Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistikas datiem Liepājā vārda dienu svin 33 Līnas un 22 Karlīnas. Vārda dienā sveicam Līnu Jeroņinu.

Pastāstiet nedaudz par sevi un savu ikdienu!
Liepājā esmu augusi (piedzimu gan Aizputē) un dzīvojusi visu skaisto bērnību, no deviņu gadu vecuma vecāku darba dēļ pārcēlāmies uz Rīgu. 19 gadu vecumā atgriezos Liepājā – tomēr vilka atpakaļ tā mierīgā harmoniskā dzīve, kuru spēju sajust tikai šeit. Šobrīd mācos Liepājas Universitātē par skolotāju, strādāju mazā apģērbu veikaliņā un dalu savu dzīvi ar mīļoti vīrieti un kaķi.

Bez kā jūs nevarat iesākt savu rītu?
Man ļoti patīk izbaudīt rītus, vienmēr ceļos stipri pirms jādodas ārā no majām, no rītiem patīk lēnām dzert kafiju, sakārtoties, lielākoties to apvienoju ar kādu labu seriālu! Īsti nepatīk rutīna, taču mana rīta rutīna man ir svēta lieta, ko piekopju gadiem un nespētu iedomāties savu dzīvi bez tās.

Kā jūs gūstat prieku?
Vislielāko prieku dzīvē spēju gūt no saviem mīļajiem cilvēkiem, ja viņu dzīvē viss ir kārtībā arī es jutīšos labi. Patīk pārsteigumi, pat pavisam maziņi, patīk noskatīties labu filmu un ēst ļoti daudz saldumu. Prieku rada labs laiks aiz loga un laba atzīme skolā. Sākot domāt par šo tēmu, sapratu, ka prieku spēju ķert no ļoti daudz lietām...Laikam esmu priecīgs un laimīgs cilvēks.

Kas pēdējā laikā jūs ir pārsteidzis?
Mani pārsteidza mamma ar savu mīļoto vīrieti, paziņojot, ka šogad uz vārda dienu dāvināšot man iespēju beidzot kļūt par autovadītāju, par ko ļoti, ļoti priecājos. Kā arī vakar ļoti pārsteidza jaukais laiks un tā pavasarīgā smarža visapkārt, tas iepriecināja, jo beidzot uz maniem svētkiem būs jauks laiks. Dzimšanas diena man ir novembra beigās, un arī tad parasti laiks ir drēgns un nepatīkams.

Kādas ir jūsu pirmās atmiņas par Liepāju?
Mūzika, noteikti mūzika. Kad biju maza – mamma ar tēti mēdza mani ļoti bieži (vismaz tā man toreiz likās) ņemt līdz uz dažādiem restorāniem un kafejnīcām, vienmēr atceros dzīvo mūziku un to kā dejojām un dziedājām līdz. Tika apmeklēti dažādi koncerti ‘’Pūt Vējiņos’’, kur mēs, mazie, vienmēr dejojām pa priekšu.

Protams, arī jūra, atceros kā raku dziļās bedres (toreiz vienmēr gribēju aizrakties līdz ‘’ūdenim’’) un cēlu smilšu kūkas. Jūra šķita pati par sevi saprotama, dzīvošanās pie jūras man ļoti, ļoti pietrūka, kad dzīvoju Rīgā.

Kādu redzat Liepāju nākotnē?
Pēdējā laika par to nākas daudz domāt, cik ļoti mana nākotne spēs saistīties ar Liepāju, jo ļoti gribas palikt. Skatoties uz mazajiem kursiem (pašlaik kursā esam 9, kā saka pasniedzēji – ar katru gadu arvien mazāk) LiepU, saprotu, ka daudz jauni cilvēki aizbrauc no Liepājas, tamdēļ man šķiet, ja drīz kaut kas netiks darīts šīs lietas labā... Īsti nepaliks neviens, kurš to Liepāju cels un stutēs. Jācer vienīgi, ka kādi bagāti biznesa vīri Liepājā saskatīs to pašu potenciālu, ko mēs, liepājnieki, un investēs, investēs, investēs. Manuprāt, Liepāja ir tas ideālais apvienojums starp mierīgu un sabalansētu (harmonisku) dzīvi un iespējam arī just aktīvu pilsētvidi.

Vai ir kāds cilvēks, kuru ļoti cienāt un uzskatāt par savu autoritāti?
Tie noteikti ir mani vecāki, izteiktāk mamma, jo viņa ir par un ar mani cīnījusies un ļāvusi man izdzīvot manas kļūdas, taču vienmēr ir bijusi tā, kas mani atbalsta visvairāk. Arī tētis, lai gan nedzīvoja ar mums, vienmēr ir bijis milzīgs atbalsts un brīnišķīgs dzīves skolotājs.

Vai zināt, kā ieguvāt savu vārdu?
Cik saprotu, tā ir bijusi mana tēta ideja, mamma uzskatīja, ka tas varētu meitai nest laimi, ka tētis iedod vārdu. Bet patiesībā ar vārda izdomāšanu neesot bijis viegli. Laikā, kad piedzimu, dzimšanas apliecība bija jānokārto trīs mēnešu laikā no bērniņa dzimšanas... Tas maniem vecākiem deva iespēju mani trīs mēnešus saukt par ‘’pelīti’’, jo vārds īsti neesot nācis... Vārds tika ielikts tikai neilgi pirms termiņa iztecēšanas. Kad biju maza, mans vārdiņš man īpaši nepatika, taču šodien jūtos ļoti lepna nest tādu vārdu, kas nav pārāk bieži sastopams, manuprāt, tas mani brīnišķīgi raksturo.

Jūsu novēlējums visiem, kam šodien ir svētki!
Izturību, mīlestību, veiksmi... Man vienmēr ļoti ir palīdzejis teiciens par to, ka dzīve ir kā strīpas – baltās un melnās, dažreiz melnās strīpas mēdz būt biezākas, bet vienmēr, vienmēr nāks baltā svītra un viss atkal būs labi, turklāt dzīve būtu bezgala garlaicīga, ja nebūtu par ko ik pa laikam pakrenķēties!