Vokers Higinss (Walker Higgins) no ASV ir viens no tiem ārzemniekiem, kuru uz Liepāju šovasar atveda nevis vienas vasaras piedzīvojums, bet dziļāka interese par mūsu valsti un tautu.

Izmantojot starptautisko "dīvānu sērferu" (couchsurfer) tīklu, lai atrastu nakšņošanas vietu, Vokers nonāca kādā piecstāvu namā Liepājā, un, iepazīstot pilsētu, tās vēsturi, palīksmojot festivālā "Summer Sound", izmēģinot patstāvīgu iepirkšanos "Pētertirgū", izbaudot pludmali un satiekoties ar liepājniekiem, uzkavējās te vienu nedēļu, nesteidzoties tik drīz pamest šo pilsētu.

Kāpēc jaunais puisis, topošais ekonomists no Sietlas Vašingtonas štatā, ASV mēroja tik tālu ceļu uz Latviju un Liepāju?

Izrādās, Latvija ir tikai viens pieturas punkts ceļotāja maršrutā, pirms tam viņš apciemojis arī Somiju un Igauniju, bet no Latvijas devās tālāk, cerot apmeklēt arī Indiju un Dienvidaustrumāziju.

Vokers ir viens no nedaudzajiem Vašingtonas universitātes veiksminiekiem, kuri, vai nu beidzot universitāti, vai pirms bakalaura grāda iegūšanas saņem tā saukto Bondermana ceļojumu brālības (The Bonderman Travel Fellowship) stipendiju, kas viņiem dod iespēju astoņu mēnešu garumā apceļot pasauli, gūstot vērtīgu pieredzi. Vienīgais stipendiāta pienākumiem ir uzrakstīt un nosūtīt pateicības vēstuli stipendijas devējam misteram Bondermanam, bet nosacījums, kas jāievēro, – jāceļo vienatnē, un šajā laikā arī nav atļauts strādāt algotu darbu. Vokers savu stipendiju saņēma 2014.gadā (sk. šeit)

"Lielos vilcienos – Latviju un Liepāju es apmeklēju, jo man neiedomājami paveicās, ka saņēmu Bondermana stipendiju, bet konkrētāk, es uzskatu, ka Baltijas valstis ir ārkārtīgi interesantas un nenovērtētas. Kā amerikānis pārāk bieži esmu sastapies ar cilvēkiem, kuri domā, ka Austrumeiropa – kulturāli, etniski, vēsturiski, reliģiski – ir kaut kas viens. Labākajā gadījumā ir cilvēki, kas zina, kur atrodas Baltijas valstis, bet arī viņi domā, ka tās visas ir vienādas. To zinot, izvēlējos “ienirt" Baltijas valstīs un atklāt Igaunijas, Latvijas un Lietuvas unikalitāti," stāsta Vokers.

Apzinoties, ka nevar iepazīt valsti, tikai apskatot galvaspilsētu, Vokers nolēmis ne tikai pabūt Tallinā, Rīgā un Viļņā, bet pavadīt apmēram trīs nedēļas katrā valstī, apmeklējot vairākas vietas.

"Latvijā es pavadīju laiku Cēsīs, Rīgā, Bauskā, Tērvetē, Liepājā, Ventspilī un laukos, apmēram 30 km ārpus Valmieras, beigās atlicinot laiku arī festivālam "Postivus"."

Lūgts dalīties iespaidos par Liepāju, Vokers saka:

"Ņemot vērā pilsēts lielumu, biju pārsteigts, cik Liepājā viegli orientēties, nevienu brīdi es nebiju apmaldījies, kas parasti ar mani notiek ļoti viegli. Liepāja tomēr ir pietiekami liela pilsēta, taču apvienojumā ar sajūtu, ka visi viens otru pazīst, tā noteikti nevarētu domāt. Fakts, ka tā atrodas pie baltas un smilšainas pludmales, padara pilsētu vēl jo pievilcīgāku. Saprotu, kāpēc Annai [liepājniece, kuras piedāvātās naktsmājas izmantoja Vokers] tik ļoti patīk Liepāja!

Tomēr nedrīkst aizmirst par pilsētas tēlu. "Latvijas roka galvaspilsēta” ir diezgan iespaidīgs nosaukums, kas jānotur, taču, manuprāt, tieši to Liepāja dara. Skaidrs, ka "Līvi” aizsāka tradīciju, bet "Summer Sound” šo lāpu uztur aizdegtu. Un ne tikai tas, es arī guvu baudu, klausoties dzīvo mūziku vienā no bāriem kanālmalā [domāts "Fontaine Palace"].

Visbeidzot, iepazīstot Liepāju, mani īpaši pārsteidza, cik ļoti cilvēki rūpējas un kā viņi izmanto publisko telpu. Jums ir lielisks pastaigu celiņš līdzās pludmalei, nevainojami parki, iztēles bagāta publiskā māksla un bērnu spēļlaukumi, kuru dēļ es kļūstu greizsirdīgs! Man radās sajūta, ka liepājnieki patiesi rūpējas par savas vides kvalitāti, un arī to parāda.

Ak, jā, un vēl es domāju, ka Liepāja ir daudz krāsaināka un īstāka nekā Ventspils, kas rada sterilu un pārmēru saplānotu iespaidu."

Vokers atzīst – tāpat kā citās Baltijas valstīs, arī Latvijā viņu visvairāk pārsteigusi paaudžu atšķirības.

"Skaidrs, ka apspiestība un sāpes, ko gadu desmitiem nācās ciest Padomju Savienībā, veidojušas vecāko paaudzi – valodu, atvērtību pret ārzemniekiem, nākotnes izjūtu. Turpretī jaunākā paaudze ir ļoti līdzīga tiem cilvēkiem, kurus atstāju Amerikā. Viņi ir motivēti, stilīgi, draudzīgi un alkst apliecināt sevi sabiedrībā. Viņus, šķiet, vairāk nekā amerikāņus interesē starptautiskā politikā, un viņiem ir lielāka izpratne par vēsturi, kas, manuprāt, ir labi."

Tomēr Vokers pamanījis arī ko citu.

"No otras puses, jutu, ka, saistībā ar ārkārtīgi trauksmainajiem un grūtajiem laikiem, ko piedzīvojusi Latvija, daudzos mīt etniski aizspriedumi, redzams, ka dziļi viņos patvērumu radis aizvainojums pret citiem, īpaši krieviem. Taču, ja simtiem un tūkstošiem manu tautiešu būtu nogalināti, izsūtīti, spīdzināti un terorizēti, arī es nebūtu pārāk "smalks" pret krieviem."

Jaunais amerikānis domā, "ja par spīti pagātnē piedzīvotajām zvērībām, latvieši kā nācija spēs sevi sadziedēt, virzīties tālāk un attīstīsies, ticu, ka nākotnē viņi spēs daudz labāk nošķirt krievus no viņu barbariskās valdības". Vokers pieļauj, ka "rētas varbūt vēl ir pārāk svaigas, un šis ir uzdevums nākamajām latviešu paaudzēm."

Pēc ceļojuma cauri Baltijas valstīm, Vokera Higinsa ceļš ved uz Slovēniju, bet pa ceļam viņš plāno apskatīt arī Krakovu Polijā un Budapeštu Ungārijā.

"No turienes došos uz austrumiem, cauri bijušajai Dienvidslāvijai, cauri Stambulai līdz Indijai un Šrilankai. Savu ceļojumu vēlos pabeigt Dienvidaustrumāzijā (ja līdzekļi atļaus)."

Vokera Higinsa ceļojumam var sekot līdzi viņa interneta blogā walkerhiggins.net.

Tur apskatāmas arī lieliskās fotogrāfijas, kas uzņemtas Liepājā.