Ilmāra Bastjāņa "Pašvēstures" vāks ar autora dažādu gadu portretiem.


Dienvidkalifornijas latviešu biedrības informatīvā izdevuma maija numurā lasāms Anitas Mellupas apcerējums par trimdas laikraksta "Laiks" līdzstrādnieku un vairāku biogrāfisku grāmatu autoru Ilmāru Bastjāni (pseidonīms – Krasts), kuram 21. janvārī apritēja simts gadu un kura pelni 2012. gadā guldīti Līvas kapos Liepājā.


Ilmāru Bastjāni ar Liepāju saistīja viņa dzīvesbiedre, liepājniece Ērika Bastjāne (dzimusi Damberga), kurai arī 2021. ir simtgades gads. Arī viņas pelni apglabāti Līvas kapos. Ilmārs Bastjānis mūžībā devās 2004. gadā, bet viņa dzīvesbiedre – 2011. gada septembrī.

Ar Liepāju savā ziņā saistīts arī Ilmāra tēvs, ievērojams sava laika sabiedriskais darbinieks, četru Saeimu deputāts un finanšu ministrs Ernests Voldemārs Bastjānis (dzimis Bašēns),* kurš pēc Ulmaņa apvērsuma tika apcietināts un sešus mēnešus pavadīja ieslodzījumā Liepājas koncentrācijas nometnē.

Piedāvājam ieskatu publikācijā.

Trīs "Pašvēstures" sējumi
2009. gadā iznāca zviedra Jūnasa Jūnasona debijas romāns "Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda". 2010. gadā Zviedrijā stāsts par "vientiesīgo spridzināšanas speciālistu Allanu", kas savādu sakritību rezultātā neparastos apstākļos tiekas ar ietekmīgiem XX gadsimta vēstures personāžiem, kļuva par visvairāk pirkto grāmatu. Drīz to pārtulkoja 25 valodās, arī latviešu.

Minētais romāns ir lielisks izdomājums, un tāds Allans uz zemes nav spēris nevienu soli,


bet mums ir Ilmārs Bastjānis, kas dzīves gaitās patiešām saticis un aprakstījis ne mazums unikālu personību,"

raksta Mellupa, uzskaitot desmitiem Latvijā un pasaulē vairāk vai mazāk zināmu personību, kuru vārdi sastopami Bastjāņa "Pašvēstures" trīs sējumos.

1998. gadā apgādā "Likteņstāsti" iznāca grāmata "Pašvēsture par polītiku, bohēmu un trīssoļlēkšanu". Tajā aprakstīti Voldemārs Bastjānis, Juris Benjamiņš, Tālivaldis Ķeniņš, Arveds Bergs, Alfrēds Andersons, Valdis Lukss, Valdis Grēviņš, Anna Grēviņa, Valts Grēviņš, Māris Grēviņš, Pauls Kalniņš, Klāra Kalniņa, Bruno Kalniņš, Edgars Andersons, Aina Nagobada-Ābola, Eduards Rozenštrauhs, Viktors Eglītis, Anšlavs Eglītis, Vidvuds Eglītis, Pēteris Pētersons, Boriss Vipers, Pāvils Vipers, Juris Vipers, Jānis Endzelīns, Velta Sniķere, Alfrēds Jaunušans, Aleksandrs Pelēcis, Arveds Švābe, Andrejs Johansons, Volfgangs Dārziņš, Leonīds Vīgners, Roberts Kroders, Oļģerts Kroders, Valdemārs Kroders, Aleksandrs Čaks, Eriks Ādamsons, Emīlija Benjamiņa, Veronika Strēlerte, Gunārs Meierovics, Edgars Zīle, Konrāds Adenauers un daudzi citi.

2001. gadā klajā nāca otrā grāmata – "Pašvēsture bēgļu gaitās un trimdā Amerikā". Tās varoņi ir Uldis Ģērmanis, Andrejs Eglītis, Andrejs Johansons, Miķelis Gopers, Volfgangs Dārziņš, Anna Dārziņa, Aleksandrs Lauberts, Arturs Kroders, Anšlavs Eglītis, Jānis Kuga, Andrejs Lindbergs, Gunārs Meierovics, Jānis Porietis, Valfrīds Streips, Augusts Mitrēvics, Tālivaldis Ķeniņš, Burkards Dzenis, Linards Tauns, Gunars Saliņš, Olafs Stumbrs, Mariss Vētra, Džeralds Fords, Ronalds Reigans un daudzi citi.

2006. gadā trešās grāmatas "Pašvēsture – piemiņai" klajā nākšanu pats autors vairs nav piedzīvojis, to pieredzēja vairs tikai atraitne Erika un Ilmāra draugi. Bet arī šajā grāmata ir ļoti garš personību saraksts, piemēram, Anšlavs Eglītis, Olafs Stumbrs, Lelde Stumbre, Raimonds Pauls, Ingrīda Muižniece, Ansis Muižnieks, Ieva Akurātere, Raimonds Staprāns, Gunārs Janaitis, Imants Ziedonis, Rimants Ziedonis, Daina Dumpe, Uldis Dumpis, Bruno Kalniņš, Dainis Īvāns, Imants Auziņš, Sarmīte Ēlerte, Mirdza Ģērmane, Uldis Ģērmanis, Uldis Zemzaris, Franks Gordons, Atis Lejiņš, Lolita Ritmane, Ābrams Feldhūns, Andris Ritmanis, Vilis Lapenieks, Gunārs Meierovics, Gundars Ķeniņš-Kings, Džeralds Fords, Alfrēds Jaunušans, Lidija Freimane, Astrīda Kairiša, Ģirts Jakovļevs, Kārlis Auškāps, Gundars Pone, Velta Sniķere, Augusts Mitrēvics, Ādolfs Kaktiņš, Haralds Alksnis un vēl, un vēl.

"Izmēģināšu publicēšanas iespējas Latvijā arī savai biogrāfijai. Tam it kā kādam detektīvromānam vajadzētu Rīgā sacelt milzīgu interesi – sak’,


par tādu Ilmāru Bastjāni nekā neesam dzirdējuši, bet raugi, te nu ir viņa biogrāfija!" –

tā 1997. gadā Ilmārs Bastjānis rakstīja teātra zinātniecei Lilijai Dzenei.


"Šis uzvārds latviešos tiešām nav plaši izplatīts. Paskatījos telefona grāmatā – Rīgā nav neviena. Vismaz ar tālruni," komentējusi Lilija Dzene.

Stils, valoda, domas un secinājumi
"Vissimpātiskākais atmiņās man šķiet tas, ka viņš par dažām ar zināmu aprobāciju apaugušām norisēm un personām ir atšķirīgās un kritiskās domās, bet pauž tās bez naidīguma un izducinošas pretņa pozas. It kā tā pati vide, sabiedrības elite, bet cits skatupunkts. Par sociāldemokrātiem, par Ulmaņa valdību, par baznīcu un ateismu. Spilgtas, patstāvīgi domājoša cilvēka liecības, tik vajadzīgas mūsu sajukušajām galvām, kurās daudz idilliskas miglas un vienkāršotu priekšstatu," par Bastjāņa rakstīto teikusi Dzene.

Un vēl: "Gan sevis paša, gan laikabiedru raksturojumos Ilmārs vairās no superlatīviem, šad tad ar mazo zāģīti vienu otru ģenialitātes postamentu nozāģējot īsāku vai pārlieku nopietnai statujai piezīmējot komiskas ūsas. Arī savu "statuju" viņam nenāk prātā dievišķot, jo Ilmāram ir lieliska humora izjūta. Varbūt pat absolūta."

Arī Bastjāņa latviešu valoda pēc Dzenes atzinuma ir "tīra un kopta". Pats Bastjānis vēstulē Dzenei rakstījis: "Tas manu sirdi mierina, ka vēl jau labai latviešu valodai nav beigas, kaut tā varētu šķist, lasot Latvijas laikrakstus, kur žurnālisti ne tikai visu pārsātina nevajadzīgiem, stulbiem anglicismiem, bet taisa arī rupjas gramatiskas kļūdas."

"Rīgas teātrinieku vidū Bastjāņu ģimenes draugi ir Alfrēds Jaunušāns, Oļģerts Kroders, Rita Melnace, Elza Radziņa, Kārlis Sebris, Dumpju pāris; vēstulēs Ilmārs piesauc savu jaunības dienu, studiju, sporta un darba biedru – tulkotāju Ābramu Feldhūnu. Viņi visi, tāpat kā es, ar prieku un milzīgu interesi lasīs šo grāmatu," par "Pašvēsturi" teikusi Dzene.

Par to, kāpēc nolēmis rakstīt atmiņas par savu un savu laikabiedru dzīvi, Bastjānis saka: "Kam tā grāmata vajadzīga? Īsti nezinu. Pats kāri lasu visādas latviešu cilvēku atmiņas, jo tās palīdz paplašināt jēgu par latviešiem vispār, par viņu dzīvi dažādos laikos un apstākļos. Jo vairāk tādu dokumentāciju, jo labāk. Kopā sanāk kupla un raiba vēsture. [..]


Netaisos pilnīgi izģērbt nevienu, bet gribas šo to pastāstīt par daudziem, kas ir satikti, un par tiem, kas kļuvuši draugi.

Aizplūdušu gadu ūdeņos man iznācis peldēt blakus arī dažām lielām "zivīm"".

"Ja tev dots, tev jādod tālāk... Šos skaistos vārdus reiz teica dzejniece Rasma Galeniece. Ilmārs – "Latvijas zelta jaunatnes" izcilais pārstāvis – to papilnam arī darīja. Viņš bija viens no laimīgajiem, kuri piedzima jau brīvajā, neatkarīgajā Latvijā – 1921. gadā – un varēja saņemt mūsu skaistās zemes dāvanas veselus 23 gadus. Ilmāra nākotnes ieceres izjauca nežēlīgās okupācijas un tikpat nežēlīgais karš. Kad 1944. gadā viņam bija jāatstāj sava tēvu zeme, viņš paņēma līdz bagātīgu pūru – pilnu ar zinībām par savas tautas likteņgaitām, kultūru un Latvijas skaistumu," Ilmāra trešās grāmatas ievadā raksta viņa laika un domu biedrs Andris Ritmanis.

Savukārt grāmatas pēcvārdā Juris Cilnis raksta: "Tās dienas un daudzi kopā pavadītie gadi ataust atmiņā tādā kā īpašā "Kalifornijas gaismā", kas dienvidos ir gaišāka un vairāk izceļ krāsu. [..] Ilmārs par visu vairāk mīlēja literatūru; viņš tāpat kā viņa gara radinieks Anšlavs Eglītis nespēja aizmest projām nevienu latvisku raksta galiņu. Pārsteigumu man bieži vien sagādāja Imīša raksti un sacerējumi. Neiespējami novērtēt eleganci, asprātību, stila vieglumu, nemaz nerunājot par trāpīgiem, bieži vien oriģināliem secinājumiem un domām".

[..] Smagāka slimība pārņēma visu viņa būtni – un pēdējās grāmatas sējums palika nepabeigts. Tāpēc mums, viņa draugiem un cienītājiem, bija pienākums mēģināt to pabeigt."

Publikācijas nobeigumā Anita Mellupa atceras Bastjāņu pārapbedīšanu Liepājā: "Man bija lemts tā pavasara ziedoņa laikā piepulcēties Ilmāra un Erikas tuviniekiem, kad zemes klēpī Liepājas Līvu kapsētā tika guldītas divas no tālienes atvestās urniņas. Par piemiņas vietu pašaizliedzīgi rūpējas Ērikas krustdēls Ēriks Dzintars ar dzīvesbiedri Ausmu. Mūsu kopīgā bagātība – atmiņas par Ilmāru Bastjāni-Krastu turpina dzīvot grāmatu lappusēs".

*Dzīvojot ASV, kopā ar vēl trim bijušajiem Latvijas politiķiem 1960. gada 19. decembrī parakstījis vēstuli jaunievēlētajam ASV prezidentam Džonam Kenedijam par Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas nepieciešamību.