Nobeigums sarunai ar liepājnieci, fotogrāfi Evu Šicu – par to, kā par viņas mājām kļuvusi Meksika un kāda ir dzīve šajā vienlaikus skaistajā un skarbajā zemē.

(Sarunas sākumu sk. šeit.)

Kā nonācāt Meksikā?
1999.gada Ziemassvētku rītā man piezvanīja draudzene, un teica, ka Artūrs Martinsons, tagadējais "Xcelsior" īpašnieks, ir nokritis no zirga un salauzis gūžu. Tas bija ilgi, viņu operēja un tas vispār bija briesmīgi. Lai motivētu viņu izveseļoties, pēc sešiem mēnešiem, kad viņš joprojām bija gultā, mēs viņam uzdāvinājām divas vai trīs ceļojumu grāmatas un teicām – Artūr, tev ir jāstaigā! Uztaisi jebkuru maršrutu, mēs brauksim. Rudenī tev ir jāstaigā! Viņš izvēlējās Meksiku. Tas bija 2000.gads, nebija kredītkaršu. Toreiz man bija jāieliek liela nauda kontā, lai varētu iegūt kredītkarti. Šķiet, 700 latus, tā bija milzīga nauda, pilnīgs kosmoss, bet tas bija nepieciešams, lai varētu noīrēt mašīnu. Tad mēs pirkām biļetes uz ASV, jo uz Meksiku nebija. Nopirkām uz Hjūstonu. Tur nopirkām septiņus metrus garu mašīnu, tai bija izrūsējuši caurumi. Tehniskajā pasē bija rakstīts – zelta krāsā, bet tā vairs nebija īsti zelta krāsa. Mašīna vajadzēja divas vietas stāvvietā, vienā tā nelīda.

Pāri robežai mēs braucām Novo Laredo. Pēkšņi man likās, ka es atgriežos mājās. Atgriežos mājās, kuras nekad neesmu pazinusi. Ja redzētu jauno Laredo, šķistu, ka tā noteikti nav vieta, kur kāds vispār gribētu atgriezties, vispār. Tā ir briesmīga robežpilsēta. Izbraukājām visu Meksiku, šķērsojām to. Atgriezāmies Rīgā, rīkojām Meksikas vakarus, uztaisījām Meksikas kalendārus, lasījām... Mēs bijām "pārvākušies" uz Meksiku un visus draugus kaitinājām. Domājām – jāaizbrauc vēlreiz, "izārstēties". Aizbrauksim, nebūs tik labi. Aizbraucām – bija vēl labāk. Aizbraucām vēlreiz. Gribējām braukt uz Indiju, pirkām biļetes un Krišs teica: "Paskatīsimies, vai nav kāda atlaide uz Meksiku?" Ir. Braucam.

30 gadu jubilejā biju ļoti nogurusi. Bija treknie gadi, Krišs tajā gadā bija labi pastrādājis. Viņš bija strādājis pie milzīgiem, interesantiem projektiem kā galvenais mākslinieks, un bijām šeit sasnieguši griestus. Viss bija brīnišķīgi, augustā nopirkām biļetes uz novembri. Aizbraucām brīdī, kad bizness kaut kā īsti vairs negāja. Janvārī bija skaidrs, ka viss, tā ir krīze. Bet mēs jau bijām tur.

Tas bija briesmīgi, jo būtībā sabruka visa mūsu dzīve. Mūsu biznesu pārņēma mana mazā māsa Guna. Viņa dzelžaini ņēma visu savās rokās un teica: "Eva, jums nav ko braukt atpakaļ. Nav jēgas."

Bija gatava skriet atpakaļ, glābt, kas glābjams.

Tā palikām Meksikā bez naudas, ar sabrukušu biznesu. Es – ar sabrukušiem nerviem. Vakaros gājām kilometriem. Šķērsojām Gvadalaharu ar kājām.

Sazvanījām paziņu Māriņu, kura dzīvoja kūrortpilsētā. Viņa teica: "Bet, Eva, brauciet taču šurpu, te palmiņas, pelikāni, delfīni un vaļi!" Tāda nenormāli pozitīva, es – pilnīgi sagrauzta. Viņa saka – brauciet, es jums kaut ko atradīšu. Cik jums ir naudas? Es atbildēju, ka mums ir kaut kādi simts lati. Viņa – jā, es jums kaut ko atradīšu par simts latiem.

Aizbraucām, iepazināmies ar ģimeni. Ģimenes mamma bija ļoti vientuļa, jo visi četri bērni nupat bij izlidojuši no ligzdas un viņa bija izšķīrusies. Viņa gribēja izīrēt istabu ne tāpēc, ka viņai vajadzētu naudu, bet tāpēc, ka bija ļoti vientuļa.

Pie šīs sievietes nodzīvojām pusgadu. Tas laikam bija izšķirošais.Iemācījāmies gatavot, sasveicināties, atvadīties – tādas pamatiemaņas. Saprast, kas nav pareizi. Viņa bija no augstas sabiedrības, iemācījāmies manieres. Meksikā dzīvot bez manierēm nevar. Ja nav manieru, sabiedrība vienkārši izstumj. Es kā fotogrāfe nevarētu strādāt labām ģimenēm, ja nezinātu manieres. Nezinātu, kā ar kuru jāsasveicinās, kurā brīdī jāsniedz roka, kad ir skūpsts, kad jāpagaida, kurš jāuzrunā kādā vārdā. Tas viss ir milzīgs smalkums, un, ja tu nelasi kodu, tevi vienkārši izspļauj.

Tā bija milzīga veiksme, ka to iemācījāmies. Šī sieviete runāja angliski, un mēs runājām angliski. Tad vienojāmies nerunāt angliski. Sešu mēnešu laikā notika visšausmīgākie pārpratumi un traģikomiskākās situācijas. Runājām spāniski, un viņa mums skaidroja kā maziem bērniem. Būšu mūžīgi pateicīga par viņas pacietību.

Tad man sāka zvanīt par darbu. Pabildēju modes, arī "Laumas" katalogus.

Lūdzu Dievam, lai man atsūta palīgus. Es vispār ļoti ticu Dievam. Lūdzu Juanajā gadā, un pēc 15 dienām pie manām durvīm zvanīja Pjērs. Viņš teica: "Eva, mēs esam tikušies fotosesijā. Tu esi brīnišķīga fotogrāfe, bet tev ir briesmīgas biznesa iemaņas. Sarunāsim tā – es tevi padarīšu pārbagātu un slavenu, bet tu vairs nemēģini darboties ar biznesu." Domāju, ka tas ir tieši tas, ko man vajadzēja. Pjērs mani joprojām menedžē. Tas bija zibenīgs uzplaukums un zibenīgi panākumi.

Kas bija lielākais kultūršoks?
To nevar izstāstīt! Cik nav raudāts! Kultūršoka bija ļoti daudz. Pirmais gads pagāja šokā un asarās. Ar Meksiku ir divi varianti. Mīlēt vai nemīlēt, un ir jāizvēlas. Iekāpt ar pareizo kāju vai neiekāpt. Jo tie, kas nemīl, neciena un neiekāpj ar pareizo kāju, to Meksika šausmīgi piekauj un izmet ārā. Savukārt tie, kas ciena un mīl, tiek lutināti ar brīnumiem.

Meksikā visas tavas lūgšanas notiek tūlīt, burtiski tā, kā esi lūdzis. Lūdz sarkanu dvielīti, būs sarkans dvielītis. Viņš atnāks pilnīgi dīvainā paskatā, bet būs.

Meksikā Dievs ir vistuvāk, jo visi lūdzas. Šķiet, ka visu lūgšanu spēks ir sabiezējis.

Ir ļoti lielas iespējas iekļūt nepatikšanās vai brīnišķīgā sabiedrībā. Tas vienmēr ir jāatceras – tikko tu sāc grēkot vai par kaut ko šķaudīt, jāsaprot, ka to tu tūdaļ dabūsi atpakaļ, būs pa ausīm!

Lielākie kultūršoki... Divas dienas nerunāju pēc pirmās fotosesijas. Krišs mani aizveda (Krišs vienmēr zina, kas jādara) uz okeānu. Mēs vienkārši staigājām gar okeānu. Tā bija piecpadsmitgadīgas meitenes dzimšanas diena. Viņi bija ļoti bagāti, visi viņas draugi. Piebrauca ar ļoti dārgām mašīnām. Tie bija jaunbagātnieki, un kā visur jaunbagātnieki – tas bija trakums. Limuzīni, meitenei četras kleitas, ko pārģērbt. Redzēju, ka mazs puisītis – septiņi, astoņi gadi – prasīja oficiantam, lai viņam atnes tīru tekilu. Un atnesa, jo viņi nevar strīdēties. Tas beidzās ar uguņošanu – vienai meitenei uz kleitas uzkrita petarde. Bija uzvedums, kura laikā piecpadsmitgadnieci iznesa deju grupa. Beigās meitene dejoja tādu kā klēpja deju savam tēvam – es vispār nesapratu, kas tas ir. Viss kopā tas bija tāds zaņķis! Es domāju – ārprāts, kur esmu nonākusi, kas tie vispār par cilvēkiem! Tas bija mans pirmais lielais darbs Meksikā. Pirmā doma bija – nekad! Kad braucu mājās, tie tīņi meta atslēgas, lai viņiem izbrauc mašīnas – pilnīgi jaunus Mini Cooper un citas smukās mašīnas. Pilnīgi piedzērušies!

Un lūk – Meksika man laikam teica: "Ja tu šito vari izturēt, tad tu vari visu!" Nekas tāds pēc tam vairs nav redzēts. Turpmāk esmu strādājusi tikai brīnišķīgos svētkos, labām ģimenēm. Pjērs arī ļoti skatās, ko mēs darām, lai nestrādātu netīrai naudai, cenšamies nestrādāt noteiktām personu grupām. Skatāmies, pie kā ejam. Mans līmenis man ļauj izvēlēties klientūru.

Kas pārsteidza, atbraucot uz Liepāju?
Viss ir ļoti smuki. Meksikā, pie manām mājām, viss ir tā "augšā – lejā". Ir ļoti smuks kaut kas, un tad kaut kas ļoti neglīts. Viss izskatās kā saausta sedziņa.

Liepāja ir izstrādāta. Te ir daudz brīnišķīgas lietas viena otrai blakus. Bijām uz jauno atrakciju laukumu. Kas var būt labāks – un to ir uztaisījusi pašvaldība, tas ir par velti!

Ir kas tāds, ko gribētos redzēt, nākamreiz atbraucot?
Mammas "Zaķa skoliņu" – plaukstot! Citādi viss ir brīnišķīgi.