Vasarā ceļu uz Liepāju mēro ne viens vien Latviju uz laiku vai pavisam atstājušais liepājnieks. Viņu vidū – arī māsas Marika (30) un Kristiāna (24) Arājas.

Vienai no viņām – Marikai – dzimtajam uzvārdam klāt nākusi otrā daļa – Benedikta (Benedict), un viņu jau gandrīz var saukt par amerikānieti – Marika ir precējusies deviņus gadus un visu šo laiku dzīvo ASV. Kopā ar Oliveru, kuru, starp citu, satika Liepājā, viņa audzina dēlu Tristanu un meitu Emmu. Aizbraucot uz Ameriku, uzsākusi arī studijas, bet pēc diviem gadiem, kad bijis jāizšķiras, kurā virzienā turpināt, pārtraukusi. Marika atzīst, ka viņai patīk fotografēt, un kādu laiku arī strādājusi par fotogrāfi.

Kristiāna pirms pieciem gadiem devusies līdzi draugam uz Franciju, dzīvo "piecu minūšu braucienā no Parīzes", un arī Liepājā ierodas vien kā ciemiņš – apraudzīt mammu, satikt vectēvu – kapteini Visvaldi Arāju – un redzēt dzimto pilsētu.

Arī viņa gadu mācījusies universitātē, taču šobrīd mācību grāmatas ieliktas "plauktiņā" .

Kristiāna: Nesaku, ka kādu dienu atkal neatsākšu mācības. Gribu kļūt par fitnesa treneri...

Abām māsām ir arī kopīga aizraušanās – skriešana. Marika oktobrī skries maratonu, bet Kristiāna tajā pašā laikā gatavojas startēt Parīzes pusmaratonā. Liepājā gan ieradušās par vēlu, un šā gada pusmaratonu nokavējušas. Taču māsas ir optimistiski noskaņotas: "Nekas, nākamgad!"

Marika: Esam dzīvojuši sešos dažādos ASV štatos, jo darbs, ko Olivers koledžas laikā strādāja vasarās un kas nodrošināja mums iztiku visa gada garumā, katru reizi bija kādā citā vietā. Tagad dzīvojam Jutas štatā, nelielā pilsētiņā, ko sauc Sentdžordža – divu stundu attālumā no Lasvegasas.

Latvijā pa šo laiku biju ciemojusie četras reizes. Pirmoreiz atbraucu jau nākamajā gadā pēc pārcelšanās uz ASV – ļoti pietrūka agrākās dzīves. Pēc tam atbraucu, kad gaidīju pirmo bērnu, tad – kad biju stāvoklī ar otro bērniņu, un tad gadus trīs nevarēju atbraukt. Iepriekšejo reizi biju Liepājā pagājušajā gadā ar abiem bērniem, pavadījām te sešas nedēļas.

Kristiāna: Cenšos katru gadu braukt uz Latviju. Parīzē latviešu nav daudz, ir gan biedrība, bet tur parasti tikšanās ir vēlu vakaros, un es uz tām netieku. Man pietrūkst Liepājas, pietrūkst latviešu valodas, draugu.

Marika: Jā, latviskums...

Kritiāna: Vienu, divas nedēļas te pavadot, uzlādējos, un tad var atkal braukt atpakaļ. Jau jūnijā skaitu dienas, velku krustiņus kalendārā, gaidot, kad tikšu uz Latviju.

Varbūt nevajadzēja braukt prom? Vai tad te puišu trūka?
Marika: Puiši bija, bet tie palika te. Mēs aizbraucām (smejas)...

Vai mamma samierinājusies, ka meitas, mazbērnus satiek tikai reizi gadā?
Kristiāna: Viņa skumst, protams. Gaida. Vienmēr saplānojusi, ko darīsim, kur iesim.

Marika: Bet viņa arī saprot, ka dzīve ir dzīve, un notiek tā, kā notiek. Katru dienu neraud. Mamma ir stipra sieviete.

Vai nebija iespējams pierunāt otrās pusītes dzīvot Latvijā?
Marika: Mans vīrs negribēja. Viņam bija dažādi ar digitālo reklāmu saistīti biznesa projekti, un, lai gan viņa birojs ir mājās, pie virtuves galda, te ar to nodarboties nebija iespējams.

Kāpēc? Kas traucē?
Marika: Nodokļi, likumi, tirgus. Man liekas, te valsts ierobežo biznesa attīstību.

Kristiāna: Antuanam Latvijā ļoti patīk – daba, gaiss, kas ir pavisam citādāks, nekā Parīzē. Arī viņš katru gadu grib braukt uz šejieni. Taču es zināju, ka pēc vidusskolas Latvijā nepalikšu. Kāpēc? Man patīk ceļot, man patīk jauni piedzīvojumi, satikt jaunus cilvēkus...

Kāda izskatās Liepāja, atgriežoties te atkal pēc zināma laika?
Marika: Kad trīs gadus nebiju te bijusi, un pagājušajā gadā ar bērniem atbraucu, man viss likās briesmīgi – nolaists, apzīmēts... Kad vīrs pirms desmit gadiem bija atbraucis, viņam palika ļoti labs iespaids par Latviju un arī Liepāju, un viņš grib vēlreiz atbraukt. Taču, kad pagājušajā gadā atgriezos Amerikā, teicu – nē, tu nevari tur brauk, viss labais iespaids būs sabojāts! Savukārt šogad man radies iespaids, ka viss kaut kā ceļas, viss iet uz labo pusi – mājas atjauno, grafiti nav tik daudz, tramvajs, veloceliņi, ietves... Man liekas, nākamgad es viņu varētu droši te vest.

Fiziskā vide tiešām uzlabojas.
Kristiāna: Es ar mammu vienmēr pa telefonu visus jaunumus pārrunāju, viņa izstāsta, kas tur jauns, kas tur. Bet par vienu viņa vienmēr sūdzas – par ceļu no Liepājas robežas līdz Lietuvai. Mēs arī par to pārliecinājāmies...

Kāpēc tramvajs Liepājā ir tik dārgs – te taču nav tālu jābrauc? Veikalos vairāk varētu būt Latvijas preces – "Maksimā" galvenokārt Lietuvā, Igaunijā, Polijā ražotais...

Marika: Šajās divās nedēļās radies iespaids, ka pludmalē, uz ielām cilvēku, mašīnu ir vairāk. Nezinu, kā ir ziemā.

Vai bērni runā latviski?
Marika: Saprot, bet nerunā. Man arī tas sirdī duras. Vajadzēja jau man būt tai mammai, kas ar bērniem runā tikai latviski, lai tēvs runā angliski... Nezinu, kā tas sanāca, taču laižam angliski...

Kristiāna: Kad bērni pagājušajā gadā bija šeit, es ar viņiem runāju latviski, viņi man atbildēja angliski.

Marika: Kad braucu šurp, jautāju dēlam, ko lai atved. Viņš padomāja un teica: "Bulciņas!"

Ko jūs pašas, atbraucot uz Liepāju, gribat nogaršot, izbaudīt?
Marika: Krēmšnites! Lašus...

Kristiāna: Bulciņas. Franču nestāv blakus latviešu bulciņām! Tad – aiziet uz jūrmalu, izbaudīt jūru, vēju, gaisu. Tas ir arī tas, kas man Francijā visvairāk pietrūkst.

Marika: Patīk, ka visur var kājām aiziet.

Ko Liepāja varētu pārņemt no Amerikas, Francijas?
Marika: Mēs bieži ejam uz brīvdabas kino – vasarā katru nedēļu. Tas ir ļoti populārs – liels ekrāns, izklāj savu sedziņu un sēdi zālē. Var nopirkt saldējumu vai ņemt līdzi savu ēdienu. Bērni turpat skraida apkārt. Cilvēkiem ļoti patīk.

Kristiāna: Es Francijā biežāk eju uz muzejiem, jo jauniešiem, kas ir Eiropas Savienības pilsoņi, līdz 26 gadu vecumam tie ir par velti.

Marika: Plašāku skatu uz notiekošo sev apkārt.

Kristiāna: Varbūt vairāk laipnības ikdienā citam pret citu.

Marika: Gribētu, lai Latvijā ātrāk ieviestu dubultpilsonību. Nākamgad pases termiņš beigsies, nezinu, ko darīt – atjaunot šeit vai ņemt Amerikā. Ar Amerikas pasi būtu vienkāršāk, bet negribu arī šķirties no Latvijas. Gribu abas.