Lato Lapsa intervijā portālam tūlīt pēc grāmatas ""Liepājas metalurgs": kam jāsēž, kam jālido" prezentācijas masu medijiem trešdien, 21.maijā, "Radisson Blu Rīdzene Hotel".

Kādas ir jūsu prognozes par to, kas ar "Liepājas metalurgu" notiks tālāk?
Nu briesmīgas prognozes... Visu pagājušo gadu tika stāstītas pasaciņas, šogad atkal tiek stāstītas pasaciņas, tikai stāstītāji ir drusku citi.

Vai man liepājniekiem atgādināt, kā mēnesi pa mēnesim [tika stāstīts] – nu tad tad, nu tad.... Izcūkoja strādniekus, kas vismaz būtu dabūjuši normālākus pabalstus – ja es būtu Ilze Viņķele, es noteikti nebrauktu uz Liepāju, man būtu kauns.

Šogad ir administrators un saistītās personas, kas stāsta pasaciņas – iepriekšējā, kā zināms, bija par augustu, kā nu tik, nu tik būs, tagad ir pasaciņa par gada beigām.

Reālistiski raugoties, neviens šo uzņēmumu visā komplektā par tiem simts un cik tur miljoniem nepirks, tā nav cena, par kuru kādu tas interesētu. Situācija metalurģijas nozarē ir sarežģīta, un šādā situācijā, kad nozarē nav "bums", neviens nepirks kaut ko, kas drusku tiek uzturēts silts, bet kur papildus cenai vēl ir jāiegulda milzīgi apgrozāmie līdzekļi.

To, ka paklusām tiek pārdoti gardākie kumosi, kas jau tika prognozēts, bet atbilde bija: nē, nē, tikai visu kopā!, mēs jau redzam. Un atkal jau ir paziņots, ka nevis godīga, atklāta izsole, bet kaut kam, nezin kam, kas būs labākais pircējs...

Latvijas valstī ir tik daudz gadījumu... "Latvijas kuģniecību" arī negribēja pārdot atklātā izsolē, un mēs visi zinām, kā tas notika, cik valsts dabūja, cik nedabūja.

Pavisam vienkārši un ciniski skatoties uz lietām, tad, kad man rudenī, mēnesi pirms vēlēšanām iznāks grāmata par Eināru Repši, protams, par to būs pavisam citāda interese, nekā par kaut kādu "Metalurgu". Nu kāds vairs "Metalurgs"... Bija, pagāja, nu, valsts galvojums pagalam, jā, nu, pāris tūkstoši cilvēku bez darba, nu, jā, nu gan jau... Un neviens par to neatbildēs, varat būt mierīgi!

Vai jūsprāt "Metalurgs" ir tipisks gadījums, viens no?
2013.gada februārī, kādu mēnesi pēc tam, kad viss bija nācis atklātībā, es delfos uzrakstīju diemžēl pravietisku rakstu par visu to gumijas stiepšanu, lēmumu totālo nepieņemšanu, kas notiks, un man diemžēl lielā mērā bija taisnība, lai gan es būtu ļoti priecīgs, ja nebūtu.

Ir bijis... Ne gluži tas pats, divreiz vienā upē neiekāpsi, katru reizi tā upe ir drusku cita, bet, zinot Valda Dombrovska darba stilu, bija pilnīgi skaidrs, ka nekādi lēmumi netiks pieņemti.
Stils ir...
...nogaidīt un, kā teiktu krievi, cerēt, ka samo rassasjotsja – problēma "uzsūksies" pati no sevis. Ja jums sāp zobs, jūs nevarat divas nedēļas pagaidīt, vai nepāries, tad sasaukt ģimenes konsīliju un nolemt, ka vajadzētu vēl pāris nedēļas pagaidīt, kad tomēr nepāriet, jūs veicat aptauju, ko ar to zobu varbūt vajadzētu darīt, un tā paiet mēneši pieci seši, kamēr zobs ir pagalam, un jāizrauj.  

Ar "Metalurgu" tieši tā ir noticis. Ja valdībai kā lielākajam kreditoram jau pagājušā gada vasarā būtu pieticis drosmes aizlaist uzņēmumu uz maksātnespēju, i darbinieki būtu salīdzinoši priecīgāki, jo pabalsti būtu pavisam cita apmēra, gan arī uzņēmums, kurš kaut ko vēl tomēr reāli ražo, būtu pilnīgi kas cits, nekā uzņēmums, kurš ziemu nostāvējis [dīkstāvē].

Ja man prasītu, ko darīt, laikam vienīgais, ko es tiešām teiktu, būtu: stājieties uz ceļiem, lieniet pie Lipmana, varbūt viņš kaut ko... Kā mēs zinām, viņš ir ļoti ekstravagants, ekscentrisks un vēl visāds...

...sentimentāls?
Ļoti īpašs un īpatna personība, bet vienu nevar noliegt – savulaik uzņēmums bija reāli pagalam, bet viņš to tā vai citādi pacēla. Un tas ir tas, ar ko neviens cits nevar lepoties.

Protams, cerēt, ka varēs aiziet pie Lipmana, ar kāju atspert durvis vaļā un teikt – pērc par simts miljoniem... Nu kāpēc, lai viņš to darītu? Nav tāda sentimenta pasaulē.

Bet, ja kāds to reāli pašu mājās var izdarīt, tad tas droši vien ir viņš. Ārpus pašu mājām, skatoties uz nozari, es neredzu, kāpēc, lai kāds gribētu reāli atjaunot uzņēmuma darbību.

Tikko TV3 žurnālistiem uzskaitījāt atbildīgos par šo situāciju: Valsts kases pārvaldnieks Kaspars Āboliņš, finanšu ministras Einārs Repše, finanšu ministrs Andris Vilks, bijušais ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts un bijušais valdības vadītājs Valdis Dombrovskis...

Kāda ir uzņēmuma īpašnieku atbildība?
Milzīga, protams.

Viņi paši gan sevi uzskata par galvenajiem cietējiem, visā vaino valsti...
Valsts šiem nekauņām ir palīdzējusi tik daudz, cik, es baidos, nevienam citam uzņēmumam Latvijā. Kurš uzņēmums vēl var lepoties, ka valsts viņam pievelk elektrību līdz žogam? Kuram uzņēmumam divu nedēļu laikā kopš izskan priekšlikums Saeima nobalso par galvojumu? Skaidrs, ka šie, tā saucamie saimnieki, Zaharjins, Segals un viņu kalpi bija pārrijušies, ka savu uzņēmumu viņi uzskatīja par slaucami govi, ko savām personīgajām vajadzībām slauca tik ilgi, kamēr tā nosprāga.

Vainīga ir valsts, protams. Neviens nepalīdz... Dodiet vēl, vēl, vēl...

Par grāmatā publicētajiem dokumentiem – vai ir kādi īpaši interesanti?
Tur ir salikti ziņojumi, drošības policijas vēstules, viss, kas saistās ar "dienesta vajadzībām"... Viss ir ļoti precīzi "no" " līdz", un droši vien nekad iepriekš nav tik skaidri pateikts, ka viss, kas saistījās ar balsojumu Saeimā, notika bez jebkādiem aprēķiniem. Apmēram tā, ja es aizietu uz Saeimu un teiktu: esmu baigi foršais, man vajag, dodiet.

Jebkurā normālā valstī teiktu: atnes ciparus! Kam tev vajag? Kāpēc tieši tik? Kad tu atdosi? Tas, kas noskaidrojās šīs grāmatas tapšanas laikā, – nekādu aprēķinu nav bijis vispār! Nezinu, kurā banānu valstī Zaharjina kungam būtu iedots šāds galvojums, ņemot vērā, kādi bija cipari. Katrs grāmatā pats var izlasīt!

Labi vēl, ka Finanšu ministrija neiedeva pilno summu, par kuru nobalsoja Saeima – tā bija stipri lielāki. Lai kādi nevīžas un sliņķi būtu bijuši Valsts kasē un Finanšu ministrijā, kaut kādus ciparus tomēr paprasīja...

Kā vērtējat pašvaldības lomu "Metalurga sāgā"?
Zaharjina kunga loma Seska kunga dzīvē, protams, ir bijusi milzīga...

Seska kungam vienmēr ir bijusi tendence mēģināt ar visiem pa labam, ar visiem kaut kā... Honorāriņš Vīķei-Freibergai toreiz to ļoti skaidri parādīja – maza summiņa, bet tomēr.

Droši vien jebkurš Seska kunga vietā būtu tikpat ļoti klapatojis par galvojumu, jo tas tomēr deva kaut kādu cerību, un to, ka modernizācija bija vajadzīga, neviens neapšauba. Cits jautājums, vai tā bija vajadzīga šādā veidā, par šādām summām?

Tas, protams, grāmatā nav, jo nav pierādāms, bet – runas par to, cik no šīs garantijas summas, kam un kādā veidā tika atmaksāts par palīdzēšanu, ir fakts. Tas, cik liela loma pirms garantijas balsojuma uzņēmuma konslutēšanā bija Andra Šķēles uzņēmumam, arī ir fakts, un Šķēles kungam ir pilnīgi noteikta reptuācija – viņš nav tas, kurš par pliku paldies kādu konsultēs.

Kādi ir secinājumi?
Ja es būtu "Liepājas metalurga" strādnieks, tad droši vien mana reālākā cerība būtu tā, ka rudenī būs vēlēšanas un, lai cik neatkarīgs ir administrators, tā kā valsts joprojām ir lielākais kreditors, jaunā valdošā koalīcija paņems Velmera kungu pie rīkles (tāpat kā bija iespēja, kad to vēl varēja, paņemt Zaharjina kungu pie rīkles) un pateiks: mīļais cilvēk, valsti interesē, lai "Metalurgs" trīs mēnešu laikā sāk strādāt, mūs neinteresē ne tavi procenti, ne iepriekšējās norunas, ne arī kas cits, ej tur, dari tā, atdod tam.

Ja valsts vara ir efektīva un darboties spējīga, valstij svarīgos mirkļos tai tomēr ir jāpieņem kaut kādi lēmumi, ar kuriem... Ar to pašu Zaharjinu – valstij bija visas tiesības tad, kad uzņēmums vēl bija puslīdz uz ūdens, tādā vai citādā veidā, mazāk vai vairāk brutāli, vienkārši sakot, atņemt, un tā summa, kas tur būtu jāieliek, būtu desmit divdesmit miljoni...

Lai cik es būtu negatīvi noskaņots pret visu, man nav domu, ka Zaharjins atnāca pie Dombrovska, iedeva lielu, biezu aploksni vai koferi, un Dombrovskis teica – labi, labi... Nu nē... Tā ir vienkārši nespēja pieņemt lēmumus.

Brīnos, kā Dombrovska kungs ir apprecējies, kā viņš to lēmumu varēja pieņemt?