Atklātā sarunā žurnālam "Kas Jauns" par sevi un līdzgaitniekiem stāsta "Liepājas metalurga" akcionārs Kirovs Lipmans.

Jura Vaidakova raksts par Lipmanu viņa 71. dzimšanas dienā (to jubilārs svinēja 5. novembrī) lasāms žurnālā "Kas Jauns", kā arī portālā kasjauns.lv. Autors par Lipmanu saka: "Savā mūžā viņš paveicis daudz: kļuvis par vienu no Latvijas ietekmīgākajiem un vērienīgākajiem biznesmeņiem, kopš 1998. gada veiksmīgi vada Latvijas Hokeja federāciju, ir viens no Latvijā lielākā uzņēmuma "Liepājas metalurgs” akcionāriem, kopš 2003. gada ir akciju sabiedrības „Grindeks” padomes priekšsēdētājs. Viņa īpašumus lēš vairāk nekā 50 miljonu latu vērtībā, un šopavasar Lietuvas žurnāls "IQ” nosaucis Lipmanu par 33. bagātāko cilvēku Baltijā.

Kā viņš to visu panācis? Lipmans panākumus skaidro ar savu spītīgo raksturu, kā piemēru minot 2006. gadā Rīgā notikušo pasaules čempionātu hokejā. "Uz čempionāta rīkošanu pretendēja ļoti daudzas valstis, bet es panācu savu. (..) Neviens man īsti neticēja, neviens nevēlējās atbalstīt. Gluži pretēji — pat viens no bijušajiem premjeriem kādā no sēdēm mudināja neielaisties nekādos darījumos ar mani, jo Latvija nav spējīga čempionātu sarīkot — izgāzīsimies pasaules acīs..." Taču Lipmans nav padevies. "Un tad nolēmu, ka man jāpierāda pašam sev — ne Latvijai, ne premjeram, bet pašam sev —, ka es sarīkošu šo čempionātu."
Savu raksturu Lipmans pēc paša teiktā mantojis no senčiem ebrejiem. Lipmanam netrūkst radu visā pasaulē, tostarp bagātā un slavēnā māsīca Helēna Šindlere, kas 24 gadus "bija viena no Čikāgas pilsētas pašvaldības vadītājām".

Lipmans nekad nesot domājis atstāt Latviju. "Kāpēc? Tā Lipmanu audzinājusi māte. Viņa bieži uzsvērusi, ka Latvija ir Kirova dzimtene, ka visi Lipmanu senči apglabāti Latvijā un ka pašam Kirovam dzīves laikā pēc sevis ir jāatstāj kas labs, par ko cilvēki viņu atcerētos," raksta Vaidakovs.

Tantes stāstītā iespaidā Lipmans nav iestājies komunistiskajā partijā. "(..) viņa dzīvoja pie mums un daudz man stāstīja, kas ir boļševiki, Ļeņins, Staļins. Es toreiz biju aktīvs pionieris, komjaunietis, bet viņas stāstītais man tā iedūrās sirdī, ka pie sevis nolēmu — nekad mūžā nestāšos komunistiskajā partijā!"

Lai tomēr spētu veidot karjeru Padomju savienībā, Lipmanam nācies kļūt "vismaz divas galvastiesas pārākam" par citiem.  

Tagad Lipmans ir gandarīts "Neesmu nodevis ne sevi, ne citus, ne savus ideālus. Neesmu mainījis kažoku, kā daudzi citi.”

Nesen Zatlera cilvēki Lipmanam piedāvājuši finanšu ministra amatu, bet pēc tam Zatlers presei to noliedzis. "Tas nebija godīgi! Inteliģenti cilvēki tā nerīkojas," secina Lipmans.

Lipmans sarunā ar žurnālistu izteicies arī par šā brīža politisko situāciju Latvijā. "Tas ir kaut kāds ārprāts! Uzskatu, ka Latvijai ir jābūt Latvijai — neatkarīgai valstij, nevis atkarīgai no visādām savienībām."

Lipmans ir pārliecināts, ka Latvijai pēc divdesmit neatkarības gadiem bija jādzīvo labāk nekā Šveicei. "Uzskatu, ka galvenokārt pie vainas bija toreizējais Ministru prezidents Ivars Godmanis. Viņš man ir labs draugs, tomēr tā nevajadzēja rīkoties. Nevajadzēja pieņemt lēmumu, ka Latvija būs nevis ražošanas, bet lauksaimniecības valsts. Kas no tā sanācis? Šodien nav ne ražošanas, ne lauksaimniecības.”

Lipmans ir arī paškritisks. "Man bijušas kļūdas, un es to apzinos un mēģinu tās labot.”

Lipmanu daudz nodarbina arī domas par to, kāpēc viņu nemīl. Viena no viņa versijām — tautība.  

Runājot par hokeju, Lipmans žurnālistam atzinis, ka nezina, cik daudz naudas tajā ieguldījis, jo — viņš naudu neskaita! "Nauda ir mana darba blakus efekts. Tā ir Dieva laime, ka es neesmu kļuvis atkarīgs no naudas, ka man nevajag tikai grābt un grābt, domāt visu laiku par naudu. Man nevajag ārišķības, plātīties ar naudu, izrādīties, sapirkties visādas dārgas lietas."

Lipmanam neesot ne  ne apsardze, ne kalpones, ne jahtas, ne lepnas villas ārzemēs. "Es to varu atļauties, bet man nevajag. (..) Mani nauda nav samaitājusi.”

Pirmo miljonu nopelnījis 1989. gadā piegādājot Eiropas čempionātam vingrošanā elektronisko rezultātu tablo. "Toreiz nopelnīju vienu miljonu dolāru.”

Lipmans sarunā atklāj, ka naudas dēļ viņu nodevuši draugi. Tas noticis tieši "Liepājas metalurgā". Kad izlēmis privatizēt tobrīd bankrota priekšā esošo uzņēmumu, „Parex bankā” aizņēmies piecus miljonus latu, un "Liepājas metalurgs" varējis turpināt darbu.

Arī toreiz Lipmana biznesa partneri bijuši pašreizējie akcionāri Iļja Segals un Sergejs Zaharjins. „Sadalīju akcijas mums trim vienlīdzīgi. Man gan visi teica, ka tā nevajag darīt, ka vajag pašam saglabāt kontrolpaketi, bet es tā neizdarīju. Kāpēc? Man cilvēku ir žēl. Tāds ir mans raksturs, ko lai padara. Un kas no tā iznāca? Kad uzņēmumu vajadzēja attīstīt, es kompanjoniem biju nepieciešams. Es biju tas, kurš braukāja pa pasauli, slēdza līgumus, sadabūja naudu attīstībai. Bet, kad „Metalurgs” sāka strādāt ar peļņu, viņi izdomāja — kāpēc dalīties trijatā, ja var dalīties divatā. Un tad mani tā sauktie partneri mani nodeva. Tas bija tik negodīgi un negaidīti. Sapratu, ka nespēju strādāt kopā ar cilvēkiem, kuriem svarīgākais ir piebāzt tikai savas kabatas. Gribēju palielināt strādniekiem algas — tas taču ir nežēlīgi smags darbs strādāt par kapeikām pie martena krāsnīm, bet, nē — viņi bija pret, labāk visu naudu sev."

Pēc Lipmana stāstītā Iļja Segals, ar kura māti Lipmans kopā strādājis rūpnīcā "VEF", pirms tam pāris gadu padzīvojis Amerikā, taču tur neko nav sasniedzis. Lipmans par viņu apžēlojies un paņēmis pie sevis. "No nabaga pataisīju par miljonāru”.

Tomēr tieši pateicoties nesaskaņām ar saviem "Liepājas metalurga" partneriem, Lipmans iegādājies farmācijas uzņēmumu „Grindeks”. „Kad paņēmu šo rūpnīcu, tai bija tikai 11 miljonu latu apgrozījums. Tagad jau 80 miljoni! Esmu viens no vislielākajiem nodokļu maksātājiem Latvijā, arī algas darbiniekiem ir trīskāršojušās, kopš esmu "Grindeksā”. Man ir tāds princips — ja gribi no darbiniekiem sagaidīt vislabākos darba rezultātus, jānodrošina viņiem tādi apstākļi, lai viņus satrauktu tikai darbs, nevis iztikas un dzīvošanas problēmas. Rūpnīcā vadošiem cilvēkiem ir vienas no lielākajām algām Latvijā. Bet viņiem arī atbilstoši jāstrādā, un es no viņiem to prasu.”

Vēl par sevi Lipmans saka: "Es nevaru sēdēt uz vietas un neko nedarīt. Man jābūt aktīvam. Un pats galvenais — man jāredz sava darba rezultāts. Un nekad nesūdzos, ka man ir grūti.”

Savu dzimšanas dienu Lipmans ar ģimeni pavada Dubaijā, kur uzturas bieži. Šajā reizē aizbraucis, lai neapgrūtinātu potenciālos sveicējus, kuriem pretējā gadījumā nāktos lauzīt galvu par dāvanām.

Sarunas noslēgumā Kirovs Lipmans žurnālistam teic, ka viņš nealkst būt uzmanības centrā un lielīties ar saviem darbiem. „Ja man tas būtu primārais, neatliktu laika citam. Gan jau dzīve visu noliks pa plauktiem." Jubilārs gan piebilst – vēlētos, lai viņa veikums tiek novērtēts dzīves laikā, nevis tikai pēc nāves.

Pirms neilga laika Lipmans arī intervijā žurnāla "Ir" Baltijas valstu miljonāriem veltītajam pielikumam atklāj neglaimojošus faktus par saviem biznesa partneriem Sergeju Zaharjinu un Iļju Segalu.