Augustā mājās Liepājā viesojās florbolists Kristaps Vaičis, kurš šobrīd dzīvo un strādā Vācijā. Kopā ar Veisenfelsas klubu "Sparkasse" Kristaps izcīnīja Vācijas čempiona titulu.

Kā sāki spēlēt florbolu?
Sāku spēlēt tēta vadīts. Sākumā mazliet paspēlēju hokeju, bet hokejs kaut kā nepatika, vides dēļ. Florbolā sāku kā vārtsargs, arī tas galīgi nepatika. Tad sāku spēlēt uz laukuma. Nospēlēju divus gadus, tad uzaicināja U – 19 izlase, pasaules čempionāts, un "saslimu”, redzēju, kā īstenībā spēlē. Turpināju spēlēt 1.līgā, virslīgā, tad sekoja uzaicinājums no Ķekavas kluba, kur spēlēja labākie Latvijas florbolisti. Tad aizgāja profesionālā līmenī.

Pēc „Ķekavas” atnācu atpakaļ uz Liepāju, no Liepājas atkal uz vienu Rīgas klubu. Nāca uzaicinājums no Vācijas kluba. Tur man bija paziņas, viņi teica: "Klausies, tu labi runā vāciski, atbrauc.” Aizbraucu uz pārbaudes treniņu un mani uzreiz pieņēma. Tagad trešo gadu esmu Vācijā. Tajā klubā vairs nespēlēju. Viņi ir čempionvienība, un man ir Vācijas čempiona tituls. Pagājušajā gadā bija vicečempioni.

Kāda ir sajūta – iegūt čempiona titulu prom no mājām?
Laba. Mēs bijā četri viesspēlētāji, un mums vienmēr fanu ložā ir mūsu valsts karogi. Palūdzu to karogu, apķēru un skrēju apkārt. Feina sajūta, protams. Kad turēju karogu, sajutos kā mājās. Esmu latvietis, un esmu ieguvis čempiona titulu. Patriotisms aug ar katru dienu, kuru tu pavadi ārzemēs.

Kā atšķiras sports Latvijā un tur, Vācijā?
Viennozīmīgi ir atšķirība finansiālā ziņā. Loģiski, nepazīstamam sporta veidam ir grūtāk. Piemēram, Berlīnē tagad ir grūtāk atrast sponsoru, bet mazā pilsētiņā (domāju, tas ir jebkur – Somijā, Zviedrijā) ir noteikta cilvēku grupa, kas koncentrējās ap to, un tajā vienmēr ir kāds, kam ir bišķi vairāk naudas, kas var sponsorēt un atbalstīt.

Tā, man šķiet, arī ir lielākā atšķirība, finansiālais aspekts.

Ko tu vēl Vācijā dari bez sporta?
Tagad darbošos ar skriešanas apaviem, noslēdzu līgumu ar sponsoru, kas mani atbalstīs, un es palīdzēšu viņam no tirdzniecības viedokļa. Mēģināšu šos skriešanas apavus iebīdīt Vācijas tirgū. Tas ir tas, ko tagad Berlīnē darīšu. Veisenfelsā vairs nespēlēšu. Pilsēta palika man par mazu.

Kas tev pietrūkst no Latvijas?
Ģimene, protams. Ir ļoti grūti šķirties. Man ir divi kaķi un suns šeit, un arī tie jūt, ka es pakoju mantas. Suns pienāca un piegrūda galvu, viņš nekad to nedara.

Kādi ir tavi nākotnes plāni? Tu skaties arī atpakaļ Latvijas virzienā?
Jā, noteikti skatos Latvijas virzienā. Šobrīd man diezgan svarīgi ir atbalstīt tēta biznesu, galdniecību. Tētis visu dara savām rokām, un mēs cenšamies meklēt sadarbības partnerus, piemēram, Vācijā, kur tirgus ir plašāks. Berlīne ir ļoti izteikti pilna ar māksliniekiem, iespējām un kontaktiem. Berlīnē iepazinos arī ar latviešu māksliniekiem.

Tur noteikti ir veselīga vide tāda veida biznesam. Arī sportu netaisos uzreiz pamest. Ļoti labprāt meklēšu iespējas studēt un apgūt trenera amatu, sporta menedžmentu. Skatos arī Liepājas virzienā, florbols arī kļūst populārāks Liepājā un īpaši mazās pilsētās. Tā tas ir Rubenē, Valmierā. Rīgā, protams, jākonkurē ar citiem sporta veidiem.

Esi gatavs arī veidot savu komandu, trenēt bērnus?
Jā. Bērnus trenēju jau Veisenfelsā, mazos U – 13. Trenēju arī otro komandu, bet tas nebija tik nopietni. Tur spēlē izbijušie virslīgas spēlētāji, tā kā tur bija tikai jāsaliek sastāvs un jāuzmundrina. Bet ar bērniem ir grūtāk. Vāciešu bērniem nav nekādas disciplīnas. Mēs organizējām turnīru skolām, un tad tu redzi, kādi ir sporta skolotāji, no sportista tur nekā nav. No tā jau sākās. Ja fizkultūras stundā nezina, kas ir sports un disciplīna, tad arī ir tā, ka domā – iešu uz florbolu trenēties, tur ir plastmasas nūja, dažādās krāsās, būs baigi interesanti un nekādas disciplīnas. Bērni mīl lamāties. Par katru lamuvārdu mēs taisījām spēka vingrinājumus, un tad  tie vārdi pazuda diezgan ātri. Bija tā, ka arī skolas lokā zināja – ja būšu tur, tad nedrīkstēs lamāties. Pēc tam arī paši bērni teica, ka negrib, lai es braucu prom. Šajos divos gados arī Vācijas mērogā ieguvām pirmo un otro vietu.

Normāli florbolā ir tā, ka spēlē pieci pret pieci, plus vārtsargs, viņi sāk ar trīs pret trīs, un tad kāpj uz augšu. Tajā mērogā, trīs pret trīs, mēs uzrādījām labāko rezultātu. Tā, ka ir, ar ko lepoties.

No kāda vecuma bērnus sāk vest uz florbolu?
Latvijā ir citādāk, bet Vācijā, Veisenfelsas klubā, sāk no bēbīša vecuma. Iedod bumbu un vienkārši ripina, veido koordināciju. Ir arī mazas nūjas, un viņi cenšas kaut ko darīt. Bet principā bērnu nopietnāk var vest no sešu, septiņu gadu vecuma. Nezinu, kā ir Latvijā, bet tur tas tiešām ir sakārtots tā, ka no bērnudārza vecuma, no pirmajām klasēm. Ir arī florbola skola.

Spēlē arī meitenes?
Jā, ir arī meiteņu komanda. Bet vispār Vācijā florbols meitenēm ir zemā līmenī. Pat varētu salīdzināt ar Latvijas līmeni. Latvijas mērogā ir divas komandas, kas arī cīnās, pārējās no viņām mācās.

Kāds ir tavs parastais dienas ritms?
Berlīnē ar draudzeni ceļamies pusseptiņos. Rīta treniņš, ejam skriet kādu stundu. Berlīnē ir daudz iespēju nodarboties ar sportu. Trenažieru zāles ir cilvēkiem, kas grib sevi izrādīt kā uz mēles. Tās ir ļoti modernas. Bet blakus mājām ir arī vienkārši trenažieri – vecais, labais pievilkšanās stienis, presītes beņķis. Mēs pat neko neēdam. Lai pamostos, tu uzvelc apavus, saģērbies, izdzer glāzi ūdens vai C vitamīna un sāc skriet. Lai dabūtu apetīti, tu esi noskrējies un dienu sāc ar sportu. Tad ir brokastis, darbs un vakarā atkal treniņš – ar nūju. Principā divi treniņi dienā.

Cik ilgi tu vēl plāno aktīvi spēlēt?
Kā veselība atļaus. Līdz trīsdesmit pieciem – tas florbolam ir normāls vecums. Daži spēlē arī četrdesmit gadu vecumam.

Kā tu vislabprātāk pavadi brīvo laiku?
Patīk iepirkties. Patīk sekot jaunākajām modes tendencēm. Draudzene ir tikpat "slima" uz iepirkšanos, un citreiz pat ir par daudz, skapis par mazu. Vācijā lietotās drēbes, „second hand”, ir dārgākas nekā jaunas drēbes. Tagad ir tāda tendence, tas man bija šoks. Lietoti zābaki, „vintage” stila, maksā četrdesmit eiro, jaunus var nopirkt par divdesmit. Tas tā, jo viņiem nāk atpakaļ astoņdesmito gadu stils.

Tagad atbraucot uz Liepāju, ir kaut kas, kas tevi patīkami pārsteidz?
Kad atbraucu uz Liepāju, vispirms aizgāju pie jūras, tās man pietrūkst. Visa bērnība pie jūras pavadīta. Ūdens kā tāds. Gaiss. Braucu šurp ar mašīnu, cauri Polijai un Lietuvai. Lietuvā jūt pavisam citu gaisa aromātu. Tas ir svaigais gaiss. Berlīne, Polija – gaiss ir smagnējs. Lietuvā jūt, ka mājas tuvojas. Ir lielāks miers nekā Berlīnē.

Bet tā īpaši Liepāja ne ar ko nepārsteidza. Te ir mani draugi, vecāki. Gribējās satikt Liepājas komandu, bet nesanāca, "Kurši" bija nometnē. Es tā, pie sevis domāju, ja gribētu pēdējo sezonu kaut kur spēlēt, tad tas būtu mājās, Liepājā. Bet redzēsim.