Gotfrīds Luijs (Ludvigs) Cimmermanis – pēdējais Liepājas birģermeistars (apakšējā rindā pirmais no labās). No "Liepājas 300 gadu jubilejas piemiņai, 1625-1925".  [Liepāja]: Liepājas pilsētas valde, 1925, 29. lpp.

(Turpinājums. Sākums ŠEIT)

Liepājas Centrālā zinātniskā bibliotēka sadarbībā ar Latvijas Universitātes Literatūras folkloras un mākslas institūtu un Latvijas Nacionālo bibliotēku projekta "Kolektīvs pētījums par Liepājas Centrālo zinātnisko bibliotēku un pilsētas kultūrvidi gadsimtu gaitā" ietvaros turpina informēt lasītāju par interesantiem faktiem un notikumiem no Liepājas, tās bibliotēkas un grāmatniecības senas un nesenas vēstures.

Šajā turpinājumā stāsts pargrāmattirdzniecību, lasāmbibliotēkām un izdevējdarbību Liepājā 19. gadsimta 40.-70. gados.

***

Pēc tam, kad ap 1815. gadu kēnigsbergietis Johans Daniels Frīdrihs (Friedrich, 1753-1826) bija pārtraucis grāmattirdzniecību Liepājā, gandrīz trīs gadu desmitus pilsētas iedzīvotājiem vajadzēja iztikt bez sava grāmatveikala. Nebija arī publiski pieejamu bibliotēku. Tikai 1842. gadā Liepājā tika atvērta jauna grāmatu, mākslas priekšmetu un muzikāliju tirgotava ar lasāmbibliotēku. Tās īpašnieks Eduards Bīlers (Bühler,?–?) bija ieradies no Vācijas, un ar Vakareiropas tirgotāja vērienu piedāvāja jaunāko beletristiku, populārzinātnisko literatūru un uzziņu izdevumus vācu, franču un krievu valodā, iespēju saņemt uz māju notis, populārus žurnālus un dažādu padomu literatūru. Regulāri publicēdams "Libausches Wochenblatt" jaunieguvumu reklāmu, viņš  paplašināja liepājnieku priekšstatus par aktuālajiem literatūras, grāmatniecības procesiem Eiropā. Taču jau pēc dažiem gadiem, 1848. gada oktobrī, viņš devās atpakaļ uz dzimteni, pārdodams uzņēmumu Rīgas grāmattirgotājam Karlam Harijam Donbergam (Karl Harry Dohnberg, 1820–1883).

K. H. Donberga sludinājums. Libausche Zeitung, 24.07., 1871, 3. lpp.

Atšķirībā no Bīlera Donbergs ņēma vērā arī latviešu intereses, savā grāmatnīcā piedāvādams viņiem literatūru dzimtajā valodā. Turklāt viņš apgādāja vai palīdzēja sagādāt finansējumu vairākām latviešu grāmatām. 19. gadsimta 50. gados viņam bija pastāvīga sadarbība ar Krišjāņa Valdemāra (1825–1891) draugu, lauksaimnieku un publicistu Kārli Oskaru Lepeviču (1822–1889). Ar Donberga atbalstu iznāca Lepeviča "Padomu devējs zemes kopējiem, jeb zelta graudi sirdsmīļiem arājiem" (1852) – pirmā, latvieša sarakstītā grāmata par lauksaimniecību. Tā gan iespiesta Jelgavā, Stefenhāgenu tipogrāfijā.  Recenzents Ansis Leitāns atzina, ka "ikkaktra zemnieka mājā tādai grāmatai vajag būt. Un kas to būs ar prātu un apdomu visu vērā likdams cauri lasījis, tam šī pasaule un visas citas lietas parādīsies citādas, ne kā līdz šim. Un kas pēc šām mācībām tikuši darīs un turēsies, uz to vairs neviens nevarēs sacīt, kas esot mucā audzināts un pa spundi barots." (Leitāns, Ansis. Ziņa par jaunu grāmatu. Latviešu Avīzes. 30.10., 1852, 179.-180. lpp.).

Tas liecina, ka Donbergam piemita izdevējam nepieciešamā izpratne par grāmatu vērtību un potenciālo noietu, taču izdevējdarbību  apslāpējusi pārlieku liela piesardzība, bailes no finansiāliem zaudējumiem. Acīmredzot latvieši viņa skatījumā vēl nebija pietiekami dedzīga, lasītkāra publika.  Nav skaidri zināms, vai savas darbības pirmajos gados viņš uzturējis publisku maksas bibliotēku. Šķiet, šī grāmatniecības niša 19. gadsimta 40. gadu beigās Liepājā vēl nebija aizpildīta.

1853. gada novembrī lasāmbibliotēku atvēra Gotfrīds Luijs jeb Ludvigs Cimmermanis (Gottfried Louis Zimmermann, 1820–1902), kurš, tāpat kā Bīlers, bija ienācējs no Vācijas. Kā liecina viņa sākotnējais uzņēmuma nosaukums – "Vācu un franču bibliotēka" (Deutsche & Französische Leihbibliothek), Cimmermanis orientējās uz pilsētas izglītoto, labi situēto publiku, kas prata un vēlējās lasīt vācu un franču valodā. Tai tika solīta iespēja saņemt lasīšanai uz mājām jaunāko un noderīgāko daiļliteratūru par viszemāko cenu.  Turklāt viņa bibliotēkai bija neierasti ilgs darba laiks – deviņas stundas ik dienu  (izņemot svētdienas un svētku dienas). Tā kā viņa uzņēmuma reklāmu latviešu presē nav izdevies atrast, domājams, bibliotēkā netika piedāvāta lektīra latviešu valodā.

Kārļa Oskara Lepeviča "Padomu  devējs zemes kopējiem, jeb zelta graudi sirdsmīļiem arājiem" (1852) – grāmata, kuras izdošanai līdzekļus palīdzēja sagādāt Karls Harijs Donbergs.

Arī Cimmermanis sākumā bija ļoti piesardzīgs, lai arī, ierodoties Liepājā, viņam jau bija grāmattirgotāja pieredze. Tikai 1856. gadā viņš atvēra grāmatveikalu, vēlāk arī tipogrāfiju. Pievērsies arī izdevējdarbībai. Cimmermanis ieņem paliekošu vietu latviešu kultūras vēsturē kā izcilā pedagoga, valodnieka, sabiedriskā darbinieka Ata Kronvalda (1837–1875) pirmo grāmatu (vācu valodas apguves līdzekļi – "Grāmata, kas māca latviešiem viegli un ātri vāciski lasīt, rakstīt un runāt" (1863) un "Mazais vācietis" 1. daļa (1865)) izdevējs.

Cimmermanim Liepājā bija liela autoritāte. Par to liecina fakts, ka 1862. gadā viņš kļuva par pilsētas rātskungu, bet 1882. gadā – par rātes pēdējo birģermeistaru pirms municipālās pārvaldes reformas. Pilsētas pārvaldē viņš darbu turpināja līdz pat 1901. gadam, vienlaikus ieņemdams vadošus amatus vairākās vietējās sabiedriskajās organizācijās.

Donbergs ar grāmatām Liepājā tirgojās līdz 1875. gadam, kad, spriežot pēc preses ziņām, viņa uzņēmums nonācis lielos parādos.

1876. gada jūnijā pilsētas centrā grāmatnīcu līdz ar vācu literatūras un muzikāliju bibliotēku atvēra uzņēmējs ar latvisku uzvārdu – Rūdolfs Pūce (Puhze, 1854–1917), kura veikala sortimentā bijušas arī latviešu grāmatas. Viņš bija viens no pirmajiem liepājniekiem, kurš uzdrīkstējās darboties sarežģītajā grāmatu tirgotāja arodā. Drīz viņš uzsācis arī izdevējdarbību. Viņa pazīstamāko izdevumu skaitā ir pilsētas vēsturei veltītais Aleksandra Vegnera (Wegner, 1863–1929) apcerējums "Geschichte der Stadt Libau" (Rudolph Puhze, 1898).

Rūdolfa Pūces izdotās Aleksandra Vegnera grāmatas "Geschichte der Stadt Libau" (1898) vāks.

Arī Pūce bija pilsētā cienīts vīrs, jo vairākus gadu desmitus darbojās (tika ievēlēts) pilsētas domē. Vienlaikus ar Pūci Liepājā grāmatu bodi un lasāmbibliotēku latviešiem atvēra viens no pirmajiem latviešu izdevējiem, pedagogs un žurnālists Klāvs Ukstiņš (1832–1904). Vienlaicīga vairāku grāmattirgotavu, lasāmbibliotēku un izdevēju darbība pilsētā liecina par jaunu pavērsienu Liepājas grāmatniecībā 19. gadsimta 70. gados  – grāmata un lasīšana arī šeit bija kļuvusi par masveida parādību, sasniedzot visplašākās sabiedrības aprindas.

(Turmāk vēl)