Žurnāla "ir" 3.februāra numurā publicēta kādreizējās Liepājas teātra literārās daļas vadītājas Edītes Tišheizeres recenzija par jaunāko Liepājas teārtra iestudējumu "Mūsu pilsētiņa".

Liepājas teātra izrādei "Mūsu pilsētiņa" dots īss un strikts žanra apzīmējums – «realitāte». Pirms 12 gadiem Gaļina Poliščuka Liepājā iestudēja "Romeo un Džuljeta. Mīts", kas kļuva par jauniešu kulta izrādi. Tajā bija daudz agresijas, maiguma, tābrīža dzīves realitātes raksturu un notikumu patiesības – līdz pat īstai indes formulai, ko uz skatuves grīdas rakstīja Lorenco. Tāpēc ziņa, ka režisore atgriežas, lai kopā ar scenogrāfu Aigaru Ozoliņu iestudētu šo Torntona Vaildera lugu, kas pārtapusi par dramaturģes Rasas Bugavičutes «versiju par Liepāju», bija ļoti vilinoša.

Turklāt esmu uzveduma mērķauditorija – ienākusi šajā pilsētā uz astoņpadsmit gadiem, te izauguši mani bērni. Tāpēc uzticējos izrādei uzreiz. Taču kādā brīdī uzticēšanās sāka zust, uzreiz pat neattopot – kāpēc.

Pilsēta debesīs
Izrāde patiešām sākas ar Liepājas sajūtu. Cilvēki soļo pa pilsētas ielām, skrien pa liedagu un lec viļņos. Vējš, kas te ir tas pats, kas gaiss, plivina šalles, paceļ meiteņu brunčus un met sejā matus. Viss panākts vienkārši un teatrāli - aktieri plivina apģērbus, bet no skatuves aizmugures slīpi pret skatītāju zāli novietotā milzu spogulī atspīd videoprojekcija, ko rāda uz grīdas. Videokameras acs slīd pāri liedagam, centram, Jaunliepājai ar "Liepājas metalurga" korpusiem, Karostai (videomākslinieks -8).  Uz skatuves ir nedaudzas darbības saliņas – divu ģimeņu virtuves galdi, "Statoil" veikaliņa lete, radiostudija, kaut ko vajadzīgu skatuves strādnieki uznes un nones, un arī tas atspoguļojas tur augšā, debesīs.

Scenogrāfija kļūst par vienu no galvenajām izrādes darbības personām.

Savukārt izrādes kodoliņš – dzīva un uzpazīstama katrā tīnes emociju izvirdumā, iedomās, apjukumā – ir Signes Ruicēnas atveidotā Rebeka Ozola. Tas ir viņas stāsts par pieaugšanu un smago, jo novēloto izpratni, kāda vērtība ir katram dzīves mirklim. Viņas acīm skatīta visu citu cilvēku ikdiena – dzīve, kas paskrien īsos uzzibsnījumos un etīdēs.

Dažas no tām skar – kā Rebekas un viņas ar vēzi slimās māsīcas Danas (Ilze Jura) lēkāšana pa viļņiem uz līksmes un asaru robežas vai daktera Liepas (Leons Leščinskis) klusuciešana, pilnīgi iztukšotam atgriežoties no slimnīcas. Citas ir amizanti pazīstamas – kā Emīlijas (Everita Pjata) un Svena (Sandis Pēcis) telefona sarunas par matemātiku, bet patiesībā par gluži ko citu. Taču daudz ir situāciju un dialogu, kam ar pieteikto «realitāti» ir visai maz kopīga.

Starp citu, kaut kur izrādes vidū «norimst» arī vējš.

Vai tu pajautāji visiem?
Rasa Bugavičute gandrīz pilnībā pārrakstījusi Torntona Vaildera lugu, personām ir latviski vārdi, darbība notiek Liepājā, tai ir stingras hronoloģiskās robežas: 2008. – 2015. gads. Līdz ar to radošā grupa ir pieteikusi pavisam citus spēles  noteikumus – mums piedāvā dokumentāla teātra versiju. Tātad kaut ko līdz sīkumiem izzinātu un, iespējams, ļoti personisku.

Un te, manuprāt, arī ir iemesls neērtības sajūtai, ko sajutu izrādes laikā, bet sapratu tikai pēc tam - izzināšana nav notikusi, īstā, ļoti konkrētā Liepāja un liepājnieki izrādes veidotājus lielākoties nemaz nav interesējusi. Apkārt galvenajai varonei ir  pilnīga nosacītība. Līdzīgais vienkārši nosaukts Liepājai atbilstīgi, piemēram, avīze "Grover's Corners Sentinel" – par "Kurzemes Vārdu", bet ne pats laikraksts, ne tā lasītāji vai veidotāji nav šķituši uzmanības vērti. Tāpēc, piemēram, Edgars Pujāts, kas spēlē avīzes redaktoru, ir norūpējies, sēž pie datora un no rītiem lasa pats savu laikrakstu. Šis varbūt ir visuzskatāmākais piemērs tai plaisai, kas šķir piedāvāto «realitāti» no īstas, bet mākslinieciski koncentrētas un pārveidotas dzīves. Aktieris spēlē nenoteiktu priekšstatu par redaktoru vispār, bet turpat blakus teātrim, Pasta ielā, vairāk nekā divdesmit gadus konkrētu avīzi vadīja Andžils Remess, par kuru jebkurš žurnālists pastāstīs anekdotes un sīkumus, tās dzīvās detaļas, bez kurām nevar tapt patiess raksturs. Kaut vai to, ka redaktors principiāli nelietoja datoru! Bet, protams, ne jau par noteiktas personas portretējumu vai tā trūkumu es te pārdzīvoju, bet par to, ka lielai daļai izrādes varoņu trūkst konkrētības pamata, uz kura aktieris var uzbūvēt patiešām ticamu raksturu. To, ka tas ir iespējams, atklāj Armands Kaušelis policista Jāņa Zvirbuļa lomā: viņš pilnīgā pārliecībā meitenei apraksta savu apsekojamo iecirkni, ber ielu nosaukumus kā pupas un patiešām redz tās vietas.

Rebeka brālim izstāsta anekdoti par raudošas sievietes un puisīša dialogu: «Tante, kāpēc tu raudi?» – «Es nevienam neesmu vajadzīga.» – «Bet tu visiem paprasīji?»

Tas nepaprasītais pamazām vien saveļas lielā aptuvenības pikā, kur kopā ir nepareizā virzienā rādīta skola, jau aizmirsta kabatas naudas summa, ignorētas "Liepājas metalurga" nedienas, kuras patiešām kādam varētu kļūt par iemeslu aiziet no dzīves. Tie varbūt ir sīkumi un detaļas, taču bez tiem «realitāte» kļūst par savu pretmetu – priekšstatiem un eksotiku.