"Heer Geelhaar, senior" un "Herr Carl Fridrich Groht" – pirmie divi ieraksti grāmatu un citu priekšmetu ziedotāju un dāvinātāju sarakstā. No: 1782/1783. Liepājas pilsētas un lasītājbibliotēkas darbības gada pārskats, 16. lp.

(Turpinājums. Sākumu sk. ŠEIT)

Liepājas Centrālā zinātniskā bibliotēka sadarbībā ar Latvijas Universitātes Literatūras folkloras un mākslas institūtu, Latvijas Nacionālo bibliotēku un Latvijas Universitātes bibliotēku īsteno projektu "Kolektīvs pētījums par Liepājas Centrālo zinātnisko bibliotēku un pilsētas kultūrvidi gadsimtu gaitā".

Turpinot informēt lasītājus par interesantiem faktiem un notikumiem no Liepājas, tās bibliotēkas un grāmatniecības senas un nesenas vēstures, piedāvājam LU Latvijas Vēstures institūta pētnieka Dr.phil. Viktora Dāboliņa rakstu par Liepājas kolekcionāriem.

***

Liepājas pilsētas un lasāmbibliotēkas katalogā par 1782.-1783. darbības gadu lasāms "Saraksts ar aizgādņiem, draugiem un labdariem, kas aizgājušā gadā ar grāmatu dāvinājumiem un citiem izdaiļojumiem ir pavairojuši un izskaistinājuši mūsu bibliotēku." Sarakstā minēti 23 Liepājas pilsoņu un apkārtējo muižu un draudžu iemītnieku vārdi. Bez viņiem ir vēl pa kādam anonīmam ziedotājam, viens ir iemaksājis 1000 guldeņus, no kura noguldījuma procentiem bibliotēkaram ik gadu jāizmaksā darba alga, vēl kāds bez teikšanas atstājis grāmatu saini. Šādi labdaru saraksti publicēti arī vēlāk tapušajos bibliotēkas katalogos, diemžēl vairumā gadījumu atstājot katra indivīda pienesumu bez ievērības. Šoreiz plašāk par diviem no viņiem, vārda un amata brāļiem "Gēlhāru seniora kungu" un "Karlu Frīdrihu Grota kungu".

Kārlis Ludvigs Gēlhārs dzimis 1755. gadā Palangā (Memel). Vēlākos gados viņš pārvācās uz 67 km attālo Liepāju, apgūst tirgotāja profesiju un kā Liepājas Lielās ģildes (tirgotāju) zellis dien Zilajā gvardē. Par viņa privātās dzīves un darba gaitām gaužām maz kas zināms. Kādu brīdi viņš pilda grāmatveža pienākumus, mirst Liepājā 1817. gadā. Gēlhāru dzimtas vārds diezgan bieži izskan Liepājas un apkārtējā reģiona vēsturē. Liepājas Gēlhāru priekšteči, domājams, saistīti ar Prūsijas karalistes Karalauču un Palangas atzariem. Gēlhāri, piemēram ir bijuši Prūsijas karaļu naudas kalēji Karaluačos un pastmeistari Gdaņskā. No Palangas Gēlhāriem nākušas vairākas Liepājas tirgotāju paaudzes.

Spriežot pēc 1782./1783. gada ieraksta Bibliotēkas katalogā, Karlam Ludvigam Gēlhāram samērā agrā vecumā izveidojās saikne ar Liepājas lasāmbibliotēku. Diemžēl grūti spriest par viņa turpmākajām aktivitātēm, jo Bibliotēkas kataloga numuros viņa vārds vairs neizskan. Lielāko dāvanu bibliotēka, iespējams, saņēma tikai pēc Gēlhāra aiziešanas viņsaulē. Liepājas muzeja bibliotēkā, kuras krājums nokomplektēts pārsvarā no senās Liepājas lasītājbibliotēkas un privātajām kolekcijām, atrodami 16 sējumi ar "C.L.GEELHAAR" vai "Carl Ludwig Geelhaar" zīmogu. Pirmajā acu mirklī abi zīmogi liecina par sējumu piederību vienam un tam pašam kolekcionāram. Tomēr būtu nepieciešams veikt padziļinātas kolekcijas provenances studijas, lai nāktu klajā ar drošticamiem apgalvojumiem.

Karla Ludviga Gēlhāra zīmogi uz grāmatu pirmajām lapām.

Gēlhāra kolekcijas grāmatas pārsvarā iespiestas 18. gs. vidū slavenajos vācu grāmatniecības centros Leipcigā, Hamburgā, Kēnigsbergā. Izņēmums ir viena Bernē, Šveicē iespiesta monogrāfija. Latvijas grāmatniecības kontekstā šīs kolekcija unikāla ar to, ka visi eksemplāri piederīgi numismātikas literatūrai. Tie ir Rietumeiropas monētu katalogi, rokasgrāmatas, kā arī apskati par ievērojamām grāmatu un numismātisko priekšmetu kolekcijām. Senākais iespējamais kolekcijas eksemplārs ir ar 1700. gadu datētais Hamburgas grāmatu izdevēja Benjamiņa Šillera izdotais "Atvērtais monētu kabinets jeb ievads, kā šādu zinātni viegli iemācīties […]"

Kā jau no nosaukuma noprotams, grāmata ir domāta kā padomdevējs jeb ceļvedis numismātikas iesācējiem. Ievada pirmajā teikumā Šillers raksta: "No visām senlietām, ko mums citādi aizņemtais laiks atvēl,  monētām dodama priekšroka". Šillera raksturojumā nauda ir informācijas ietilpīgs mēdijs, augstvērtīgs mākslas un vēstures izpētes objekts. Ievada autors grib pārliecināt lasītāju vai kolekcionāru par to, ka numismātiskie priekšmeti ir viņa brīvā laika vērti. Šī kabatas formāta rokasgrāmatiņa ir kā radīta aktīvai lietošanai. Sarakstīta samērā vieglā vācu valodā, tā priecē lasītājus ar acij tīkamiem retāko un interesantāko numismātikas pasaules priekšmetu (monētu, medaļu un žetonu) attēliem. Par to, ka grāmata savu uzdevumu ir pildījusi godam, liecina cītīgie tekstu pasvītrojumi ar tinti. Ar tik plašu speciālās literatūras izlasi, Gēlhārs seniors droši vien bija viens no zinošākajiem vīriem numismātikas jautājumos Liepājā. Pat ja Gēlhārs nebija praktizējošs monētu kolekcionārs (kas ir maz ticams), pēc viņa zināšanām un grāmatām Liepājā noteikti bija pieprasījums.

Dāvida Zamuēla Madaja dālderu kabineta kataloga pirmā daļa. Izdota Karalaučos, 1765. gadā. Zem izdošanas gada kolekcionāra Kārļa Ludviga Gēlhāra vārds.

Tuvāko sabiedroto numismātikas laukā Gēlhārs, domājams, atrada amata brāļa Kārļa Frīdriha Grota personā. Kārlis Frīdrihs bija dzimis Secē, Kurzemes hercogistes tālajā, Sēlijas galā. Vēlākos gados apguvis tirgotāja profesiju Liepājā, viņš, šķiet, visu mūžu palika saistīts ar šo pilsētu. Vienlaicīgi vai arī ap to pašu laiku kā Gēlhārs ziedojis vai dāvinājis kādus priekšmetus Liepājas lasītājbibliotēkai. Ar to viņa saikne ar Liepājas lasītājbibliotēku it kā apsīkst. Nākošais drošticamais ieraksts Grota biogrāfijā saistīts ar Vites un Hikes bāreņu namu (1798-1939). Bāreņu nama 100. gadu jubilejas izdevumā lasāms, ka pēc Liepājas pilsētas birģermeistara un nama direktora Kārļa Gotlība Sigismunda Uliha (1798-1880) iniciatīvas iegādāta "Frīdriha fon Grota kunga vērtīgā monētu kolekcija un viena skaista konhīliju (gliemežnīcu – V.D.) kolekcija". Parindes piezīme par kolekcijas sastāvu: "Monētu kolekcija sastāv no 162 zelta, 3 platīna, 2616 sudraba, 30 bronzas un 894 vara monētām, kopā: 3740 monētām. Tā iegādāta par 1600 rubļiem." ¹

Zīmīgs ir kolekcijas apraksta veids – priekšmetu izdalīšana pēc materiāliem un pirkuma summa. Tas liecina par to, ka kolekcija visdrīzāk iegādāta izsolē. Parasti tādas rīkoja pēc aizgājēja-kolekcionāra nāves, kad bija jāapmierina kreditoru vai mantinieku prasības, un nesakrita mantinieku un aizgājēja izpratne par kolekciju vērtību un brīvā laika pavadīšanu. Atšķirībā no mūsdienu izsolēm, kur priekšmeta vērtību primāri nosaka priekšmeta retuma un saglabāšanās pakāpe, 18. un 19. gs. kolekciju izsolēs Latvijā numismātisko priekšmetu vērtību noteica materiāls.

Skaidrojums tam bija gaužām vienkāršs. Vietējā un ārzemju senlietu tirgū nebija pieprasījuma pēc "Livonijas" kalumiem vai šeit noguldītām monētām. Vienkāršākais veids kā tirgū realizēt šādus priekšmetus, bija pārdot tos kā "sudraba" vai "zelta" monētas. Vites un Hikes direktorija galvenās rūpes veltīja bāreņu audzināšanai un skolas infrastruktūras uzturēšanai. Nav informācijas par to, ka zēnu skološanas vajadzībām skolas telpās būtu ierīkots muzejs un atrastos vieta ārkārtīgi vērtīgai monētu kolekcijai. Kā izskaidrot šo visnotaļ dīvaino un nepamatoto pirkumu? Mana versija ir tāda, ka kolekciju iegādājās pilsētas rāte par Vites un Hikes kapitāla līdzekļiem, kas glabājās pie pilsētas galvas².  Tajā brīdī, kad kolekcija nonāca ’zem āmura’, pilsētas kasē iespējams, nebija brīvu līdzekļu, tāpēc, birģermeistars Ulihs, izmantojot stāvokli, kad viņš sēdēja uz diviem krēsliem, varēja brīvāk rīkoties ar Vites un Hikes kapitāla līdzekļiem. Kolekcijas tālākais liktenis visdrīzāk saistāms ar Liepājas lasāmbibliotēku. Tā bija vienīgā publiskā atmiņu iestāde pilsētā, pietiekami droša, vēsturiskiem artefaktiem saudzīga vide.

Kur meklējama Grota monētu kolekcija šodien? Droši neviens nevar pateikt.


¹ Vites un Hikes bāreņu  nams 1798-1898. Liepājas pilsētas labklājībai. (Red. Inga Ronče, Tulk. Taisija Hristoļubova, Agnese Frickausa). 2021., 34-35. lpp. Interesantā kārtā bilingvālā izdevuma latviešu tekstā iztrūkst šīs svarīgās epizodes.
² Vites un Hikes bāreņu nams.,  14. lpp.

(Turpmāk vēl)