Šodien 50. dzimšanas dienu svin Anita Lūsēna. Viņai darbs kultūras un mākslas jomā ir kļuvis par dzīvesveidu, tomēr arī lauku mājas ieņem būtisku lomu dzīvē.

Pastāstiet par sevi!
Šis gads ir bijis bagāts dažnedažādiem notikumiem, gan radoši, gan emocionāli. Tā kā profesionāli darbojos kultūras un mākslas jomā, laika gaitā darbs ir kļuvis par dzīvesveidu. Lielākais notikums – muzikālais teātris "Ars Nova", kurā strādāju ceturto gadu un kurš ir atpazīstams kā producentu apvienība tādiem darbiem kā Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes rokoperas "Kaupēn, mans mīļais"; iestudējumam un ģimenes mūziklam "Sniega karaliene" (Jānis Lūsēns, Inese Zandere), kā arī Jāņa Lūsēna koncertprogrammām – ir ticis pie savām "mājām" – mūzikas nama "Daile", kas vēsturiski atpazīstams kā "Kino Daile", Kr. Barona ielā 31, Rīgā.

Kopš novembra tā ir jaunatklāta koncertzāle ar 400 skatītāju vietām Rīgas centrā dažādiem muzikāliem un dramatiskiem iestudējumiem, kā arī dažādu mūzikas žanru koncertiem. Tajā esmu projektu vadītāja un māksliniece. Manā atbildībā ir mūzikas nama "Daile" projektu un nama vizuālais un saturiskais tēls un to realizācija. Paredzams, ka tas būs nemitīgiem radošiem pārsteigumiem un izaicinājumiem piepildīts darbs, tātad arī laiks.

Kas jums šobrīd ir aktuāls?
Dienas skrien nepielūdzami, līdz gada beigām ir jāpagūst daudz paveikt, un, strādājot radošajā nozarē, ir zudušas sestdienas, svētdienas. Tāpēc ļoti gribas brīvas dienas, klusējošu telefonu, lauku mieru... Lielākā aktualitāte – īstas brīvdienas.

Kāda ir pēdējā lasītā grāmata (redzētā izrāde, filma vai apmeklētais pasākums), kas uz jums atstājis spilgtu iespaidu?
Marta, mana meita, mani "izrāva" no darbiem un nupat noskatījāmies JRT senu izrādi – Aleksandra Volodina "Pieci vakari". Brīnišķīga aktieru spēle, aizrautība un Māras Ķimeles uzburtā nostalģija pēc "tiem laikiem". Esmu aizsākusi lasīt Imanta Ziedoņa un Aivara Berķa darbu "No Jāņiem līdz Murjāņiem", bet, laika trūkuma dēļ, ceru tikt galā līdz Jāņiem.

Vai jums ir kādi īpaši vaļasprieki?
Mans vaļasprieks ir lauku klusums, namiņš ar iekurtu kamīnu un pīrāgiem cepeškrāsnī. Vasarā tās noteikti ir dobes, kurās varētu rušināties un audzēt gan ēdamas lietas, gan košumus sirds priekam, tādējādi gan nokaitinot savus tuviniekus.

Kur gūstat prieku?
Aizvien vairāk prieka un mazāk rūpes man sagādā mani, nu jau lielie, bērni. Tas man ir tāds sirds avots, kurā smeļos un ceļos.

Prieks par laiku kopā ar mīļoto saskaņā un klusumā mazā meža namiņā.

Mani priecē labestība, sirsnīgas sarunas, mūzika un īstenībā jebkādi laika apstākļi, ja vien to baudīt atliek laika.

Kas jums saistās ar Liepāju?
Liepāja man ir ļoti personiska un īpaši dārga. Te mani vecāki sastapa viens otru, te uzaugām ar brāli brīnišķīgā ģimenē. Vecāki bija skolotāji, un vasaras mums visiem piederēja tā pa īstam. Te pagāja skolas gadi, te piedzima mana meita. Baidos, ka tās jaukās lietas paliek tikai atmiņās. Tāpēc vēlējums Liepājai un īpaši liepājniekiem, noturēt savu patību, nedzīvot tikai atmiņās, cienīt katra veikumu un būt pašiem. Manuprāt, lai sāktu dzīvot (lasīt – zaļot uz augšu), jāattīsta industriālas darbības un jebkāda uzņēmējdarbība ar savu tirgus nišu. Cilvēkam Liepājā jābūt galvenajai vērtībai, un, kolīdz pilsēta būs apdzīvota, sekmēsies arī pakalpojumu nozare ikvienā jomā. Varbūt Liepājai jākļūst par izglītības meku starptautiskā līmenī? Resursi taču ir, tāpēc galvenais – nezaudēt liepājniekus.

Kā iegūt Ziemassvētku noskaņu?
Radīt noskaņu. Kādam tas ir nomizots mandarīns un karstvīns, kādam kopā būt prieks. Kādam pārdomas. Man tradicionāli tā ir rosība virtuvē, tā nepārtrauktā svētku radīšana, mājas rotāšana un visas citas jaukās banalitātes, kas tik ļoti atšķir šo ziemas dienu no citām. Un, protams, kopā būšana.

Ko vajadzētu paveikt līdz gada beigām?
Te varētu sanākt garš saraksts, tāpēc nemaz nesākšu.

Jūsu novēlējums šodienas gaviļniekiem!
Paldies mūsu mammām, ģimenēm. Tie tikai pēc tam būs mani svētki.

Gaviļniekiem – lai tā ir īpaša diena, pārsteigumiem un līksmībām piepildīta šodien, bet laba un smaidīga katra diena un vienmēr!