Noslēdzies portāla rīkotais satīriski filosofiskais konkurss, kura mērķis bija noteikt mūsu pilsētas "galveno latvieti" – amata ieņēmēju, neko nedarītāju, bet labas algas saņēmēju.

Konkurss noritēja visu nedēļu; lasītāji komentāros aktīvi rakstīja kandidātus, un arī iesūtīja tos ar e-pastu. Varianti bija dažādi. Bija ieteikti arī tādi, kas nav latvieši. Kādam likās, ka pretendenti sēž domē, citam – pašvaldības policijā. Konkrētu un dažādu personu bija daudz, tomēr konkursa žūrija šajā gadījumā neapstājās pie viena vārda un uzvārda.

Šī pasākuma mērķis nebija kādu sodīt, pazemot vai izsmiet, bet gan rosināt uz pārdomām. Tādēļ tika nolemts, ka galvenais Liepājas latvietis ir tas kopējais latviešu daudzums, kas, ieņemot atbildīgus un labi apmāksātus amatus, ļāva un ļauj sabrukt vēsturiskajai Karostai. Viens cilvēks pie tā nav vainojams, tādu latviešu bija un vēl ir daudz.

Ierosmi konkursa uzvarētājam "latvietim – Karostas postītājam" ieteica žurnālists un vēsturnieks Jaropolks Dorenskis. Jau pēc konkursa palūdzām plašāku viņa komentāru par šo tēmu.

Jaropolks Dorenskis: "Nīcinošā attieksme pret arhitektūras un vēstures pieminekļiem ir Liepājas īpatnība. Tā pie mums sen kļuvusi par sistēmu. Var, protams, žēloties un atsaukties uz to, ka vēstures pieminekļus pilsētā sāka iznīcināt 70. gadu sākumā, bet kas šo tendenci traucēja mums mainīt pēdējās desmitgadēs, kopš mēs paši esam saimnieki savā pilsētā?

Var ilgi stāstīt, ka pašvaldībai nav juridisko tiesību un esot valsts likumi, kas nedod iespējas praktiski aizsargāt veco apbūvi, bet kāpēc citās pilsētās rod risinājumus un spēj saglabāt pat vēsturiskos privātīpašumus?

Kāpēc tas ir iespējams Kuldīgā vai Ventspilī, kur darbojas tie paši likumi? Kā var notikt, ka vecās un dižas mājas stāv pie mums gadiem tukšas tādēļ, ka nezina, ko ar tām darīt, kādu iestādi tur ielikt? Kas attiecās uz Karostu, tās arhitektūras iznīcināšana notika acīmredzami kampaņveidīgi, un arī joprojām netiek darīts nekas, lai šo procesu apstādinātu.

Jā, tur vēl ir ko nojaukt. Traģiskākais, ka mūsdienās par arhitektūras pieminekļu pazudināšanu neviens neatbild, vārds bezatbildība te pat nebūs vietā. Gan nav likuma, kas noteiktu konkrēto vainīgo, gan visi procesi organizēti tā, ka lēmumus pieņem visi kopā un katrs atsevišķi tikai noplāta rokas. Par to, ko mēs esam pazaudējuši, un par to, cik tas ir pretstatā ar visu Eiropas Savienības praksi, daudz zina RTU docente, arhitekte Silvija Ozola, bet patlaban viņas zināšanas Liepājā ir maz pieprasītas. Jo nav izdevīgi zināt un apzināties, cik īstenībā tas, ko tu dari, ir nepareizi un noziedzīgi pret tavu senču mantojumu."