25.februārī Liepājā pirmizrādi piedzīvos filma "Paradīze 89", kurā filmējies arī Liepājas teātra aktieris Kaspars Gods. Sarunājāmies par filmu un laiku, kurā notiek filmas darbība.

Kas ir jūsu varonis filmā "Paradīze 89"?
Ar kino jau vispār ir tā, ka arī aktieris īsti nezina, kas ir viņa varonis. Pats iešu uz pirmizrādi, un tad redzēšu, kas ir sanācis. Mans varonis nav viens no centrālajiem tēliem. Esmu meiteņu mātes brūtgāns, esmu uz viņu "iestellējies", bet ir vēl viens brūtgāns, ar kuru tad es vairākas reizes arī izkaujos.

Tā ir jautra bērnu filma, darbība notiek Cēsīs, kur pie divām meitenēm ciemos atbrauc divas citas no Rīgas, un visa vasara ir vienos priekos, kas sanāk vienā laikā ar Baltijas ceļu.

Mani pārsteidza filmas režisore – Emīla mazā māsa no "Emīla nedarbiem". Izrādās, bērni arī pieaug (smejas), arī filmu bērni. Šķiet, ka viņi taču visu laiku ir maziņi. Man šķiet, ka viņa savu filmēšanās sajūtu nesa uz šo filmu, šīm meitenēm.

Bērni, kas skatīsies filmu, uztvers politikas piesitienu?
Es domāju, ka nemaz nevajag. Tas tur blakus ir, kaut kādu informāciju tu gūsti, un politiku nevajag uzgrūst. Vienkārši skaties par tā laika piedzīvojumiem. Ir pilnīgi lieki meklēt kaut kādu papildu informāciju, kas tajā laikā bija priekšnieks un tamlīdzīgi. Manuprāt, tas vienkārši ir jautrs piedzīvojumu stāsts, kurš norisinās tieši tajā laikā.

Ja par daudz uzbāžas ar informāciju, tad tas jau var palikt par tādu – ai, nu atkal, ko te man uzbāzies...

Ko tagad nozīmē Baltijas ceļš, vai tas nekļūs par vienkārši vēl vienu lappusi vēsturē?
Tā jau viņš arī pārvērtīsies par lappusi vēsturē, tas ir tikai loģiski. Jautājums ir par ko citu – vai tagad būtu tāda ideja, vai mēs visi varētu vienoties. Kam ir jānāk tagad, lai mēs varētu vienoties kopīgā dziesmā? Pagaidām neizskatās, ka mēs to varam, visi kopā pateikt – jā, kas ir forši vai nē, tas mums neder. Katrs ir par savu.

Mums apstākļi ir labi, un patiesībā jau viss ir "kruta". Dzīvojam Eiropas Savienībā, visi taču grib dzīvot Eiropā, un mēs jau te esam. Mēs, redz, gribam dzīvot kā labākās Eiropas valstis. Cilvēks vienmēr grib kaut ko labāku, bet mēs varētu vienoties, ka mums jau ir forši.

Kādas ir jūsu atmiņas no tā laika, no 1989.gada?
Man tad jau bija 15 gadi, un tā ir baigā starpība ar 12 gadu vecumu (vecākajai meitenei filmā ir 12 gadi – aut.). Tas ir lielākais lēciens cilvēka attīstībā. Mēs iztrakojāmies jau ātrāk – dalījām rajonu ar krievvalodīgajiem bērniem, pat ar ķēdēm un dēļiem. Es esmu no Jelgavas, un tur mums gāja vētraini.

Kad nāca Baltijas ceļš, tas jau bija tā puslegāli, drīkstēja iet un piedalīties. Mums kā pusaudžiem tas vairs nebija tik interesanti – jo tas ir atzīts, tev nekas par to nebūs, milicija neķer un pie sienas nekarina.

Tie bija laiki, kad viena vara mainīja otru, milzīga bardaka laiks. Vairāk vai mazāk bērnu dienās jau "ieskaloja", ka tu esi "Ļeņina mazbērns", bija pārliecība par gaišo nākotni. Tad viss bruka, un neko jau īsti vietā nepiedāvāja, nekā jau nebija, viss bija jāsadomā pašam. Un kamēr to sadomāja, pienāca jau 25 – 30 gadi. 90.gadu sākumā, tad bija "uzkāriens", jo atnāca saprašana, ka būs vien jādomā pašiem.

Ko pusaudzis tad gribēja sagaidīt no nākotnes, bija arī konkrētas domas, plāni?
Nē, dzīvoja jau vienai dienai, kā normāli pusaudži. Tāpat daudzi nezināja, ko darīs pēc vidusskolas. Bija koncerti, gājām uz tiem, ballējāmies.

Nākotne? Padomju Savienībā tas viss bija tik sakārtots, neviens par to nesaspringa. Kaut kur būsi, visu mūžu strādāsi, tad būs pensija... Nevajadzēja nemaz domāt par savu "gaišo nākotni", varēji vien pavirzīt uz vienu vai otru pusi.

Ir kāda konkrēta sajūta, kas nāk prātā, par 80.gadu beigām domājot?
Tās noteikti nebija bailes. Nebija jau no kā baidīties, visi darīja vienu – iet uz brīvību. Tas bija forši, un neviens to neapstrīdēja. Vienotības sajūta.

Vismaz man neviens nedraudēja, metāla žoga priekšā nebija. Tajā vecumā tas viss vienkārši bija interesanti, nav jau ko zaudēt. Vecākiem varbūt ir bail zaudēt mājas, bērnus, bet pusaudzim viss ir vienkārši.

Vai filmēšanas laikā rekvizīti radīja sajūtu, ka laiks ir pagriezts atpakaļ?
Jā, protams. Džemperis biksēs, džinsu jakas. Mēs filmējām Cēsīs, un tur ir ļoti interesanta tauta. Gandrīz katru desmito cilvēku var likt pa taisno kadrā un viņš izskatās kā no 1989.gada. Viņi tur ir tādi – tā kā pa pusei hipsteri, tā kā vēl kaut kas... Staigāja tādos džemperos, kā man bija kostīmdžemperis.

Man filmā bija cigaretes "Kosmoss". Kaut kur dabūtas, un īstās nevarēja pīpēt, jo tā jau ir relikvija, nācās aizvietot. Paciņu ļoti sargāja.  Bet svarīgākajam kadram izmantoju īsto "Kosmosu", paciņā bija palikušas trīs cigaretes, vienu drīkstēju izlietot.

Katrā ziņā gaidu filmu, lai redzētu, kas ir sanācis. Man ir interesanti, varbūt es stāstu, bet patiesībā filmā varēs redzēt tikai kokus vai ko citu.