760 km vienā virzienā, lai būtu klāt savas izstādes “Dzirdēt noklusēto” atklāšanā, vietējie mākslinieki, kas avīzes nelasa, un Lukašenko balss radio – dažādi ir Irinas Tīres un līdzbraucēju iespaidi Baltkrievijā.

Što vi fotografiruiķe? Eto administrativnoje zdaņije, ņeļzja fotografirovaķ. Seičas naprižonnaja obstanovka, sami znajeķe*...” – noskaījis šo "tēvreizi", mūs no Vitebskas dzelzceļa stacijas ēkas izraida gados jauns un augumā sīks milicis, kurš izskatās vairāk nobijies, nekā nikns.

Nelīdz paskaidrojumi, ka šī kundze, lūk, ir māksliniece no Latvijas, un pirms simts gadiem viņas tēvs te uzaudzis (“Arī mans tēvs te izauga,” nesaprot milicis), bet vectēvs bijis stacijas priekšnieks.

Kapitālisms ar Lukašenko seju
Taču šī un varbūt vēl dažas epizodes – kara tehnikas brīvdabas ekspozīcija kopā ar karuseļiem un bērnu atrakcijām; milzīgs sauklis krievu valodā “Padomju tautas varoņdarbs ir nemirstīgs”, kas vakarā laistās košās krāsās, un Baltkrievijas prezidenta Lukašenko vismaz trīs stundu garā tēvišķā uzruna savai tautai, kuras fragmentus laiku pa laikam dzirdam, atgriežoties automašīnā,  – ir vienīgās, kas atgādina par to realitāti, kurā šajās divās dienās esam nokļuvuši.

Pārējā laikā satiekam tikai izteikti draudzīgus un tik viesmīlīgus cilvēkus (māksliniekus), ka saprotam – nekāda savā vaļā klīšana mums nedraud, bet savus plānus varam atstāt citai reizei, viss jau savlaicīgi izlemts mūsu vietā. Tiesa, ar to ne visai ir mierā Irinas Tīres “šoferītis” un mazdēls Mikus Fomins ar savu sieviņu Ievu.

Bet, lai nu paliek – esam pārāk daudz pateicības parādā māksliniekiem Leonīdam Medveckim un mūsu mājasmātei Natālijai Demšovai par to, ka paši šeit esam un Vitebskas mākslas muzejā ir Irinas Tīres grafiku un fotogrāfiju izstāde, kas līdz maija vidum priecēs vitebskiešus.

Tomēr vēl mazliet par Lukašenko izvērsto uzrunu tautai (acīmredzot, 22.aprīlī viņš ar to uzstājās parlamentā). Tajā Baltkrievijas prezidents (kurš neslēpa, ka zina arī par savu iesauku – diktators), pakavējās gan pie senākiem valsts vēstures faktiem, gan izvēlēto “savu” ceļu pēc PSRS sabrukuma, gan izteica viedokli par aktuālajiem notikumiem (diemžēl to dzirdējām vismazāk), gan mudināja attīstīt iekšējo tirgu un vairāk rosīties (ševeļitsja), jo “mūsos taču ir pietiekami daudz ebreju asiņu”. Kronis visam ir prezidenta bāršanās par savu pilsoņu nevērīgo attieksmi pret veslību, “pierijoties” pirms gulētiešanas ar “buļbu” un gaļu vai siļķi. Nu pačimu ti žrjošs pered snom?!

Vaicājam, kā Baltkrievijā ar korupciju, uz ko mūsu mākslinieki atbild, ka neko neesot dzirdējuši (pie mūsu mājasmātes neredzējam ne televizoru, ne avīzes, vienīgi portatīvo datoru). Tomēr redzot kilometriem garos tādā kā trepītē vai vienkārši šķībi, greizi uzstādītos žogus no dažādu dīvainu krāsu salikumu betona elementiem, un uzzinot, ka tie tiek izgatavoti pēc valsts pasūtījuma, rodas pamatotas šaubas par korupcijas neesamību. Arī Natālija atzīst, ka neizprot ne vajadzību pēc tiem, ne arī žogu estētisko kvalitāti – ar etnogrāfiju tiem esot maz saistības, lai gan pilsētā tie izskatās, kā ieceļojuši no laukiem, savukārt laukos – kā svešķermeņi.

Atgriežoties pie izstādes Vitebskas mākslas muzejā, jāsecina, ka bez Latvijas konsulāta uzaicinājuma notām un personīgi tā vadītājas Dagnijas Lāces-Ates (žēl, ka slimība liedza viņai būt klāt izstādes atklāšanā) palīdzības, diez vai Irinas baltkrievu kolēģiem vieniem izdotos novest šo “kultūras misiju” līdz pilnīgai uzvarai, jo visi vairāk nekā 60 izstādes darbi un fotoalbumi ar diplomātisko pastu laimīgi aizvesti galā, un sagaida mūs jau daļēji izpakoti un izlikti abās izstāžu zālēs.

Par baltkrievu birokrātijas “labākajām” īpašībām pārliecināmies uz robežas, kur turpceļā pusotra stunda paiet skaidrojoties, aizpildot dažādus  dokumentus un otrreiz samaksājot par apdrošināšanu – Baltkrievijas vēstniecībā mums atdotas tikai pases ar vīzām (tās gan dabūjām divu dienu laikā), bet izrādās, ka vajadzēja atdot arī apdrošināšanas polises. Nu, ko, “nodeva” pienākas arī Baltkrievijas valsts apdrošināšanas iestādei, kuras miegainais un vienaldzīgais pārstāvis uz robežas garlaicīgi noformē mūsu polises.

Starp citu, mājupceļā muitā uzkavējamies nepilnas 15 minūtes! Varbūt tāpēc, ka nevedam cigaretes, bet tikai “šķidro maizi”, kā pajoko muitnieks auto bagāžniekā uzgājis vodkas pudeli (0,7 l rūpnīcas “Minsk kristal” pudele maksā 83 900** baltkrievu rubļu, biļete uz Irinas Tīres izstādi – 5000 rubļu).

Atklāšanas lampu drudzis, Šagāls, Vitebskas Monmartra
Vitebskas mākslas muzejā mākslinieci un viņas pavadoņus sagaida laipna zinātniskā līdzstrādniece, darbi abās zālēs pieslieti pie sienas, taču jau ierāmēti. Un te nu autore pamana, ka glītais baltais paspartū sedz arī daļu fotogrāfijas. Tā palikt nevar, ķeramies visi pie darba, un drīz vien kļūda ir novērsta. Pie vainas izrādās
muzeja strādnieki, kas neorientējas tādās smalkās matērijās (savādi tomēr šķiet, ka tā gadījies muzejā, kur glabājas tādas krievu glezniecības klasiķu kā Vasņecova, Perova, Repina, Levitāna, Kuindži un daudzu citu darbi).

Īsti pieņemams māksliniecei nav arī mazo grafikas darbiņu izvietojums virs maigajiem, klusinātajiem fotodarbiem, bet ar to nākas samierināties.

Toties prieku sagādā neviltotais muzeja darbinieku prieks par pašiem darbiem, kas pēc zāles uzraudzes ieskata ir “čisto po ženski” (īsti sievišķīgi) un raisa labas, pozitīvas izjūtas.

Uz atklāšanu pulksten 16 sanākuši kādi divdesmit, trīsdesmit gados vecāki, bet arī daži pavisam jauni cilvēki.

Pēc Liepājai veltītās Igo dziesmas “Vienīgā” un mākslinieces citu darbu slīdrādes foajē, atklāšanas runām, intervijām  un dāvinājumiem klāt esošajiem un neesošajiem labvēļiem, turpinās personīgas sarunas ar mākslinieci, autogrāfu reprodukciju un Liepājas tūrisma bukletu (daļa paliek Latvijas konsulāta rīcībā) dalīšana.
Kāda runīga kundze ar mazu aparātiņu fotografē dažus darbus, tostarp aktrises Andas Albužes portretu. “Man ļoti patīk! Bet saprotu, ka šīs, gaišās, neizskatīsies tik kvalitatīvi, tāpēc fotografēju tos darbus, kas arī ar manu aparātu varētu labi izskatīties.” Kāds īpaši ziņkārīgs apmeklētājs, kurš sakās esam ārsts (kāds piezīmē – ne tikai...), spiež roku Irinai Tīrei un pateicas par reālistiskajiem darbiem, jo abstraktā māksla viņam esot jau “tik tālu”. Pēc autogrāfa pienāk puisis ar meiteni.

Kad atklāšana ir galā, var turpināt iepriekšējā dienā aizsākto pilsētas apskati. Vēlreiz dodamies uz Suvorova ielu, kur atrodas mūsu mājasmātes Natālijas darba vieta – bērnu mākslas skola. Iela galvenokārt atvēlēta gājējiem, te atrodas kafejnīcas, bieži savus darinājumus tirgojot amatnieki un mākslinieki. Iela atrodas mazliet kalnā, aiz spožiem kupoliem rotāta balta dievnama – aina mazliet atgādina Parīzes Svētās Sirds bazilikas kalnu un Monmartru.

Pirms izstādes atklāšanas apmeklējam arī Slāvu centru – interesantu vēstursiku torni, kurā notiek izstādes un tikšanās. Centrs rīko arī kaut ko līdzīgu mūsu Līvas tirgum, uz kuru sabraucot amatnieki arī no Latgales. Blakus tornim redzama stadionam līdziga estrāde, kurā uzstājies arī Raimonds Pauls, un rīt Vitebskas “slaves alejā” tikšot atklāta komponistam veltīta “zvaigzne”. Arī Natālija Demiševa rīt te rādīs savus Latvijas plenēros tapušos darbus un stāstīs par Latviju, par draudzību ar Latvijas Mākslas akadēmijas profesoru Juri Jurjānu un latviešu māksliniekiem, kas ar regulārām latviešu izstādēm Vitebskā un Minskā, bet baltkrievu mākslinieku līdzdalību plenēros Latvijā, turpinās kopš 2008.gada.

Visi gribam redzēt Vitebskā dzimušā Marka Šagāla mākslas centru, kur mākslinieka darbu gan ir pavisam nedaudz, taču ir laipna kasiere (bijusī operdziedātāja), kas gan pret eiro, gan dolāriem labprāt mums pārdod  pastkartes ar mākslinieka darbu reprodukcijām.

Šagāla  bērnības dienu namiņā, līdz kuram tikt nepagūstam, no viņa nekā gan neesot saglabājies.

Vitebskā vairs nav arī ļoti daudzu dievnamu, kurus, kā mums stāsta Leonīds, pagājušā gadsimta piecdesmito gadu beigās, sešdesmito sākumā, ceļot ne tikai sociālistisku, bet arī “ateistisku” valsti, vienkārši uzspridzināja. Tagad dažus atjauno – it kā nauda nākot no Krievijas, tāpēc tā tiek pareizticīgās baznīcas namiem.

Kādreizējās katoļu katedrāles vietā ierīkota Daugavu (Zapadnuju Dvinu) simbolizējoša skulptūru un baseinu grupa. Kā atzīst mūsu paziņas – dārgs, bet neizdevies veidojums.

Irina Tīre priecājas, ka neraugoties uz īso uzturēšnās laiku, sarežģījumiem un saviem “kultūras vēstneses” pienākumiem, izdevies Vitebskā daudzko apskatīt, tostarp varbūt to, ko, pusaudzis būdams, tur redzējis arī viņas tēvs Boriss Tīrs un vectēvs Kārlis.

P.S.
Turpceļā lasu "Rīgas Laiku": "Baltkrievija ir valsts, kas [atšķirībā no Krievijas] necenšas izlikties, ka dzīvo mūsdienu pasaulē." (Kirils Kobrins)

*) Ko jūs fotografējat? Šī ir administratīva ēka, nedrīkst fotografēt. Tagad ir saspringta situācija, paši zināt... (kr.val.)
**)10 000 baltkrievu rubļu – 72 eiro centi