(Turpinājums. Sākums ŠEIT)

Liepājas Centrālā zinātniskā bibliotēka sadarbībā ar Latvijas Universitātes Literatūras folkloras un mākslas institūtu un Latvijas Nacionālo bibliotēku projekta "Kolektīvs pētījums par Liepājas Centrālo zinātnisko bibliotēku un pilsētas kultūrvidi gadsimtu gaitā" ietvaros turpina informēt lasītāju par interesantiem faktiem un notikumiem no Liepājas, tās bibliotēkas un grāmatniecības senas un nesenas vēstures.

Šodien stāstam par izcilu un daudzpusīgu 19. gadsimta Liepājas personību Ludolfu Šleiju.

***
Jauns gads – jauni nodomi: 1829. gada sākumā Liepājā mītošais Ludolfs Šleijs (Ludolf Schley) nāca klajā ar priekšlikumu – organizēt 1. janvāra loteriju, kas nodrošinātu laimestu ne vien laimētājam, bet kalpotu arī cēlam mērķim, proti, nabadzības izskaušanai. Desmit gadus vēlāk laikraksts "Inland" (Iekšzeme), apkopojot šīs cēlās iniciatīvas rezultātus, rakstīja, ka "šī pasākuma panākumi, ko ļoti atbalstīja vietējā sabiedrība, īpaši mūsu pilsētas dāmas, bija tiešām ievērojami, [..] un desmit gados tika savākti 4186 rubļi un 8,5 kapeikas".

Labos darbus bija pamanījusi arī Liepājas administrācija, šī paša laikraksta ziņa vēstīja, ka ievērojamie pūliņi nabadzīgo labā neesot varējuši palikt bez atzinības, un pilsētas maģistrāts esot uzskatījis par nepieciešamu šī mēneša (1838. gada februāra)] 4. datumā bez maksas piešķirt Ludolfa Šleija kungam pilsētas pilsonību. Kas bija 1838. gada sākumā par pilntiesīgu liepājnieku tapušais Ludolfs Šleijs?

Hanzas savienības pilsētā Lībekā 1798. gada 5. janvārī dzimušais un pilnā vārdā sauktais Ludolfs Gotfrīds Šleijs bija zīda tirgotāja dēls. Ģimenes pārticība ļāva jauneklim iegūt labu izglītību, un savas skolas gadus viņš vadīja slavenajā Svētās Katrīnas ģimnāzijā (Katharineum), ko vēlāk – 1901. gadā – Tomass Manns aprakstīja savā pirmajā romānā "Budenbroki". Šī 16. gadsimtā Lutera līdzgaitnieka Johana Bugenhāgena (Johannes Bugenhagen, 1485-1558) dibinātā mācību iestāde izplatīja humānisma un protestantisma idejas, un pēc īsa pagrimuma perioda 18. gadsimta otrajā pusē piedzīvoja strukturālu un pedagoģisku atjaunotni. Pārmaiņu panākumi bija acīmredzami, piemēram, tās absolventi 19. gadsimta 30. gados veidoja kustību Jaunā Lībeka (Jung-Lübeck), kas iestājās par pārvaldes un transporta sistēmu modernizāciju. Šleijs bija no šis progresīvās paaudzes, un, domājums, ka sabiedrības un tās funkcionēšanas pilnveides idejas viņu rosināja studēt komerczinības.

Gētes kopoto rakstu 1. sējums ar Ludolfa Šleija dāvinājuma ierakstu.

Agri zaudējot vecākus, jaunais Šleijs pārcēlās pie radiniekiem uz Stokholmu. Profesionālās studijas bija viņa prioritāte, taču viņš kaismīgi aizrāvās arī ar literatūru. Lasot franču un itāļu, bet galvenokārt ziemeļvalstu literatūru, Šleijs iedvesmojās tulkošanai un literārajai jaunradei. Turklāt jaunības gados viņš krustu šķērsu apceļoja Zviedriju, bagātīgi smeļoties idejas saviem nākamajiem literārajiem darbiem. Pirmais tulkotāja darbs bija slavenu zviedru autoru – Tegnera, Gejera un Aterboma u. c. dzeju tulkojums vācu valodā (Schwedische Dichtungen, von Tegnér, Geyer, Atterbom und anderen berühmten Verfassern. Uebersetzt von Ludolph Schley, 1825).

1855. gadā Berlīnē izdotā Jegora fon Zivera (Jegor von Sivers) biogrāfiju krājumā "Vācu dzejnieki Krievijā" (Deutsche Dichter in Rußland) par Šleiju rakstīts: "Šleijs ar dzejniekiem bija nodibinājis personiskas attiecības, kuras uzturēja visa mūža garumā. 1824. gadā viņš saņēma amatu Zviedrijas konsulātā Dānijā Helsingērā. Tur viņš sāka tulkot slaveno Tegnera poēmu "Frithiofs, sena ziemeļu leģenda", ko pabeidza 1825.-26. gada ziemā, uzturoties Upsalā, un to laida klajā tai pašā gadā. Tolaik tas neapšaubāmi bija labākais zviedru meistardzejas tulkojums vācu valodā. Atgriežoties Helsingērā 1826. gada vasarā, viņam drīz tika piedāvāts darbs kādā tirdzniecības namā Libavā Kurzemē, kas galvenokārt prasīja zviedru valodas zināšanas."

Apgūtās komerczinības un valodu prasmes bija atvedušas 28 gadus veco Šleiju uz dinamisko ostas pilsētu Liepāju.

Tieši Liepājā tika izdoti viņa trīs dzeju krājumi: 1832., 1834. un 1859. gadā, kuri joprojām atrodas Vecbibliotēkas plauktos.

Par pirmo "Libausche Wochenblatt" (Liepājas nedēļas lapā) tika publicēta atsauksme, kas aizņēma trešdaļu laikraksta, proti – divas no sešām lappusēm. Raksta sākumā tā autors, kurš parakstījies ar vienu burtu – R, atgādina par citu laikrakstu – "Literärischer Begleiter des Povinzenblattes" (Provinces lapas literārais pielikums) un "Beilage zur Mitauischen Zeitung" (Jelgavas avīzes literārais pielikums) slavinājumus: "Ir maz dzīvu vācu dzejnieku, kas labāk pārvaldītu savu valodu nekā Šleija kungs," un "korekti, izņemot dažus nelielus izņēmumus, kas, šķiet, neatbilstoši". Tomēr paša "Libausche Wochenblatt" recenzenta viedoklis nav tik labvēlīgs un viņš "cer, ka dzejnieks [..] uzskatīs šo viņam izteiktās uzslavas par daudz pārspīlētām. Starp citu, recenzents pilnīgi atzīst autora poētisko talantu un ne tuvu nevēlas noliegt tā poētisko sasniegumu pelnīto vērtību".

"Somu rūnas" ar Ludolfa Šleija dāvinājuma ierakstu.

Lai arī vērtētāji nav gluži vienisprātis, jāatzīst, ka Baltijas mērogā Šleijs bija ievērojama literāra personība. Nelielam ieskatam pirmā krājumā iekļautā dzeju cikla "Krāsas", kas atspoguļo cilvēka dzīves ciklu, sonets "Balts" Māra Salēja atdzejojumā:

Viņš, smaidot midzis liegā svētlaimībā,
Dus, ietīts autā, žilbi sniegbaltā,
Ar mātes maigām rokām ieaijāts,
Šis jaukais bērns, kam sirdī nevainība.

Cik vilinošas gaidu pilnās ainas!
Lūk, mātes gars uz nākamību skrien
Un dēlam mīlestības saiti sien,
Un uzvaras tam paredz brīnumainas.

Bet lai viņš dzīvē panākumus gūtu,
To māte svētīt dižai dailei sāk,
Lai māksla, zinātne un cēlums būtu

Tā klints, uz kuras dēls aug cildenāks.
Ar pūlēm, manierēm un žēlsirdību
Tam uzvarai būs jāsakopo griba.

Par Šleija literāro gaumi uz dziļajām un daudzpusīgajām literatūras zināšanām varam spriest no viņa pēdējā dzīves gadā – 1859. – Liepājas bibliotēkai ziedotā bagātīgā grāmatu klāsta. Visos sējumos ir literāta pašrocīgi veikts ieraksts par ziedojuma faktu. Uzskaitīsim tikai dažas no viņa ziedotajām grāmatām: "Skandināvu mitoloģija" vācu valodā, "Antīkā mitoloģija" franču valodā*, Gētes kopotie raksti, Hansa Rūdolfa Šrētera "Somu rūnas" somu un vācu valodā, "Itāļu Parnass jeb četri slaveni itāļu dzejnieki (Dante, Petrarka, Ariosto un Taso)" itāļu valodā un daudzas citas.

"Itāļu Parnass", Ludolfa Šleija Liepājas bibliotēkai dāvāta grāmata.

Lūk, tāds bija vakardienas jubilārs, kuram apritēja 226. gadi – veiksmīgs profesionālis, smalks literatūras zinātājs, talantīgs tulkotājs un literāts un aktīvs labdaris. Lepojies, Liepāja!

(Turpmāk vēl)