Tamāra Podiņa. Foto no peronīgā arhīva.

(Turpinājums. Sākumu sk. ŠEIT)

Liepājas Centrālā zinātniskā bibliotēka sadarbībā ar Latvijas Universitātes Literatūras folkloras un mākslas institūtu un Latvijas Nacionālo bibliotēku projekta "Kolektīvs pētījums par Liepājas Centrālo zinātnisko bibliotēku un pilsētas kultūrvidi gadsimtu gaitā" ietvaros turpina informēt lasītāju par interesantiem faktiem un notikumiem no Liepājas, tās bibliotēkas un grāmatniecības senas un nesenas vēstures.

Turpinot pagājušās nedēļas tēmu par neseno, 20. gadsimta beigu vēsturi un turot rūpi par bibliotēkas sociālās atmiņas saglabāšanu, šosestdien piedāvājam sarunu ar bijušo Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas Vienotā fonda un starpbibliotēku abonementa vadītāju, šarmanto Tamāru Podiņu – par darbu bibliotēkā, grāmatām un kolēģiem. Iztaujāja Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Simona Sofija Valke.

***

Kad uzsākāt savas darba gaitas Liepājas Centrālajā zinātniskajā bibliotēkā?  
Pagājušajā gadsimtā, 1979. gadā. Pēc gada aizgāju dekrēta atvaļinājumā un atsāku strādāt 1986. gadā.

Vai tā bija jūsu pirmā darba vieta? Kāpēc izvēlējāties strādāt bibliotēkā?
Nē, tā nebija mana pirmā darba vieta. Studēju Liepājas Universitātē, tolaik Liepājas Pedagoģiskajā institūtā, un strādāju Līgutu internātskolā.  Sapratu, ka nekad skolā nestrādāšu, man absolūti nav ne dotību, ne talanta strādāt ar bērniem. Par bibliotēku es biju domājusi jau sen, jo mācījos par latviešu valodas un literatūras skolotāju. Tad pametu institūtu, un kāda paziņa, kas tur strādāja, ieteica… Man vispār gribējās bibliotēkā strādāt. Jau no bērnības, pamatskolā mācoties, šķiet, vairāk dzīvoju pa bibliotēku nekā pa skolu. To vien darīju, kā lasīju.

Mani darbā pieņēma Anna Januška (sk. iepriekšējās sestdienas interviju), viņa bija tajā laikā direktore, bet principā visus jautājumus kārtoja Aina Krauče, jo Januška jau bija gados. Kraučes nosacījums bija, ka man jāturpina izglītība bibliotēku zinību jomā, tāpēc ieguvu bibliotekāra diplomu LKA Latvijas Kultūras koledžā, toreiz – Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā.

Bibliotēkas 220 gadu jubileja 1997. gadā. No kreisās: Tamāra Podiņa, bijusī bibliotēkas direktore Anna Januška, bibliotēkas metodiķe Anita Zūna. Foto no Tamāras Podiņas personīgā arhīva.

Vai tikāties ar Janušku?
Vienu reizi, kad iegāju kabinetā iestāties darbā. Un otru reizi, kad sāku strādāt abonementā. Viņa bija uznākusi pie mums augšā. Kad 1986. gadā atkal sāku strādāt pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma, tieši tajā dienā viņu pavadījām pensijā. Es viņu praktiski nepazinu. Nemaz.

Kāds bija pirmais iespaids par Janušku?
Tāda omīte ar copīti, viņa man atstāja labdabīgu iespaidu.

Pārsteidzoši, viņa taču bija pārliecināta komuniste!
Nezinu… Man šķiet, ka tas vienkārši tika piedēvēts, jo lielāko mūža daļu viņa tomēr vadīja bibliotēkā. Un bibliotēkai viņa deva daudz. Tas, ko viņa izpētīja un uzrakstīja šajā laika posmā, ir ļoti vērtīgs materiāls. Lai viņa desmit reizes būtu bijusi komuniste, man svarīgākais ir tas, ko viņa tieši darīja kā bibliotēkas direktore. Ja viņa arī bija komuniste, tas bija aiz patiesas pārliecības. Viņa nebija kā citi funkcionāri, kas stājās partijā, lai veidotu karjeru.

Fišera krājumā esošo matemātikas grāmatu izstāde Liepājas Pedagoģiskajā augstskolā. Foto no Tamāras Podiņas personīgā arhīva.

Vai pirms darba uzsākšanas bibliotēkā to bieži apmeklējāt? Kāds bija pirmais iespaids par bibliotēku?
Bibliotēka izskata ziņā neko daudz neatšķīrās no tās, kāda tā ir tagad. Tagad tā ir drusku paremontēta. Kā lasītājai... Piedodiet, bet man nekad nav patikusi mūsu bibliotēka. Visas tās dienasgaismas lampas, kas sīca, it īpaši, kad nebija cilvēku.

Vai kas mainījās, kad kļuvāt par bibliotekāri?
Protams! Kā bibliotekārei tās man bija otrās mājas. Tur pavadīju lielāko dienas daļu un citādi skatījos uz bibliotēku.

Un tagad?
Tagad, kad esmu pensijā un eju uz bibliotēku kā lasītāja, man ļoti nepatīk – tur nav stūrīša, kur es varētu ieiet, pasēdēt, paskatīties kaut ko, pašķirstīt, stāvās trepes … Veco ēku diez vai var renovēt, vajadzētu jaunu, bet arī veco varētu vērst mājīgāku. Savā laikā, kad nebija interneta, protams, studenti nāca, viņiem cita varianta nebija, nāca pēc grāmatām. Tagad nezinu, vai tik ļoti nāk, ja var atrast internetā. Svešs cilvēks, ja ienāk, tad vispār nezina, uz kuru pusi iet. Savā laikā, ienākot bibliotēkas priekštelpā, pa kreisi bija bibliogrāfijas nodaļa un tur bija arī uzziņu nodaļa, tur pat kādreiz bija lodziņš kreisajā pusē, tas bija vaļā, un varēja redzēt, ka tur var droši iet un apjautāties. Tur bija garderobe.

Kāds bija jūsu pirmais amats bibliotēkā?
Mani pieņēma darbā kā vienkāršu bibliotekāri. Vēlāk kļuvu par Vienotā fonda un starpbibliotēku abonementa vadītāju.

Kā apguvāt bibliotekāra profesiju un iemaņas?
Jā, tad bija citādi, tad nebija Alises (bibliotēku informācijas sistēma), tikai no 1998. gada sākām elektroniski ievadīt ziņas par grāmatām, iepriekš bija kartīšu katalogi, un tad mēs meklējām kartīšu katalogos, ja lasītājam vajadzēja palīdzēt. Bet abonements bija tāda telpa, kur lasītājs pats varēja iet un meklēt. Man īpaši neviens neko nemācīja, vienkārši pieņēma darbā, un bija jāstrādā. Gāju gar plauktiem un skatījos. Ar daiļliteratūru, protams, bija vieglāk, bet ar nozarēm… Man īpaši nekad nav patikusi ekonomika, politika, ar šīm sadaļām gāja grūtāk. Bet galā tiku.

Kāda bija bibliotēkas apkalpošanas sistēma? Darba laiks?
Manuprāt, bija jābūt darbā vienpadsmitos, un es strādāju līdz deviņiem, bet tas nevar būt – desmit stundas, šķiet tas tomēr bija no vieniem, bet es varbūt kļūdos.

Darba laiks bija garāks nekā tagad?
Jā, un arī sestdienās mēs strādājām. Bet sestdienu darba laikus vairs neatceros.

Bibliotēkas kolektīva fotogrāfija, pirmajā rindā trešā no labās – direktore Aina Krauče, augšējā rindā otrā no kreisās – Tamāra Podiņa. Foto no Tamāras Podiņas personīgā arhīva.

Vai bibliotēkas darbinieki runāja par bibliotēkas pagātni, par bijušajiem darbiniekiem, direktoriem, par kādiem interesantiem atgadījumiem?
Bijām četri darbinieki abonementā tajā laikā, un strādājām maiņās pa divi. Neatceros, ka tiktu runāts par pagātni. Ja mēs sapulcētos kopā, vairāki cilvēki, kas tajā laikā strādāja, mēs varbūt sarunās atcerētos, viena pati nevaru atminēties.

Strādājot bibliotēkā, pārzinājāt senos grāmatu krājumus – kāda bija pirmā sastapšanās ar šīm "senlietām"?
Kad uzsāku strādāt abonementā, pat nezināju, ka pagrabā glabājas senu grāmatu krājums. Jau biju nostrādājusi vairāk par pusgadu, tikai tad padzirdēju, ka tāds krājums esot. Tajā laikā zināju, ka ir tāda Mičelas grāmata “Vējiem līdzi”, un ar šausmām gāju pie atbildīgās darbinieces un uzrunāju viņu, jautāju, vai mums bibliotēkā tāda varētu būt. Pēc dažām dienām viņa man uznesa un iedeva šo grāmatu.

Grāmata bija aizliegta padomju periodā?
Nezinu, vai bija aizliegta, bet tā atradās lejā, pagrabā, Fišera krājumā. Tas bija 30.-to gadu izdevums. Fišera krājums neparādījās arī kopīgajā bibliogrāfiskajā katalogā.

(Sarunas nobeigumu lasiet nākamajā sestdienā)