Papildināts. Mārtiņš Ziebergs, TV raidījuma „Ždi meņa” (Gaidi mani) brīvprātīgais palīgs Latvijā, kurš jau palīdzējies daudziem, atkal aicina iesaistīties un palīdzēt pazudušu tuvinieku meklēšanā.

Ar Krievijas 1.Baltijas kanāla raidījuma „Ždi meņa” (Gaidi mani) starpniecību Liepājā un bijušajā Liepājas rajonā tuvinieki meklē šādus radus un draugus:

Černobajevu Vadimu (dz.1963.g.) meklē Tetjuškins Jānis Vadima dēls („Meklēju savu tēvu, jo viņš aizgāja prom no mums, kad es vēl biju mazs”).

Risinu Vladimiru (dz.1957.g.) meklē Risina Marina Vladimira meita („Pēdējā tikšanās ar tēvu man bija 1986.gadā, kad viņš bija ciemos pie manis”).

Krasikovu Ņinu, viņas meitu Rimmu un mazmeitu Karinu meklē Anatolijs Doikovs („Pēdējo reizi tikāmies 1969.gadā. Toreiz es biju 10 gadus vecs. Viņas dzīvoja Lāčplēša ielā, divstāvu mājā”).

Belkinu Alekseju (dz.1933.g.), viņa sievu Tamāru Belkinu un dēlu Igoru meklē Belkina Olga Anatolija meita („Meklēju savu tēvoci”).

Trofimovu (Paplo) Margaritu (dz.1925.g.) un viņas meitu Trofimovu Svetlanu (dz.1949.g.) meklē Trofimovs Dmitrijs („Meklēju Trofimovu Margaritu un viņas meitu”).

Kitaicevu Genadiju (dz.1957.g.), Kitaicevu Ļubovu un Kitaicevu Tatjanu meklē māsīca Viļdjuga Lilija („Meklēju savu brālēnu un māsīcas. Pēc pēdējām ziņām Genadijs esot redzēts Karostas vai Zaļās birzs rajonā. Palīdziet, lūdzu, viņus atrast”).

Jevgeņijs Hvoiņickis meklē savas vecāsmātes Berngardes Esteres (Firas, dz.1919.g. aprīli) pēctečus („Mana vecāmāte kara sākumā tika evakuēta uz Kazahstanu. Varbūt, ka vēl ir kādi viņas radinieki”).

Un te garāks fragments no vēstules, kas sūtīta no Baltkrievijas:
„2013.gada novembra beigās „Ždi meņa” baltkrievu programmā divas sievietes no Latvijas, Liepājas, meklēja radiniekus Baltkrievijā, Vitebskas apgabalā, Verhņedvinskas rajonā. Viņām palīdzēja brīvprātīgais palīgs no Latvijas, kas nodarbojas ar pazudušu cilvēku meklēšanu.

Arī mans dzīvesstāsts saistīts ar Latviju un pieminētajām vietām Baltkrievijā. Meklēju savu māsu pa tēva, Kaskēviča Vladimira Semjona dēla, līniju. Tēvs dzimis 1912.gadā, dzīvoja Krivoseļcu ciematā. 1939.gadā viņam piedzima meita (vārdu tēvs vēlāk man teica, bet esmu aizmirsusi). Sākās karš, un tēvu nosūtīja uz fronti, bet ciematā notika soda operācija, ciematu nodedzināja, tēva sievu vācieši nogalināja, bet mazo meitenīti aizveda uz Latviju, uz koncentrācijas nometni. Tēvs atgriezās no frontes 1945.gadā un meklēja savu meitu. Nav zināms, kāds viņai varētu būt uzvārds, ja palika dzīva. Tolaik, kad vācieši viņu savāca, viņa bija vēl bērns, kas droši vien nevarēja zināt, pateikt tēva uzvārdu. Pēc kara tēvs apprecējās otrreiz, esmu viņa dēls no otrās laulības. Ceru atrast savu māsu.”

Papildināts. Saņemta vēstule arī no Tatjanas Korobkinas, kura meklē radiniekus.
Viņas stāsts visai neparasts: „Mans onkulis Nikolajs Malihs Mitrofanovičs 1951.gada novembrī tika iesaukts armijā, 1954.gadā atvaļināts. Dienēja Baltijā, uz fotogrāfijas rakstīts: Liepāja. Tur saticis meiteni, iemīlējies un gribējis precēties, uzrakstījis vecākiem un lūdzis naudu kāzām. Mana vecmāmiņa (viņa māte) Anna Maliha Romanovna atteica. Šī un citu iemeslu dēļ kāzas nenotika. Pēc armijas tēvocis atgriezās mājās. Zinu tikai, ka laikā no 1952.līdz1954.gadam viņam piedzima dēls. Onkuļa mīļotās meitenes un viņas dēla (mana brālēna) vārdus nezinu. Šo stāstu uzzināju pēc onkuļa nāves, un to man pastāstīja māte. Viņa teica, ka esot redzējusi apmēram 3–4 gadus veca zēna fotogrāfiju, to onkulim bija atsūtījusi zēna māte. Pirms nāves tēvocis bieži runāja par to, ka vajadzētu viņus sameklēt.

Onkuļa personīgā dzīve nebija izdevusies – pēc armijas, vecāku mudināts, viņš apprecējās, ģimenē ir divas meitas, kas tikai nesen uzzināja, ka viņām ir brālis. Man un manām māsīcām gribētos atrast viņu brāli un brāļa māti, atvainoties un palūgt piedošanu onkuļa vietā – viņš nebija slikts cilvēks. Tikai nezinām, ko meklēt, jo ne vārdu, ne uzvārdu, ne adresi nezinām.

Varbūt onkuļa dēls zina visu, tikai nemeklē tēvu, jo tas nekad nav meklējis viņu? Gribētos ticēt brīnumam, cerēt, ka onkuļa dēls un viņa māte piedos un atsauksies!”

Liepājnieki, neesiet vienaldzīgi, palīdzēsim cilvēkiem atrast citam citu! Jo vairāk tādēļ, ka nereti tik tiešām izdodas atrast meklētos cilvēkus. Piemēram, ir kāds liepājnieks, kurš, pateicoties mūsu kopīgiem pūliņiem, pēc 45 gadiem satikās ar savu māti, kura viņu dzemdēja 15 gadu vecumā un bija spiesta atdod zīdaiņu namam, no kurienes zēnu trīs gadu vecumā adoptēja cita ģimene.

Ja jums ir zināms, kur varētu meklēt minētos cilvēkus, vai arī, ja viņi paši lasa šīs vēstules, lūgums zvanīt man, raidījuma „Ždi meņa” (Gaidi mani) Zemgales reģiona voluntierim Mārtiņam Ziebergam pa tel. +371 29923833!