Šomēnes pirmizrādi piedzīvojusī "Medus garša" ir pirmais iestudējums, ko Mārtiņš Kalita īstenojis jau kā diplomēts teātra režisors (Kultūras akadēmijas programma "Audiovizuālā un skatuves māksla", specializācija "Teātra režija"). Taču viņš ir arī aktieris, kas ne tikai spēlē lomas teātrī, bet arī filmējas. Un ne mazāk svarīgi – Mārtiņš ir arī vīrs sievai Annai un tēvs trīs bērniem.


Lai gan tagad esi režisors ar diplomu tomēr Liepājas teātra štatā joprojām aktieris?
Tā ir.


Vai, sākot studijas Kultūras akadēmijā, bija plāns mainīt šo ierakstu teātra štatā?
Ne tāpēc iestājos, un plāna "Tagad es iestāšos un pusgadu vai gadu pēc beigšanas mainīšu ierakstu" arī nebija. Tāpēc, ka dzīve parādīs, kas ir jāmaina un kas nav jāmaina.


Kāpēc tad nolēmi atkal studēt?
Pirms tam biju iestudējis Teātra dienas koncertu, Ziemassvētku koncertu, un sāka jau kaut ko piedāvāt darīt tālāk. Tad es sapratu, ka, pirmkārt, jau aiz cieņas pret profesiju un arī aiz cieņas pret citiem režisoriem, man ir jāapgūst profesija.


Tomēr paralēli mācībām tu dažādos teātros turpināji iestudēt izrādes?
Jā, pēc pirmā pusgada Liepājas teātris piedāvāja iestudēt monoizrādi "Tas arī viss" ar Edgaru Pujātu. Otrajā studiju gadā nāca piedāvājums no Liepājas Neatkarīgā teātra – "Beigu spēle", un tad mans maģistra darbs "Noslēpumainās variācijas" Goda teātrī.


"Noslēpumainās variācijas" bija iecerēts spēlēt Zirgu salā, bet, šķiet, tas nenotiek?
Tur ir savi apgrūtinājumi. Izrāde ir rādīta Tērvetes pusē, "Zoltnerā", – tur ir atbilstoša vide, lielais logs, jo ir vajadzīga gan ierastā teātra vide, kur skatītāji un aktieri ir vienā telpā, gan aktieri ārā aiz loga, kad skatītāji dzird tikai muzikālo pavadījumu, bet ne to, ko viņi runā. Tāds kino efekts. Žēl, ka nevar spēlēt Zirgu salā, tur konceptuāli bija ideāla vieta. Jādomā, kur vēl varētu rādīt.


Runājot par "Medus garšu", savulaik Liepājā to bija iestudējis jaunais Rijnieks, pēc tam Valmierā – jaunais Eihe. Tagad – jaunais Kalita. Ar ko luga saista jaunos režisorus?
Pats nebiju saskāries ar šo lugu, man piedāvāja apskatīties materiālu. Tas mani uzrunāja, pirmkārt, ar lieliski uzrakstītajiem dialogiem. Starp māti, meitu, Pīteru – it kā nekas konkrēti netiek pateikts, bet tik brīnišķīgi gaisā var just šo atmosfēru, spriedzi. Uzrunāja arī pats stāsts par mātes un meitas attiecībām, mīlestību, ko dod vai nedod savam bērnam.


Manuprāt, izrādē ir arī lieliski aktierdarbi.
Katra tēla konceptu mēs jau startā veidojām. Ļoti daudz strādājām pie šo cilvēku dzīvēm, iemesliem, kāpēc viņi ir tādi, kādi ir. Man pašam liels prieks par Agniju (Dreimane – S.P.), viņa ir spērusi lielu soli savā kā aktrises karjerā un pati priekš sevis atvērusi citas durvis uz aktrises profesiju. Prieks arī par Karīnas (Tatarinova – S.P.) darbu, viņa ir liels malacis.


Vai tu kā režisors strādā ar to "komplektu", ko tev iedod, vai pats izvēlies aktierus?
To ka gribu taisīt "Medus garšu", sapratu pagājušās sezonas vidū, kad aktieri jaunās sezonas iestudējumiem jau bija vairāk vai mazāk sadalīti.


Nebija tā, ka gribēji Pujātu un dabūji Pujātu?
Man bija saraksts, bet es vēl neesmu tik slavens un varens, lai atnāktu un pateiktu – man nākamgad vajag šo, šo un šo. Bet es esmu priecīgs par sastāvu, kāds mums ir "Medus garšā". Viņi ir izdarījuši lielu darbu, un ceļš, ko ar katru no viņiem esam nogājuši, ir bijis ļoti foršs.


Ja neskaita koncertus, visi pārējie iestudējumi tev līdz šim bijuši mazās formas izrādes. Vai par lielo skatuvi neesi domājis?
Nav sajūta, ka es baidītos no lielās skatuves. Skatos dažādus materiālus visu laiku, taču ir svarīgi, lai materiāls ir ne tikai labs, bet lai to arī gribas izstāstīt. Pagaidām vairāk izskatās, ka atkal būs mazās formas. Kaut kas no vīriešu pasaules. Lai atgādinātu sievietēm – nu, viņi ir tādi, un viss, ko tu padarīsi (smaida).


Bet nākamsezon, oktobrī, uz lielās skatuves nāks ārā bērnu izrāde "Puteklīte Patakoļako", ko taisām kopā ar Rasu (Bugavičute-Pēce – S.P.).


Kāda tev attieksme pret komēdiju, baltu vai melnu?
Humors ir labs un smalks instruments, bet reizēm tiek diezgan nonivelēts. Skaidrs, ka gribētos arī komēdiju, bet ne taisīt vienkārši "rēcamo gabalu".


No kā gūsti lielāku baudu – lomas, ko nospēlē, vai izrādes, ko iestudē?
Kad režisors veido izrādi... Skaidrs, es tagad runāju skaļus vārdus, it kā man būtu liela pieredze, bet es jau sāku izjust tās lietas. Veidojot izrādi, ir kaut kāda pasaule, cilvēki un viņu dzīves, ko tu mēģini atvērt un atklāt. Tiklīdz tas ir izdarīts, un pasaule ir tāda, kādu tu visu laiku esi lolojis, tev ir jāpazūd. Bet aktieris paliek. Viņš var ar to dzīvot. Režisoram to bērnu atņem. Un ir jau arī jālaiž vaļā, jo izrāde, tāpat kā dzīve, nekad nebūs gatava. Līdz ar to vairāk izbaudīt varu kā aktieris. Jo tas notiek katru reizi, kad esi uz skatuves.


Režisoram prieks ir citādāks – kad viss kopā saslēdzas, kad tā dzīve rodas. Aktieris nekad neredz no malas izrādes kopumu, kopējo atmosfēru. Viņš ir sastāvdaļa, kam jāskan vai jāvibrē konkrētā frekvencē. Tas ir kā Dziesmu svētki, kad mēs dziedam "Saule, Pērkons, Daugava". Es pats divas reizes esmu piedalījies – vienu reizi kā korists un otrreiz gribēju dzirdēt, kā skan no malas. Noskrēju malā, klausījos, bija brīnišķīgi, bet man bija sajūta, ka es gribu atpakaļ, jo neesmu daļa no tā.


Vēl, runājot par režisoru un aktieri, svarīga ir savstarpēja uzticēšanās. Sevišķi no aktieru puses. Ja režisors saprot, ko dara, un ir lielākā saslēgumā ar materiālu un aktieriem, nekā ar kādu grādīgo dzērienu, tad aktierim viņam ir jāuzticas. Un reizēm – to es no savas pieredzes kā aktieris varu teikt –, ja liekas, ka režisors kaut ko ir licis mainīt tāpēc, ka es kā aktieris neesmu nospēlējis, patiesībā tas darīts tāpēc, lai labāk, spēcīgāk strādātu izrāde kopumā.


Ir ļoti jāuzticas režisoram, jo aktieris neredz no malas visu kopumā.


Ja par lomām, tad kura no pēdējā laikā spēlētajām tev sagādājusi lielāko gandarījumu?
Protams, ka viena ir Mega "Līnenas skaistumkaralienē". Ceļš ar viņu ir sarežģīts. Arī izrādes laikā. Jo viņa visu laiku liek man kāju priekšā – moka ne tikai meitu, bet arī mani. Tad viņai zobi krīt laukā, tad sāk atlēkt vaigs, lūpa pielīp vai mēle, putra ieķeras aiz protēzēm un parunāt vairs nevar... Tā protēze ir tāda, ka es normālā veidā nevaru izrunāt atsevišķus burtus – p, d. Nācās meklēt, kā tos izrunāt citādāk, lai skanētu. Tāpat jau nav viegli – visu laiku jāuzmanās, lai temps nav pārāk liels, jo zobi var aizlidot.


Jā, Mega noteikti ir viena no tādām lomām. Es teiktu, ka vispār ar lomām, ko man piedāvājis spēlēt Džilindžers, esmu guvis ļoti lielu pieredzi. Un arī iemantojis režisora uzticību kā aktieris. Atļaušos teikt, ka pirmos desmit gadus es tikai mēģināju aptvert šo profesiju, kaut arī domāju, ka to pārzinu. Šajā brīdī, pēc desmit gadiem, jā, es varu sākt nodarboties ar aktiera profesiju. Tāpat jau vēl ir no daudz kā jāatbrīvojas, daudz kas jāatrod. Vai jāsāk strādāt ar to, kas jau ir atrasts.


Esi ļoti paškritisks, lai arī saņem daudz komplimentu kā aktieris.
Tas ir jauki, ka kādam, iespējams, patīk, tas, ko daru. Bet esmu diezgan paškritisks, un nedomāju, ka ir jāaplaudē tikai tāpēc, ka esmu iznācis uz skatuves. Aktiera profesijā ir daudz smalku lietu, un, ja tu pārstāj attīstīties, tu kaut kādā ziņā mirsti. Viena lieta, ko nevar iemācīt un kas ir vitāli nepieciešama aktierim, ir pieredze. Un vēl – šī nav tā profesija, kur tu netiksi vērtēts. Ne pie viena grāmatveža neatnāks 16 cilvēki, lai vērtētu, kā viņš ir veicis gada pārskatu. Pie mums atnāk 16 kritiķi, kuri mūs visus izpreparē. Tagad varbūt tas notiek maigāk, jaunie vēl nedabū to pirti, kas mums bija kādreiz. Un interesantākais ir tas, ka šī profesija strādā tad, kad tev ir vienalga, kad nav šīs pašpierādīšanās nepieciešamības. Lai gan visa apkārtējā pasaule ir vērsta uz to, lai šī pašpierādīšanās būtu nepieciešama. Tie ir kā divi dzirnakmeņi, starp kuriem tu kulies, kamēr tiec no tā vaļā.


Skaidrs, ka visi grib nospēlēt brīnišķīgi un ģeniāli. Un tā ir vislielākā problēma, kad tu uznāc uz skatuves un gribi nevis to, ko grib tavs tēls, bet ģeniāli nospēlēt.


Vai esi skatījies lomu sarakstu nākamajai sezonai?
Vēl neesmu bijis pie tās sienas. Tā īsti pēc pirmizrādes vēl neesmu bijis teātrī, tikai ieskrēju uz īsu brīdi. Ir tāda sajūta... Pēc pirmizrādes satiku režisoru Elmāru Seņkovu, un viņš saka – nu, tagad tikai nesaslimsti. Ir tāda dulla galva. Kamēr tu strādā, tu ķermenim saki – pagaidi, man šis ir jāizdara, tikai, lūdzu, nesabojā man visu šo pasākumu. Un ķermenis iepauzē – labi, tev vajag laiku, es respektēju, turos, cik varu.


Ir jāsaprot, ka nevar raut nonstopā. Dabā ir gan pavasaris, gan ziema, jo nevar visu laiku pumpurus raut ārā. Koks vienā brīdī vienkārši nokritīs, ja visu laiku nonstopā dos pumpurus ziedus, pumpurus, ābolus, ābolus, ābolus. Tāpat ir ar cilvēku. Tāpēc pēc tam ir tas miera periods. Restarts.


Tāpēc brauci uz Rīgu?
Jā, iznāca sarunāt visiem bērniem aukles, un varējām ar sievu divatā aizbraukt, kas nav bieži. Varējām mierīgi pasēdēt, mierīgi paēst, neviens nav jāgana, jāsauc, un ir arī klusums. Tāpat kādā brīdī saproti, ka tev viņu pietrūkst.


Ir jāmāk strādāt un ir jāmāk arī atpūsties. Tas man vēl jāpamācās.


Kalitām relaksācija droši vien tālu nav jāmeklē – "Jura staļļi" ar zirgiem garantēti?
Jā, mums ir iespēja aizbraukt pie zirgiem, un bērniem tur ļoti patīt. Bet kā nu kuru reizi sanāk. Viņi strādā brīvdienās, mēs strādājam brīvdienās. Kad mēs pirmdienās atpūšamies, arī viņi atpūšas. Gan mēs, gan viņi darbojamies izklaides industrijā, kas apkalpo tūristus vai skatītājus.


Mēs ar sievu Annu un nu jau arī bērni esam iemīlējušies Sicīlijā, esam bijuši tur jau divas reizes. Es pat meklēju kādu itāļu lugu, ko iestudēt, bet ir ļoti grūti atrast. Toties mūziku jau esmu atradis. Kolosālu! Ak, Dievs, cik skaistu! Nevienam nedošu un neteikšu, lai neviens nezina.


Esi arī diezgan daudz filmējies. Kinoaktiera karjera tev sākās Krievijā, bet esi filmējies arī pašmāju filmās un seriālos.
Krievijā nefilmējos jau labu laiku. Vairāk ik pa brīdim strādāju Eiropas projektos. Viens no pēdējiem lielajiem projektiem, kurā man bija epizodiska loma, bija "Amazon Prime" seriālā "Džeks Raiens" (Jack Ryan). Filmēšana notika Budapeštā, vecā atomreaktorā. Tur redzēju lielo filmēšanas mašinēriju.


Ļoti gaidu Signes Birkovas pirmo pilnmetrāžas spēlfilmu "Lotus" – tā ir filmēta uz 16 mm "Kodak" lentas. Manuprāt, tas būs gan savdabīgs, gan interesants un neparasts, humorpilns stāsts par kino, par sievieti, kura sāk uzņemt mēmā kino avangarda filmas. Ļoti jautrs un interesants bija arī filmēšanas process.


Bija arī Tet+ seriāls ar Kovaļovu pāri "Nelūgtie viesi", kuram top otrās sezonas scenārijs. Mans tēls, kas pirmajā sezonā, bija tāds diezgan nemanāms uz abu pārējo izmeklētāju fona, ir ieinteresējis skatītājus, tāpēc tiksimies arī jaunajā sezonā.


Ir projekti, kuriem gaida apstiprinājumu, tāpēc par tiem vēl skaļi nerunāšu.


Kāpēc kino saista – vai tāpēc, ka tur iespējams gūt plašāku popularitāti, labi nopelnīt?
Tā būtu koķetērija, ja es teiktu, ka mūsdienās kādam nevajag nopelnīt. Es būtu ļoti priecīgs, ja varētu strādāt par velti – ietu strādāt uz kvalitatīviem darbiem un neprasītu algu. Tas būtu brīnišķīgi! Bet diemžēl nauda ir vajadzīga. Līdz ar to – viens punkts ir iespēja nopelnīt. Bet, ja tas būtu tikai naudas dēļ, es ietu uz daudz dažāda līmeņa projektiem. Mani kino saista tāpēc, ka es kino valodu saprotu ļoti labi. Man šķiet, ka sapratu to ātrāk nekā teātra aktiera valodu. Un man patīk to darīt, man patīk kino noteikumi, man patīk tā spēle – kamera, aktieris, partneris. Tajā ir kaut kas ļoti saistošs.


Gan teātrī, gan kino puse no stāsta ir materiāls. Bet kino daudz ko nosaka montāža. Kamēr filmē, ir ķieģelis, dēlis, nagla, logs, dakstiņš, un tieši no montāžas atkarīgs, kādu māju no tiem materiāliem uzcels. Tāpēc bieži vien atšķiras tas, ko tu esi filmējis, un tas, ko redzi filmā. Tu filmē normālu, smuku ģimenes māju, bet beigās sanāk "Lielais dzintars" (smejas).


Ir prieks par Latvijas kino, jo ir attīstība, bet vajadzētu vēl vienu tādu grūdienu, kāds bija uz Latvijas simtgadi. Jo vairāk filmu taisa, jo tu dabū vairāk strādāt, dabū konkurēt.


Vai Liepājā rodi visu, kas nepieciešams? Varbūt vilina kāds Rīgas teātris?
Esmu diezgan liels Liepājas, teātra un vispār Liepājas kultūras dzīves patriots. Skaidrs, ka vienmēr gribas, lai darbs, ko tu izdari, tiek novērtēts vai vismaz uzrunā kādu, lai gan atkarība no tā, paldies, Dievam, kļūst mazāka. Kaut arī mākslā tas ir neizbēgami.

Līdz šim Liepājā, un man jau nu noteikti, ir bijis pietiekams atbalsts gan teātrī, gan pašvaldībā. "Covid-19" laikā esmu strādājis, veidodams tiešsaistē divas Kultūras balvas pasniegšanas ceremonijas, tāpat sadarbībā ar "Lake Music" veidojām videomateriālu par Klāvu Elsbergu, piedalījos arī šā gada Goda un Gada liepājnieku sarīkojuma veidošanā. Filmējot stāstus par apbalvotajiem liepājniekiem, lielu uzmanību pievērsām tam, kā to darām.


Es, protams, esmu domājis, kā būtu iestudēt izrādi kādā citā teātrī. Bet pagaidām es tikai sāku apjaust, kas ir režisora pasaule. Tāpēc arī, kā jau sākumā teicu, man vēl nav plānu – tagad būs tā un tagad šitā. Ne tāpēc es pabeidzu režisorus, lai pēc diviem gadiem Dailes teātrī iestudētu gada notikumu, bet tāpēc, ka redzēs, kur tā profesija vedīs un kā tā mani interesēs. Plānošana, protams, ir vajadzīga. Aktierim ir šodienas un rītdienas mēģinājums vai šis iestudējums. Bet režisoram kalendārā ir mēneši vai pat gadi, un pārāk ilgi vienā posmā kavēties nevar. Šī plānošana man vēl ir jāapgūst.