Jau kādu laiku Alejas ielā 15 atrodas tēlnieka Egona Peršēvica darbs, kas daļā cilvēku raisa sajūsmu un pārdomas, bet vēl citiem liek rakstīt domei sūdzības par agresīvo mākslu.

Pastāsti, kas tas ir?
Tā ir atombumba. Taisīta pēc tās atombumbas parauga, ko nometa uz Hirosimu, pēc pirmās atombumbas, ko reāli izmantoja karā. Šis darbs tika radīts koncertzāles "Lielais dzintars" veidotajai laikmetīgās mākslas izstādei "Apgaismības nokrišņi".

Ideja ir runāt par visu šo karu bezjēdzību. Brīdī, kad jāskrien uz bumbu patversmi, viss ir skaidrs, – svarīgākais ir tas, ko esi paņēmis līdzi. Uzreiz saproti, kas tev dzīvē ir būtisks. Tā šis darbs sasaucas ar apgaismību. Kad no gaisa sāk krist tādi nokrišņi, uzreiz top skaidrība. Tajā pašā laikā tā ir arī pretkara tēma – cik īstenībā bezjēdzīgi un ļauni ir darīt šādas lietas. Tā ir replika reālai atombumbai, kas tika nomesta uz īstiem, dzīviem cilvēkiem.

Kāpēc tu to nevedi līdzi uz Jūrmalu, uz izstādi "Бaидиес!"?
Tāpēc, ka Jūrmalas izstādes organizatori izdomāja, ka tas būs par traku. Nobijās. Par to arī ir mana izstāde – par bailēm.

Atombumba ir spēcīgs darbs ar spēcīgu vēstījumu.

Tomēr tu nenobijies nolikt bumbu publiskā telpā.
Tāpēc, ka es uzskatu, ka ir vērts par to padomāt. Cilvēkiem ir jāaizdomājas par to, kas katram dzīvē ir svarīgs, kā nepakļauties vispārējai bravūrai – mēs tūlīt jums uzmetīsim atombumbu, bet ja jūs mums šitā, tad mēs jums savukārt tā! Ir jādomā līdzi, ko darām. Tie, kas met atombumbas un spiež podziņas, viņi jau sēž drošībā. Viņiem dzīvē viss ir sakārtots, un cieš cilvēki, kas ne pie kā nav vainīgi.

Nu, pie kā vainīgs ir, teiksim, Hirosimas civiliedzīvotājs, kurš piedzimis valstī, kuras varenie izdomājuši kauties ar citu valstu varenajiem. Lai gan paši jau viņi nelien kauties, viņi karā sūta citus cilvēkus, kuriem tur nav nekādas vēlmes būt.

Bumba šeit ir uz ilgu laiku?
Tad jau redzēs. Tehniski bumba bija radīta tieši tai izstādei, tai tēmai. Radīts ir, un ko – man viņu turēt savā darbnīcā? Tas ir mākslas darbs, tam ir jābūt redzamam, lai cilvēki skatās, priecājas un domā.

Un ko cilvēki padomāja?
Kaimiņš atnāca roku paspiest un izteikt atzinību. No cilvēkiem, kas man izsaka viedokli, es dzirdu tikai to labāko. Vienīgais tāds jocīgais viedoklis, kas bija, – man zvanīja no domes. Viņi arī tā mīņājas no vienas kājas uz otru; viņiem ir iesniegta sūdzība – kādam nav paticis, bet tajā pašā laikā tā ir māksla. Privātas iniciatīvas māksla uz privātas zemes. Tehniski domei vajadzētu priecāties, bet viņi nezina, ko darīt, jo ir, kam nepatīk.

Tas ir jocīgi, man saka, ka darbs esot agresīvs. Kas sarūsējušā atombumbā var būt agresīvs? Mums pilsētā ir piemineklis, kurā attēlots cilvēks kas ir pagriezis pret pilsētu granātu metienam, – kā un kāpēc tas netiek uzskatīts par agresīvu?! Granāta. Pret pilsētu!

Atombumba ir norūsējusi. Tā ir sagrauta. Mirstoša. Tas ir piemineklis pagājušajam, kas, es ceru, neatgriezīsies. Bet mest granātu – baidies, Liepāja!

Ir arī kāds, kas ir izpaudis savu agresiju – ņēmis un metis ar akmeni pret skulptūru. Tā agresija ir tik liela, ka viņš ir gatavs pret pieminekli, kas ir par mieru, mest akmeni, tā teikt – ej tu, miers, postā! Tas ir bēdīgi.

Iepriekšējās nedēļas beigās sociālos tīklus aplidoja ziņa, ka laikmetīgās mākslas pasākums "Akti naktī" šogad tomēr nenotiks. Pasākuma programmā bija iekļauta arī Egona Peršēvica atombumba. Vaicāts, vai ir paredzēts kā citādi pievērst cilvēku uzmanību skulptūrai, tēlnieks atbildēja, ka tāds nav mērķis: "Uzmanību jau pievērš tīri labi, tomēr tas nav galvenais mērķis. Galvenais mērķis ir cilvēkiem likt aizdomāties. Nekādus citus pasākumus neplānoju. Sakarā ar "Akti naktī" paļāvos, ka Aivis (Neimanis – aut.) visu būs izdarījis, bet, nu, sanāca, kā sanāca."

Tas vai pasākums nākamgad vai tālākā nākotnē tomēr notiks, lielā mērā esot atkarīgs no tā, kā tālāk rīkosies Aivis Neimanis un viņa komanda. ""Akti naktī" ir Aivja radīts un vadīts projekts un par tā pastāvēšanu, lai viņš pats arī lemj," tā tēlnieks.