Portāls "Kas Jauns" publicējis Sandras Landorfas sarunu ar dziedātāju un radošu personību – Igo. Piedāvājam ieskatu tajā.
Bija laiks, kad Igo no skatuves spridzināja, tagad viņš iekustina ar savu domu jaudu. Un tas ir tikpat spēcīgi. Iespējams, ticis pāri brīdim, kad bail dzīvot un kustēties, nu viņš to dara aizgūtnēm – zīmē, raksta dzeju, stāda ābeles un kopj savu smuko hipiju dārzu, var teikt – gandrīz Rīgas centrā, rasta portāls. [..]
Ūdens zīmē
Remix koncerti droši vien ir tikai viena daļa tava rudens. Kā tu vispār dzīvo?
Nu, tā arī dzīvoju – arvien iesaistoties kādā darbā. Remix koncertos tiekos ar vecajiem cīņu biedriem, ar kuriem aktīvi apceļojām pasauli astoņdesmitajos gados. Pirms gatavošanās šiem koncertiem man šogad bija aktuāla Ūdens tēma. [..]
Tu esi Ūdens cilvēks?
Nu, mēs jau visi esam... lielākoties no ūdens. Par to stāsta brīnumu lietas, daudziem minējumiem un atklāsmēm varam ticēt, pret kaut ko izturēties skeptiski, bet nevaram noliegt, ka Ūdens mūsu dzīvē ir ārkārtīgi svarīga un neatņemama sastāvdaļa. Bija interesanti skatīties, kā Ūdens sadarbojas ar Uguni, citiem pirmelementiem, kā es pats to izjūtu, un nokļūt savā fantāziju pasaulē – mirklī, kad Ūdens vēl uz Zemes nav, nav dzīvības, ir tikai Laika tecējums... Ir arī tāda kompozīcija Laika upe. Tajā jau ieskanas...
...ideja par Ūdeni?
Jā, jau ir ierakstīts kods, kas notiks laika gaitā. Bija interesanti pašam šādi paceļot un tad ar Mārtiņu radīt mūziku viņa skaņu pasaulē un kārtējo reizi saprast, cik viņš ir lielisks un, bez patosa jāatzīst, ģeniāls. [..]
Notiks brīnumi
Esi domājis par sevi tajā Laika upē – kā tā tevi ir nesusi?
Bez šaubām. Domāju, daudziem ir vīzijas, kā viņi sevi iztēlojas laika gaitā. Man tās ir konkrētas maģistrāles, virzieni, kā redzu gadsimtus no dziļumiem nākam un kurā vietā šobrīd atrodos es. Un tieši tāpat es redzu sakārtojamies gadu, nedēļu. Es to redzu vizuāli, kurā vietā Laika upē esmu. Cits jautājums, vai esmu tik nozīmīgs un vai savas dzīves laikā spēšu atstāt tajā kādas pēdas, lai par mani pēc laika vēl kāds runātu un atcerētos. To jau katrs radošs cilvēks mēdz sev uzdot.
Jauda, kas sagatavota
Remix laiki un arī deviņdesmitie gadi bija posms, kad nāci pie cilvēkiem ar jaudu. Tagad tu nāc ar domu spēku. Vai tu prāto par šiem kontrastiem, kā mainās cilvēks?
Jaudu var parādīt, ja ir attiecīgas gradācijas, vienalga – runājam par stāstu, dzejoli, dziesmu vai gleznu. Arī ļoti mierīgā, rimtā skaņdarbā tā var būt liela, apslēpta. Un pēc tam tā jauda turpina darboties uzmanīgā cilvēkā, kas to būs dzirdējis.
Ne vienmēr jaudīgais ir skaļais, ātrais un lielais. Dažkārt pavisam otrādi – tu saproti, cik tas patiesībā ir niecīgs. Ar to gribu teikt, ka īstā jauda parādās tad, ja tā ir sagatavota, ja tai ir, kur ieskrieties un attīstīt savu spēku.
Par Remix laiku – visi atceras jūsu dauzīšanos Komunālajā blūzā. Tagad no arhīviem tiek celti ārā veci videoklipi, kur jūs pamatīgi ārdāties, pārģērbušies par policistiem, vieglas uzvedības meitenēm...
Nu, tajā laikā ālējās daudzi. Šādi klipi tapa daudzām grupām, visi mēģināja ļoti radoši pieiet, pārspļaut cits citu un darīja to, nežēlojot ne savu laiku, ne veselību. Šī degsme tajos darbos ir ļoti jūtama. Protams, bija vēlēšanās nokļūt tur, kur šovbiznesa lietas notiek secīgi, un ir skaidrs, kas kam seko, bet te uz vietas darījām, kā mācējām, un, protams, saņēmām to, ko varējām saņemt. Lielākais – publikas interese un atzinība. Šovbizness tolaik... Redz, šovs bija, biznesa nebija (smejas). Arī tagad lielā mērā to var teikt par situāciju Latvijā – tirgus diemžēl ir tik liels, cik ir, un, tā kā joprojām cilvēki aizbrauc, tas sarūk un kropļojas vēl vairāk. Tie ļaudis, kas radīsies viņu vietā, būs ar savas kultūras pienesumu un arī ar savām vēlmēm dzirdēt kaut ko. Bet daudz kas no tā, kas ir gadu desmitiem un simtiem Latvijā radīts un mums vēl ir svēts, iespējams, pazudīs. Jo, mainoties kultūras videi, nāks vietā citas vērtības. Iespējams, tās mijiedarbosies, bet nebūs kā stiprā latviešu sabiedrībā, kura varēja būt vienotāka jau deviņdesmitajos gados, divtūkstošo sākumā, ja būtu pievērsta uzmanība tam draudošajam – gan aizbraukšanas vilnim, gan demogrāfiskajam stāvoklim. Iespējams, mēs būtu pieredzējuši citus laikus.
Kārtīgi huligāni
Dzirdēju, ka Uldis Marhilēvičs stāstīja blēņu stāstus par viesnīcām Krievijā, kur numuriņi tika nopludināti...
Tā ir tikai viena epizode. Mēs, jāsaka, bijām ļoti kārtīgi huligāni. Ko tik tie nabaga viesnīcu dežuranti un visādi priekšnieki nedabūja piedzīvot! Ne tikai no Remix. Zināms, ka tieši tāpat ārdījās arī Eolika, un vēl trakāk mēs ārdījāmies Līvu laikos. Tā bija absolūta sistēma, tāds dzīves stils – astoņdesmito gadu rokenrols ar visām no tā izrietošām sekām. Es to negrasos noliegt, un visi šie huligāniskie notikumi ir bijuši. Un tajā laikā tiešām bija jautri.
Kas tas bija – noraušanās no ķēdes, izaicinājuma sajūta?
Vienkārši kaut kāds dīdītājs iekšā. Droši vien tā ir viela pētniekiem, analītiķiem, kādēļ mākslinieki, mūziķi šādi rīkojas un ko no tā visa var secināt, kādēļ tas notiek visā pasaulē (smejas).
Tu domā – joprojām?
Laiki ir mainījušies, un daudz kas ir kārtots un sakārtots. Tagad jābrīnās, kādi idioti pilsētā var atļauties ko pārkāpt, darboties kā huligāni, zagļi, postītāji, jo visur taču ir kameras. Deviņdesmitajos gados man Liepājā bija mūzikas klubs, pirmais Latvijā, ar nosaukumu "u.t.t." Tur drēbes nepārtraukti smirdēja pēc cigarešu dūmiem – tajos laikos visi smēķēja visur. Tādu situāciju tagad nevaram iedomāties. Tā vairs nav. Tāpat grūti iedomāties, ka ieejam Statoilā divos naktī un nopērkam vīnu vai alu. Ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē cilvēku uzvedība mainās.
Mēģinām būt atbildīgāki gan par savu, gan citu veselību un drošību?
Nu... cilvēks vienmēr atradīs iespēju, kā sevi postīt. Vai tas ir darbaholisms vai alkoholisms, vai kāda narkotika, cita aizraušanās. Nezinu, kā tas ir iestrādāts, ka viņam nepārtraukti ir sevi jāizaicina un jānogurdina tādā vai citā veidā, lai riskētu – katru dienu vai reizi mēnesī – un ik pa brīdim nokļūtu uz robežas, no kuras atkal jātiek atpakaļ.
Smilgas raksta haiku
Tu esi iemācījies sevi vairs nededzināt?
Nē, es ļaujos aizrautībai un mēģinu sevi nebremzēt. Ja, teiksim, esmu sācis domāt, rakstīt vārdus dziesmai, dzejoli, tad ļaujos šim plūdumam un neskaitu stundas, dienas, nedēļas, kamēr šķiet, ka darbs ir pabeigts un rādāms arī kādam citam. Tāpat ir ar maniem vizuālajiem darbiem – zīmējumiem, novilkumiem. Kad esmu mājās radījis darba klišeju, varu doties uz darbnīcu klāt virsū krāsu, likt zem preses un ieraudzīt, kas sanācis pēc nedēļu vai pat mēnešu darba. Un pamazām tas vainagojas. Kļūdams veiklāks, es arvien precīzāk saprotu, ka īstenībā vēl nezinu, kā darīt šo vai citu lietu, un visu laiku esmu nezināmā priekšā. Priekš sevis neizpētītā. Un tas mani interesē.
Tīri tehnikas ziņā?
Protams. Jo man nav profesionālas mākslinieka izglītības, vienīgi tik, cik varbūt vērīgums un spīts uz papīra līniju atkārtot tik ilgi, kamēr zīmētais mani apmierina un varu tajā saskatīt to, ko esmu gribējis parādīt, ne vienkārši ķēpājumu. Apmeklēju grafiķes Neles Zirnītes meistarklasi.
Šie tavi zīmējumi uz krūzēm, glāzēm, tekstila arī ir dzeja.
To var tā saukt. Diemžēl, kad zīmēju, dzeja nerakstās. Bet tas noteikti ir poētiski. Šis darbs "Šķietams klusums", piemēram, ceļo no krūzītes uz svecīti, galdautu vai lina dvieli.
Tu tās smalkās līnijas, kuras ir tavos zīmējumos, sevī kaut kā sajūti? Kā tas tevī dzimst?
Uz galda stāv priekšā uzstādījums, un es mēģinu to uzlikt uz papīra.
Kas stāv priekšā – smilgas?
Jā, aizeju uz savu dārzu vai atvedu no laukiem, sakrauju kaudzi ar skaistām lietām un skatos, kā tās darbojas. Aizeju pie vīnogu ķekara, kas man aug dārzā, nofotografēju, nolieku priekšā un zīmēju tik ilgi, kamēr pats to spēju atpazīt.
Pēc zīmējumiem šķiet, ka tas ir ļoti smalkas dvēseles nospiedums. Tu esi tāds – ļoti filigrāns, trausls?
Kādā brīdī jau visi tādi ir. Tikai sabiedrība un kaut kādas normas, spēles dažkārt liek pieņemt vienu vai otru tēlu.
Tev tā ir radoša nepieciešamība – izpausties tik daudzos veidos...
Nu, acīmredzot.
Jo bizness nekāds nesanāk?
Varētu teikt – man neslikti pērk, ņemot vērā, ka šai nodarbei nupat aprit tikai gads. Sākumā bija viena krūzīte – kā eksperiments, pat nedomājot, ka šī lieta tiks attīstīta nopietni. Nu, sveiks, Mārtiņ (Igo sasveicinās ar kaķi)!
Dižciltīgi, ar humoru
Viņš taču nav tas slavenais kaķis...
Vilhelms bija izcils kaķis un nomira. Mārtiņš ir nācis viņa vietā, viņš ir Himalaju kaķis. Un vēl mums ir Otto, tagad kaut kur nolīdis čučēt, Svētās Birmas kaķis, arī skaistulis.
Mārtiņš ir budists?
Nu, viņš ir... ar ārkārtīgi stipru, spēcīgu, neatlaidīgu skatienu. Kad Mārtiņš kaut ko grib, viņš tevi atradīs jebkurā punktā, pienāks klāt, un būtībā no viņa skatiena, kustībām un tā, kādu skaņu viņš izdod, saproti – viņš grib, lai pievērš uzmanību un pabužina, vai iet laukā. Viņa darbības ir absolūti skaidras. Komunicēt viņš ir iemācījies perfekti. Un arī ar Otto viņi brīnišķīgi saprotas. Katram ir savas takas, kad ir laukā, bet mājās viņi ir čomaki. Brīžiem iet tā, ka ārprāts, var dzirdēt, kā viss grab un klab. Te viņi ir pirmajā, te otrajā stāvā, skrien un nesas, paslēpjas un uzbrūk viens otram. Viens zem krēsla, otrs uz, viss notiek zibenīgi. Tur var redzēt, ka viņiem ir savs humors, piegājiens, veids, kā viens otru uzaicina uz kādu jestrāku darbību. Un tad ir atkal kādas mīļas un ļoti rūpīgas lietas, teiksim, Mārtiņš ir bijis mājās, atnāk Otto, un Mārtiņš pēc brīža pienāk un nomazgā viņam ausis. Nu, tāda sagaidīšana – ļoti mīļa...
O, diezgan augsta tuvības pakāpe, uzticēšanās.
Jā, ir interesanti vērot dzīvniekus, salīdzināt. Protams, ka Vilhelms ar savu vienreizīgo dabu parādīja tik neiespējamu piemēru, kāds var būt dzīvnieks, un kas notiek, ja tu viņam uzticies, ja ņem viņu par pilnu, ja tu ar viņu kontaktē. Viņš tev sāk atdot atpakaļ, pilnvērtīgi kļūstot par mājas iemītnieku, dzīves sastāvdaļu.
Par tavu cilvēku?
Jā, kurš respektē un arī prasa respektu. Katrā ziņā Vilhelms parādīja to, kāds vispār var būt kaķis. Manā izpratnē – ideāls.
Tu pēc tam ilgi domāji, līdz paņēmi Mārtiņu?
Pagāja daži mēneši. Sāpes bija milzīgas, un pārdzīvojums liels. Vilhelms līdz pēdējam brīdim saglabāja cienīgumu un inteliģenci. Viņam bija vēzis, operēja, centās glābt, diemžēl neizturēja.
Kā tu domā – kaķis mīl saimnieku?
Mmm... Manuprāt, jā, un arī to var redzēt, ja mājās ir vairāki kaķi un vairāki cilvēki – kaķi sadala cilvēkus. Kad atnāk kāds ciemos, viņi parāda, kas viņiem patīk. Dzīvniekiem ir īpašas maņas, ar kurām viņi sajūt, no kurienes esam atnākuši, kādas briesmas varbūt atnesuši (smejas).
Grils un zelta pogas
Kāpēc uz tavām krūzēm nav kaķu?
Man top... Lai gan – kaķi jau ir manās grāmatās, vismaz vienā. Un vēl man ir svece ar vairākiem kaķiem. Starp citu, interneta veikals beidzot ir sakārtots un tūlīt sāks darboties.
Igo.lv?
Akcentspersonībai.lv. Esam četri cilvēki, kas ar to nodarbojas.
Esi domājis par biznesa pusi sevī – tev ir svarīgi to realizēt?
Kaut ko jau cilvēks ik pa brīdim dara. Kādam sanāk veiklāk, kādam ne tik veikli. Man ir bijis gan restorāns Liepājā, gan mūzikas klubs, Igo mūzikas menedžments organizē koncertus. Reizēm sanāk būt zaudētājos, tad jādomā, kā tikt laukā no visām ziepēm, lai turpinātu darbību.
Par tavu Jūrkalnes plenēru arī var teikt – šovs ir, biznesa nekāda?
Kāds tur bizness! Piemēram, savācu vecus, pelēkus slēģus, kurus cits met ārā, un apgleznoju... Līdz oktobra vidum Liepājas muzejā bija skatāma izstāde no plenēra, ko organizēju jau sešus gadus un kurā pats arī piedalos kā mākslinieks.
Trīs gadus esam gājuši suitu zīmē, tēlnieki veidojuši lielus objektus gan Gudenieku pagastā, gan Alsungā, Jūrkalnē. Tas ir plaša spektra plenērs – grafikā, glezniecībā, keramikā, instalācijā...
Tavam Mikam arī ir bizness – brīnišķīga bulanžērija Liepājā. Bija laiks, kad tu savam puikam teici – ar mākslu vien nenopelnīsi? Jo, zināms, viņš ir arī labs fotogrāfs.
Miks būtībā iet pats savu ceļu. Mēs bieži runājam par to, kā darīt un ko. Tāpat mani interesē viņa viedoklis par to, ko daru es. Mums ir laba domu apmaiņa.
Vai tu, tāpat kā kaķis, vari nolasīt cilvēkus?
Ir jau lieli speciālisti, kuri pēc acīm, pēc kustībām spēj saprast visu. Ne velti cilvēki, arī nopietnās tikšanās reizēs, mēdz uzlikt tumšas brilles. Šo trako mēteli (rāda bildi) nopirka kāds ar māksliniecisku dabu apveltīts cilvēks. Kabatas ir krūzes, uz muguras – grils, zelta pogas, tieši tādā skatā vadīju savas pirmās apģērbu līnijas prezentāciju galerijā Putti. Un jau nākamajā dienā tas tika nopirkts. Nu, spokaini. Kas kādreiz varēja iedomāties, bet tādas lietas notiks. Galerijas priekšā Raimonds Macats manis dizainētā priekšautā uz ielas grilēja zivi – smuki, piesaistīja uzmanību.
Tu cilvēku ievērtē pēc apģērba?
Vienmēr var redzēt, kurš vispār saprot, kurā vietā atrodas, uz kurieni gājis. Kādus tik ūķus es tagad zinu – neticēsi! Visādas jocīgas noliktavas, kur var dabūt podziņas, striķīšus, lentītes... Mācītājs Mārtiņš Burke-Burkevics kļuva par pirmā krekla īpašnieku. Gribējām parādīt, ka varam uzšūt arī lielam, nopietnam cilvēkam. Jo viņš taču ir milzis. Visvairāk šobrīd sadarbojos ar Gitu Straustiņu, kuras īstais darbs ir Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļā. Viņa ir tā, kura tad, kad esmu radījis darbu, veic nākamo posmu – zīmējuma dizainēšanu, piemērošanu attiecīgajam priekšmetam, un tad kopā spriežam. Jo kāpēc man būtu jādara tas, ko es pagalam neprotu? Tas būtu ērmīgi.
Ar jūru un vērienu
Tu no Rīgas platības esi paņēmis diezgan lielu vietu – māja, dārzs. Vai esi cilvēks, kuram vajag daudz?
Runa varbūt nav par daudzumu, bet plašuma izjūtu un iespēju sevī un apkārtējā saskatīt izmaiņas. Jau četrpadsmito gadu Jūrkalnē top un pilnveidojas dabas un atpūtas parks trīs hektāru platībā. Tas ir radies no aizaugušas pļavas un meža, kas pārvērsti līdz nepazīšanai. [..].
Tie trīs hektāri taču nepieder tev?
Nē, bet viss ir saskaņots ar pašvaldību, baznīcu, privātīpašnieku. Atpūtnieki no Latvijas un tūristi no ārzemēm tur var pastaigāties, lietot visu gadu.
Bet par teritoriju Rīgā tu rūpējies pats vai tev ir palīgi?
Es ar šķērēm griežu krūmiem formas, arī kokiem, tas man patīk. Dažkārt ņemu palīgā cilvēku, kurš pļauj zāli, pagājušogad to vajadzēja fiziski, jo man Igaunijā veica sarežģītu operāciju kājai, tā bija jāsaudzē. Šis gads savukārt bija ļoti spraigs un aizņemts, un es atkal lūdzu palīgā.
Ko pačukstējis Dievs
Un tomēr jautājums – tu varētu dzīvot 50 kvadrātmetros?
Esmu dzīvojis dažādi, piemēram, lielā dzīvoklī ar milzīgi augstiem griestiem senā mājā savas bērnības Liepājā. Esmu pamanījies dzīvot pat īrētā dzīvoklī daudzstāvu mājā. Rīgas periodā sākotnēji, neraugoties uz grandiozo uzvaru festivālā Jūrmala-86, es katru nakti pavadīju citā vietā, jo man nebija, kur te palikt. Komunālais blūzs ir reāla vieta, kur pie sava drauga, režisora Māra Martinsona, mitinājos mazajā istabiņā, kas redzama šajā klipā, tur es apmēram pusotru gadu nodzīvoju.
Tajā laikā notika daudz radošu mēģinājumu, un daudz no iesāktā ir izturējis laika pārbaudījumu. Piemēram, 1985. gadā bija pirmās Bildes. Šogad festivāls svin 30 gadu jubileju, un, grozies, kā gribi, esmu tās izveidojis. Pirmo ekspozīciju, 45 darbus, 85. gada pavasarī savācu pa visu Latviju no mūziķiem, kas brīvajā laikā niekojās ar zīmuļiem, akvareļiem, eļļu. Man bija nojausma, ka tā varētu būt, ka ne tikai es kaut ko daru uz papīra. Tā lēnām sāku meklēt, apjautāties, iedrošināt, cilvēkiem bija daudzos gados tapuši darbi, ko nevienam īpaši, izņemot draugus, viņi nerādīja. Es tos savācu, noorganizēju trīs izstādes Kurzemē un sapratu, ka ar to šī puse ir izsmelta, atvedu uz Rīgu. Tad savācāmies pie Tijas Auziņas RTU Studentu klubā, un ar to brīdi, 85. gada rudeni, sākās Bilžu tradīcija, kas turpinās vēl tagad.
Tev ar tagadējo festivālu vēl ir kāds sakars?
Mani aicina, un ik pa brīdim tur esmu. Smieklīgākais, ka pie manis pienāk kāds jaunais žurnālists un prasa – vai jūs arī kādreiz esat piedalījies Bildēs? Tad esmu spiests pavest to cilvēku malā un ātri izstāstīt to, ko viņam pašam jau būtu vajadzējis zināt.
Redz, tu 85. gadā saskatīji tik daudzus, kas kaut ko dara, bet tāda dizaina līnija ir tikai tev vienam.
Katrs jau ir individuāls. Jāatrod un jāizkopj. Dievs runā ar katru, bet ne visi Viņu dzird.
Tu esi sadzirdējis?
Iespējams, Viņš runā daudz vairāk ar mani, bet esmu sadzirdējis tikai simto daļu (smejas).
Varbūt Viņš tev čukst – uzņem filmu?
Varbūt Viņš jau sen man čukst – nedari to! Nedari to!