Zaļajā ceturtdienā Liepājas muzejā bija sanākuši koktēlnieka Jāņa Žīmanta draugi, mecenāti, mākslinieki un interesenti, lai svinētu mākslinieka darbu kataloga klajā nākšanu.

Koktēlnieku, kurš klusi dzīvojis un strādājis vectēva mājās Rucavā, galvenokārt pārtiekot no kaimiņu lietuviešu pasūtījumiem – pie viņiem koka skulptūras allaž bijušas cieņā, un tikai pa retam ar kādu darbu piedaloties Liepājas mākslinieku kopizstādēs, draugi pirms dažiem gadiem saveda kopā ar Bernātu viesu nama "Sīpoli" saimnieku Visvaldi Vecvagaru, kurš uzreiz novērtēja talantu. "Sīpolu" iespaidīgā izstāžu zāle tika atklāta ar plašu Jāņa Žīmanta darbu ekspozīciju. Un nu arī Liepājas muzejā skatāma koktēlnieka personālizstāde – "Jūtu gradācija", ko pavada muzeja un "Sīpolu" mākslas galerijas kopīgi izdots katalogs ar Latvijas mākslas pasaules autoritātes – Ingrīdas Burānes ievadtekstu. Kā noprotams, izstādei Liepājas muzejā sekos arī darbu izrādīšana Rīgā.

Viedā mākslas zinātniece kataloga ievadā atzinusi, ka Rucavas koktēlnieka darbi viņu mulsina gan "sižeta un formas ietilpības" dēļ, gan tādēļ, ka, no dažādiem skatu punktiem raugoties, darbus iespējams dažādi tulkot. Tomēr par vienu samulsinātā Burāne ir noteikti pārliecināta, – ka "Žīmanta māksla ar pilnām tiesībām un argumentāciju piepulcējama labākajam, ko svešzemju un pašmāju naivisti radījuši kopš pirmo šā dokumentētā, vārdā sauktā virziena darbu eksponēšanas 1885.gadā".

Arī kataloga atvēršanas dienā Liepājas muzejā, runājot par mākslinieku, vairākkārt izskanēja apzīmējums "tīrradnis", ko esot piedāvājis mākslas zinātnieks Aivars Leitis. Tīrradnis, kurš mākslā sevi izteicis "latviešu marmorā" – kokā. "Sīolu" saimnieks gan pieminēja arī ko citu, proti, ka pirmoreiz satiekoties ar koktēlnieku viņu vispirms pārsteidzis nevis Jānis Žīmants kā mākslinieks, bet gan kā cilvēks – ar savu dzīves filozofiju, savu dzīves veidu, ar atgriešanos vectēva mājā.

Kataloga atvēršanas reizē mākslinieks saņēma komplimentus un dāvanas arī no kolēģiem – Aldis Kļaviņš atzina, ka Jānis Žīmants ar gadiem kļūst "arvien smalkāks", bet Aivars Kleins dāvināja akācijas koka kluci, lai top jauni darbi arī no šī materiāla, jo lielākā daļa skulptūru darinātas no oša un ozola bluķiem.

Mākslinieka paša uzruna bija visai skopa: "Māksla ir tas, kas paliek pāri no gribēšanas patikt un no gribēšanas nopelnīt, bet runāt par to..." Un mākslinieks pastāstīja līdzību par aklajiem un ziloni, jo runāt par mākslu būtu tas pats, kas mēģināt iedomāties, kā izskatās zilonis, vadoties no tā, ko stāsta aklie, kas ziloni aptaustījuši.

Mākslinieka radošums izpaužas arī dzērienu darināšanā, un Zaļās ceturtdienas viesi varēja baudīt brūvējumu ar vērmeļu garšu.

"Jūtu gradācija" muzejā apskatāma līdz 3. maijam. Tur var pārliecināties par to, ko katalogā aprakstījusi Ingrīda Burāne, un vispirms jau tā ir tematiskā daudzveidība: sieviete, arī kā seksuāla būtne, taču – bez "piedauzības vai tēmas profanācijas", kā uzsver Burāne, dzīvās dabas iemītnieki – kaķi, krupji, putni, un dažādas mītiskas radības, mājas gari, veļi.

"Katrā šajā tematiskajā virzībā Jānis Žīmants strādā ar lielu interesi un pašizteiksmes iespējām," raksta mākslas zinātniece.

Būtiska Jāņa Žīmanta – gan mākslinieka, gan cilvēka – iezīme ir veselīgs humors, ironija un pašironija, labvēlīga vīpsna. Tāpēc, kad viņam sit uz pleca un saka: "Jāni, nu tu esi slavens!", viņš tikai atmet ar roku un nosmaida: "Jā, šovakar..."