Vērtējot Liepājas teātra jauniestudējumu "Zelta pods", žurnāla "ir" teātra kritiķe Zane Radzobe saka – pieaugušajiem par vienkāršu, bērniem pārāk baisi.

Piedāvājam Zanes Radzobes viedokli par izrādi (kritiķe runā par otrajā izrādē, 14.februārī, redzēto).

"Režisors Jans Villems van den Boss, ko Dailes teātrī pazīstam kā psiholoģiskā teātra adeptu, vācu romantiķa E.T.A.Hofmaņa Zelta podu Liepājas teātrī iestudējis tik teatrālā formā, ka režijas rokraksts šķiet gluži nepazīstams. Ja vēl ņem vērā, ka izrādē veicot ap 70 (!?) pārbūvju... Intriga gan attaisnojas tikai daļēji.

Zelta pods stāsta par studentu Anselmu, kas iemīlas zaļā čūskā. Jūtas izrādās nesavienojamas ar sadzīvi (it īpaši kādas jaunkundzes sapni par Anselmu vīra un galma padomnieka godā), tāpēc tā nudien ir laime, ka studentam piemīt tālākajos notikumos izšķirošs rakstura «defekts» – krietnas iztēles spējas un praktisku apsvērumu neapgrūtināts dzīvesveids. Sižeta līmenī van den Boss E.T.A.Hofmaņa Zelta podu arī uzvedis. Problēma tikai tā, ka Hofmanis, lai arī raksta pasakas formā, pasakas tomēr neraksta.

Protams, Hofmaņa darbus var lasīt kā sacerējumus bērniem, tomēr zem šī slāņa slēpjas krietna garoziņa pieaugušajiem – izcilais vācu romantiķis ir dzēlīgi ironisks, tēlojot pasauli, kas eksistē šaipus iztēles zemēm. Hofmaņa pasaulē mākslu un mīlestību apdraud naidīga mašinērija, kas ar trulu centību tiecas izravēt visu, kas ir nestandarta, tas ir, dzīvs. Viņa briesmoņi ir saprātīgi, ar labākajiem nodomiem apveltīti cilvēki, kurus satricina viss citādais, satricina tik ļoti, ka, paši to nemaz neapjauzdami, gatavi garīgi iznīcināt. Hofmaņa varoņu sapņi pārvēršas murgā, no kura izbēgt izdodas tikai ar pārcilvēciskām mokām un arī tad ne vienmēr. Ne velti par vienu no Zelta poda ļaundariem Liepājas iestudējumā kļūst Anetes Berķes iemiesotā Veronika – jauka, mietpilsoniska meitene, kuras iedarbinātās burvestības Anselma «glābšanai» neitralizēt izdodas tikai ar cita galma padomnieka (lomā Armands Kaušelis) bildinājumu, kas ļauj varonei tomēr īstenot savu «sociālo pro–grammu» – vīrs, māja labā rajonā un kafijas dzeršana jaunajā aubē tā, lai garāmgājēji pa logu apbrīnotu viņas piemīlību. (Otra ļaundare – Ineses Kučinskas no pūķa spalvu un lopbarības bietes sakara dzimusī Ragana, līdzīgi kā Egona Dombrovska kosmosa gaišo spēku iemiesotājs arhivārs Lindhorsts/salamandra, vienlaikus ir un nav reāli eksistējoši tēli, izvēle katra skatītāja ziņā.)

Van den Bosa iestudējumā, kas tomēr mērķēts pieaugušajiem, dzēlieni mietpilsoniskumam ir netverami, un rodas sajūta, ka režisors ir iestudējis... tikai pasaku. Interesanti ir izrādes vizuālie aspekti, kas skatītājam ļauj uz skatuves reāli notiekošajam «piedomāt» sarežģītākus risinājumus. Māris Kalve scenogrāfiju veidojis ekspresionisma estētikā. Pasaule (ieskaitot no kartona uzzīmēto proscēnija arku un kulises) ir melnbalta un divdimensionāla, pilnīgs pretstats Anselma (aktieris Rolands Beķeris) fantāzijām, kad viņš iztēlojas arhivāra Lindhorsta piedzīvojumus vai sapņo par mīlu. Izrādes ietērpu papildina Ilzes Vītoliņas kostīmi un brīnišķīgs Maijas Gundares veidots grimms. Arī Ingas Raudingas horeogrāfija akcentē tēlu marionetiskumu. Izskatās skaisti, bet sulīgo tēlu piedāvātās iespējas režisors diemžēl tikpat kā neizmanto, lai veidotu jelkādu pāri sižeta līmenim eksistējošu stāstu. Izrāde līdzinās greznam ietinamajam papīrītim, pēc kura atritināšanas jākonstatē, ka konfektes vidus ir tukšs.

Gandrīz trīs stundas garā izrāde velkas, un sāk apnikt pat asprātīgie vizuālie tēli. (No plašā sīklomu loka gribas izcelt Mārtiņa Kalitas spoka interakciju ar Veroniku, Pētera Lapiņa ļauno kaķi un programmiņā neatšifrēta aktiera iemiesoto brīnišķīgo pulksteni, kas kā vājprātīga dzeguze klimst pa skatuvi vietā un nevietā.) Aktieru ansambļa tehniskais līmenis ir atzīstams, tikai šķiet, ka neko vairāk par teksta deklamāciju un sarežģītās kustību partitūras izpildi režisors nav prasījis. Taču galvenais – mulsina izrādes mērķauditorija. Pieaugušajiem Zelta pods ir par vienkāršu, bērniem – par abstraktu (un vietām baisu). Varbūt īstā auditorija atrodas kaut kur pa vidu – pie visu vecumu pieaugušajiem bērniem, kam Hofmanis nozīmē nevis izcilu, sarežģītu mākslinieku, bet ieganstu uz dažām stundām neko nedomāt, ļaujoties vizuālo tēlu un Andra Vilcāna mūzikas plūdiem.”

Nākamā iestudējuma „Zelta pods” izrāde paredzēta 27.februārī. Biļešu cena 4–15 eiro.