un kāpēc jādomā par savām iespējām uzņēmējdarbībā. Ja kaut daļa manu skolēnu to ir sapratuši– varu būt apmierināta ar paveikto," ir pārliecināta Aira.

"Man gribētos, lai satiksmes tiktu plānota ar domu, lai liepājniekiem būtu labāk, ērtāk, nevis pakalpojuma sniedzējiem. Man gribētos, lai Liepājas pludmalē pārģērbšanās kabīnes, tualetes un atkritumu konteineri parādās tad, kad ir kļuvis silts un cilvēki dodas uz pludmali, nevis tad, kad ir notikusi kāda sapulce un kāds ir pateicis, ka tagad tās ir vajadzīgas. Man gribētos, lai būtu vairāk vietu, kur atpūsties ne tikai jauniešiem, kuri skaitliski nebūt nav tā lielākā pilsētnieku daļa. Man gribētos, lai būtu pasākumi– kaut kas līdzīgs kinolektorijam, kurā liepājniekus iepazīstinātu ar labāko kino no pasaules, ne tikai amerikāņu grāvējiem. Visbeidzot – lai liepājnieki saņem cilvēka cieņu nepazemojošas algas, kas ļautu viņiem arī atpūsties.

Citiem 13. janvāra gaviļniekiem liepājniece novēl: "Priecājaties par mirkli!"