17. decembrī viņa noskrēja un uzvarēja 42,195 kilometru maratona distanci galējos zemeslodes dienvidos – Antarktīdas kontinentā. Neliela auguma,trīsdesmit gadus veca trausla jauna sieviete, un var tikai iedomāties, kāds sīks skuķēns Evija Reine varēja būt, kad mācījās J.Čakstes Liepājas 10.vidusskolas 3. klasē, kur pirmo reizi izdzirdēja vārdu "maratons". Skriet Evijai patika jau tad, tikai toreiz skolēni skrēja krosu, un par maratoniem retais bija dzirdējis.
No peldēšanas līdz skriešanai
"No skolas braucām uz Rīgu, lai piedalītos skolēnu sporta sacensībās. Mūs, mazos, pieskatīt bija uzticēts 12. klases audzēkņiem, un tieši no viņiem uzzināju par to, ka ir tāds maratons," atceras Evija.
Atbraukusi mājās no sacensībām vecākiem tūdaļ paziņojusi: "Es skriešu maratonu!" Tomēr līdz pirmajam maratonam vēl bija jāgaida diezgan ilgi, taču tiklīdz sasniegusi 18 gadu vecumu, no kura drīkst skriet maratonu, Evija to darīja. Un jau pēc pirmā maratona dzimis sapnis par Antarktīdu.
Evija ar savu 1.vietas ieguvējas trofeju – kristāla šķīvi, kuru veiksmīgi izdevies atvest mājās. Foto no personīgā arhīva.
"Atbraucu mājās un pēkšņi tētis mani pasauca – skaties, ziņās rāda, kā skrien maratonu Antarktīdā!" Ar to pieticis – āķis bijis lūpā.
Taču atkal bija jāpaiet ilgam laikam – vienpadsmit gadiem, lai sapnis piepildītos. Šajā laikā Evija, kas nu jau bija
pabeigusi Liepājas 1. ģimnāzijas 12. klasi, iestājās Sporta pedagoģijas akadēmijā, lai kļūtu par peldēšanas treneri.
Jā, tieši peldēšana bija tas sporta veids, kurā viņa trenējās skolas laikā, un tieši peldēšanas trenere Sofija Dzenīte, kurai arī pašai paticis skriet, ielikusi skriešanas pamatus arī viņā, uzskata Evija.
Kad bakalaura grāds bija rokā, Evija turpināja studijas maģistrantūrā, un ieguva psiholoģiskās sagatavošanas treneres kvalifikāciju.
"Maģistra darbā pētīju motivāciju, kāpēc cilvēki skrien. Salīdzināju latviešus un spāņus, pētījuma ietvaros biju pat aizbraukusi uz Spāniju. Un izrādījās, ka latvieši skrien, lai parādītu kaimiņam, ka "es varu", bet spāņiem tas nav tik svarīgi, viņi vairāk to dara sevis dēļ," atceroties, smejas Evija.
Uz Norvēģiju pelnīt
Lai varētu tikt uz Antarktīdu, bija jāsakrāj pietiekami lieli finansiālie līdzekļi. Dalības maksa vien 18 000 ASV dolāru, plus vēl ekipējums, nokļūšana līdz Čīlei, no kurienes lidojums uz galamērķi jau bija nodrošināts.
"Nemaz negribu zināt, cik viss kopā izmaksāja," atzīst Evija, taču saka, ka saprotot, kāpēc bija tik dārgi.
"Esmu diezgan liela Latvijas patriote, labāk dzīvotu šeit un nekur prom nebrauktu, bet sapratu, ka Norvēģijā nepieciešamu summu sapelnīšu ātrāk. Biju plānojusi nostrādāt vienu gadu un noskriet maratonu jau 2020. gadā, bet pandēmijas dēļ maratons nenotika un es iestrēgu Norvēģijā. Pavisam nodzīvoju tur divarpus gadus," stāsta Evija.
Norvēģijā, Stavangerā, strādājusi skaistumkopšanas salonā – šo darbu Evija sauc par savu otro profesiju, kurai pievērsusies jau vidusskolas laikā. Turpinājusi skriet un gatavoties maratonam.
"Stavangera nav tā sniegotākā Norvēģijas pilsēta, ziemā 0, plus 5 grādi, taču tā nav arī plakanā Liepāja,
tāpēc varēju sagatvoties Antarktīdā gaidāmajam reljefam."
Pingvīni un maskas Čīlē
Ceļš līdz Antarktīdai un atpakaļ Evijai izvērties teju mēneša garumā – no 25. novembra līdz atpakaļceļam 23. decembrī.
Ielidojusi Čīles galvaspilsētā Santjago, Evija drīz vien devusies tālāk uz dienvidiem, uz Puerto Natalesu – tuvāk Andu kalniem un Antarktīdai, bet no turienes uz Puntaarenasu (Punta Arenas). Atceroties Čīlē pavadīto laiku, Evija piemin divus notikumus – ekskursiju uz kapsētu (“Tiešām skaista!") un uz Magdalēnas salu, kas ir milzīgs putnu, jo īpaši – pingvīnu – rezervāts.
“Visu laiku pavadījām maskās, pat uz ielas – tādi Čīlē bija noteikumi. Es pat trīs naktis gulēju maskā, jo sākumā biju apmetusis hostelī, un tur vienā istabā bijām vairāki cilvēki."
Evija smejas, ka viņai pienāktos maģistra grāds “Covid-19" testu taisīšanā, jo tas darīts ik dienas, pēdējais – jau lidmašīnā uz Antarktīdu.
Antarktīdas saulē
No Puntaarenasas visi 62 maratona dalībnieki lidojuši uz Antarktīdu, uz bāzes nometni ar nosaukumu Jūnionglečera (Union Glacer), kas pieder privātai ASV kompānijai un kuru tur ierīko tikai sezonas laikā, kas ilgst apmēram trīs mēnešus gadā.
Šajā laikā saule spīd dienu un nakti, visu laiku ir gaišs.
Tad Antarktīdā ierodas kalnos kāpēji, kurus vilina Vinsona masīvs, tūristi un citi interesenti, un šāda iespēja tiek dota ne vairā kā 500 cilvēkiem sezonā.
"Cēlāmies piecos no rīta, pēc četrarpus stundu gara lidojuma bijām Jūnionglečerā. Paēdām un tad jau bija jāskrien. Finišēju ap 11 vakarā, trīspadsmit minūtes pēc vīriešu trases uzvarētāja, kas bija no Polijas. Man bija iespēja arī pagulēt, lai gan miegs nemaz nenāca – gulēju vien kādas desmit minūtes. Tie, kuri atskrēja no rīta, vispār nedabūja gulēt".
Trasē. Evija nekautrējas atzīt, ka viņai piemīt neatlaidība, mērķtiecība un
gribasspēks un ka var būt piemērs citiem, kā piepildīt savus sapņus un
nest Latvijas vārdu pasaulē. Foto no personīgā arhīva.
Vienlaikus ekstrēmajā un eksotiskajā maratonā vairāk sešpadsmit gadu laikā, kopš tas tiek rīkots, līdz šim nebija startējusi neviena latviete. Evijai, kas skrien arī ultramaratonus, šis bija jau 35. klasiskais maratons, un viņa tajā ne tikai uzvarēja desmit sieviešu konkurencē, bet ar savu rezultātu – četras stundas sešas minūtes un vienpadsmit sekundes – arī laboja astoņus gadus senu Antarktīdas maratona rekordu.
Nerunājot par tulznām ("Tāds nieks vien, kas aizmirsās redzot iespaidīgos skatus visapkārt"), skrienot mīnus 15 grādu salā un vējā, Evija gandrīz atsaldējusi ausi, apsaldējusi lūpas un uz grubuļainā ledus tā atspiedusi kāju pirkstus, ka nagi tagad ir zili un droši vien noies. Uz laiku upurētas arī studijas Latvijas Universitātē, kur Evija jau bija iestājusies, bet tad atkal izstājās, jo bijis jāizvēlas, vai nu Antarktīda vai studijas. Tomēr Evija atzīst, ka ir ļoti laimīga, jo piepildījusi savu lielāko sapni, bet "darbs un studijas nekur nepazudīs, iespēju gan var pazaudēt."
Stingri noteikumi un negaidīta tikšanās
"Uz vietas maratona dalībniekiem bija nodrošinātas teltis, guļammaisi, kas iztur pat mīnus 40 grādus – mums gan naktī teltī bija plus pieci, un manas suņa vilnas zeķes nācās vilkt nost. Bija dušas, kurās ūdeni silda ar saules enerģiju, un pēc tam karsto ūdeni atjauc ar sniegu, lai dabūtu vajadzīgo temperatūru. Katram dotas trīs minūtes, lai nomazgātos. Es gan esmu tā uztrenējusies, ka pietika ar pusotru. Bija nodrošināts silts ēdiens, uzkodas. Tā kā Antarktīda ir unikāla, tajā ir arī savi īpaši uzvedības noteikumi, piemēram, tur ir divu veidu labierīcības – mazajām vajadzībām un lielajām, un ir jāspēj piemēroties un īstajā brīdī samainīt vienu ar otru. Tas tāpēc, ka visu ved atpakaļ uz kontinetu,
Pirmo reizi Antarktīdas maratona trasē visu trīs Baltijas valstu pārstāvji. Evija Reine kopā ar lietuvieti Aivaru Daduru un igauni Mihkelu Oju.
Antarktīdā nedrīkst palikt nekas, un to tur stingri ievēro. Tāpēc arī par Vinsona masīvu saka, ka tur ir dārgākā tualete pasaulē."
Arī sportistiem visas liekās mantas bijis jāatstāj viesnīcā Čīlē, līdzi ņemot tikai drēbes.
Parasti skrējēji Antarktīdā nakšņojot divas naktis – vienu pirms, lai apdaptētos, un vienu pēc maratona, bet šajā reizē pandēmijas dēļ iznācis četras dienas aizkavēties Čīlē, tāpēc, lai līdz Ziemassvētkiem tiktu atpakaļ, un arī baidoties no iespējamās vētras nolēmuši, ka paliks tikai vienu nakti.
"Ja būtu palikuši divas dienas, atpakaļ tiktu varbūt tikai pēc Jaunā gada – tuvojās vētra, un tad lidmašīnas nelido."
Par maratona rīkotājiem Evija zina teikt , ka viņi ir amerikāņi – galvenais maratona rīkotājs esot ķīnietis no ASV, bet
trases direktors – īrs Ričards Donovans, kurš pavisam nopetni iecerējis skriet maratonu... kosmosā,
pareizāk sakot, kosmosa kuģī, un Īlons Masks šo ideju jau esot atbalstījis. Savukārt par skrējējiem Evija saka – neviens no viņiem tur nebija nonācis tāpat vien.
Jūnionglečerā gadījusies arī necerēta tikšanās.
"Virtuvē strādāja latviešu meitene Ilze. Viņa man pienāca klāt, teica, ka nopriecājusies, kad dalībnieku sarakstā ieraudzījusi manu vārdu un to, ka esmu no Latvijas. Visas četras stundas, kamēr skrēju, viņa stāvēja trases malā un mani atbalstīja. Tas ļoti palīdzēja."
Gadumiju Evija Reine sagaida pārdomās par turpmāko, apsver dažādas iespējas un mēģina saprast, ko darīs. Nekur prom braukt viņa gan negrasās. "Mājas vienmēr būs šeit. Lai kur dotos, vienmēr atgriežos." Arī draugi esot atgriezušies no ārzemēm, un tas ir vēl viens iemesls, kāpēc palikt. Taču tuvākais lielais mērķis Evijai jau tagad ir skaidrs un tas saistās ar vēl vienu tālu braucienu – pavasarī, aprīlī, ir jāskrien maratons Ziemeļpolā. Pieteikusies un visus dokumentus nosūtījusi jau jūlijā. Evija zina, ka tur apstākļi būs vēl skarbāki un, ja Antarktīdā nevienu dzīvnieku pat nav redzējusi, tad Ziemeļpolā esot visas iespējas satikties ar lāci.
"Tad rekords garantēts," viņa pajoko.
Evija cer, ka pašas Antarktīdā gūtā pieredze palīdzēs un arī ekipējuma sagādāšana vairs tik lielas galvassāpes neradīs, turklāt lielāka daļa nepieciešamā viņai jau ir – trīs dažādiem laikapstākļiem.
"Pirms Antarktīdas centos sazināties ar iepriekšējo gadu skrējējiem, lai saprastu, kā sagatavoties."
Runājusi ar maratonistiem no Austrālijas, Japānas, ASV. Austrāliete vaicājusi, vai Evija sniegu kādreiz ir redzējusi. Kad saņēmusi apstiprinošu atbildi, teikusi – tad tu esi gatava!
Dalības maksa Ziemeļpola skrējienam ir 16 000 eiro. Ja kāds var un vēlas palīdzēt Evijai nokļūt Ziemeļpolā, ar viņu iespējams sazināties: evija.reine@gmail.com, tel.29478623; kā arī feisbukā un instagramā.
Lasītākie raksti
Dienas joks
14
0