Māksliniece Lilita Bauģe ir starp tiem, kuri Rīgu iemainījuši pret dzīvi "riktīgos laukos". Tiesa, Gavieze, kur māksliniece ar ģimeni apmetusies ir tikai pusstundas brauciena attālumā no Liepājas, taču sajūtas tur tiešām esot kā dziļos laukos. Kur gan vēl naktī varētu dzirdēt vilku kaucam un, saulei lecot, tik skaļas putnu balsis, ka šķiet, tur notiek kārtīga ballīte pirms tālā ceļa? Un kur vēl varētu sētvidū sakurt ugunskuru, lai virs milzīga katla tvaicētu audumus un ar satraukumu gaidītu, kāds tad šoreiz būs rezultāts?  

Meža raksti, smaržas, skaņas
Tas viss – audumi un vilku balss – ir arī Lilitas Bauģes izstādē "Nospiedums", kas galerijā "Romas dārzs" skatāma līdz 27. martam.

Ceļš līdz izstādei bijis tik garš, ka tagad tā ir pavisam cita izstāde, nekā būtu tad, ja kovidlaiks nebūtu divas reizes slēdzis galerijas durvis. Taču viss, kas notiek, notiek uz labu, un Lilita ir priecīga, ka uz savu otro personālizstādi Liepājā var aicināt apskatīt tieši "nospiedumus" – kompozīcijas un rakstus, ko veido uz auduma pārnesti visdažādāko koku un augu lapu atspiedumi.

Darbi tapuši pēdējo divu gadu laikā, mācoties un eksperimentējot, līdz sasniegts rezultāts, kuru var rādīt arī citiem. Pirmie pamati dziju krāsošanā, izmantojot augu izcelsmes krāsvielas, ielikti jau Liepājas lietišķās mākslas vidusskolā pie skolotājas Maritas Miknes, taču ne tuvākā, ne tālākā apkaimē Lilitai nav bijis, no kā turpināt mācīties tehniku, ko sauc dažādi – ekoprints, ekodruka. Latviešu valodā par to neesot iespējams atrast pilnīgi neko. Tā īsti populāra ekodruka ir tikai Austrālijā, stāsta māksliniece. Ņemot vērā šos faktus, "Nospiedumu" var uzskatīt par unikālu izstādi, turklāt ne tikai Latvijas mērogā.

Izstādē bez meža skaņām un audumiem, kas uzsūkuši dzīvās dabas krāsas un formas, jūtama arī meža smarža –

gan no audumiem, gan zaru slotiņām, kuru lapas ir sakaltušas. Taču, kad Lilita kā viduslaiku zāļu sieva buras ap savu katlu virs ugunskura, viņa izmanto vēl zaļās lapas un augus.

No melnbalta līdz krāsainam
"Sākumā visi audumi iznāca melnbalti. Pakāpeniski, mainot un kombinējot kodinātājus, kas ir tie paši, kas krāsojot vilnas dziju, ieguvu arī krāsainus atspiedumus," stāsta māksliniece.

Pirmais mēģinājums iegūt atspiedumu esot bijis pirms trim gadiem.

"Tas bija tik bāls, tik neskaidrs. Uz pusgadu noliku visu malā. Taču interese nebija zudusi. Paplašināju zināšanas un sāku no jauna."

Pēdējo divu gadu laikā "vārot un šmorējot", kā viņa jokojot sauc atspiedumu veidošanu, pieredze krājusies, un nu jau Lilita spēj prognozēt rezultātu. Tagad viņa zina, ka tā paša koka lapa jūnijā dos pavisam citu rezultātu, nekā, ja tā būtu plūkta septembrī. Ja audumam pieliek vienu lapas pusi, iznāks kārtīgs lapas atspiedums ar visu smalko dzīslojumu, ja otru pusi – iegūs tikai lapas kontūru. Ne visu augu lapas der. Lilita, piemēram, zina, ka tomāta lapas atspiedumu nevar dabūt. Suņuburkšķa arī ne.

"Atspiedumi no koku un krūmu lapām iznāk labāki, nekā no augiem. Ļoti skaisti atspiedumi ir etiķkoka lapām.

Austrālijā izmanto arī eikalipta lapas, no kurām iespējams dabūt koši sarkanu atspiedumu.

Es gribēju izmantot tikai Latvijas augu valsti."

Uz Lilitas audumiem var saskatīt vīgriezes, kazenes, pīlādža, mellenes, peonijas lapu atspiedumus. Lilita ievērojusi, ka visskaistākie nospiedumi veidojas no tiem kokiem un augiem, kam ir sarkanas ogas.

Atslēgas vārds ir "tanīni", saka māksliniece. Gluži tāpat kā mājas vīns nesanāks, ja ogās vai augļos nebūs tanīna, nesanāks arī skaists atspiedums uz auduma.

Batists, zīds, kašmirs
Iegūtā krāsa un attēls ir vairāk vai mazāk noturīgi – audumus var mazgāt, no tiem šūtu apģērbu var vilkt mugurā. Audumu var izmantot arī interjerā, piemēram, kā aizkarus vai žalūzijas, un tieši ecoprint pielietojums interjerā Lilitu interesē vairāk par kleitām un šallēm, kam, protams, arī šie audumi ir izmantojami. Tieši tāpēc ir radīti arī impregnēti, cietināti audumi vai tādi, kas piesūcināti ar vasku.

Lilita saviem darbiem izmanto tikai audumus no dabīgām šķiedrām – kokvilnu, batistu, zīdu, viskozi, kašmiru. Nospiedumu var veidot arī uz ādas. Nereti tas ir tekstils, kam māksliniece piešķir otru mūžu, piemēram, lietoto preču veikalā pirkti palagi. Katram materiālam ir vajadzīga atšķirīga pieeja, kas der kokvilnai, noteikti neder maigajam, ēteriskajam zīdam.

Zemes atspiedums
Izstādē viens ir īpašs darbs – gan izmēru, gan tehnoloģijas, gan nozīmes ziņā. Šis lielizmēra audekls sevī uzsūcis zemes krāsas un rakstus. Droši vien arī zemes spēku un enerģiju. Māksliniece to ir ierakusi zemē, uz vienas audekla malas sakrāmēta akmeņu kārta. Šādi ierakts tas nogulējis zemē apmēram mēnesi. Pēc tam iegūtais zīmējums nostiprināts, un pirms izstādīšanas audekls ievaskots.

Mākslinieces metamorfoze
Lilitas Bauģes pirmā personālizstāde, kas apmēram pirms pieciem gadiem bija skatāma Liepājas muzejā, saucās "Parastā dzīve", un bija veltīta cilvēka, sievietes dzīvei un lomai sabiedrībā. Šajā izstādē uzmanības centrā daba.

"Es vienmēr taisu izstādes par tēmām, kas man aktuālas. Šobrīd tā ir tehnika. Pieci gadi ir pagājuši, un es sev jautāju: Kas es tagad esmu? Kā es sevi tagad redzu? Un vispār – kāds būs mans virziens? Es varu strādāt tādā tehnikā un varu tādā, visas pārzinu. Bet tāda padziļināta izpēte? Jā, esmu pētījusi vilnu, tas ir materiāls, ar kuru strādāju ikdienā."

Savu lomu nospēlējusi pārcelšanās uz laukiem.

"Tas, kas bija aktuāls pilsētā, laukos vairs nav svarīgs.

Esmu ielikta pilnīgi citā vidē – blakus ir mežs, es ņemu grozu un eju sēnēs, daru kaut ko sev neraksturīgu.

Tajā pašā laikā jūtos daudz harmoniskāk, nekā pilsētā dzīvojot. Pilsētā es tikai sēdēju un internetā lasīju ziņas, darbus taisīju lielākoties saistībā ar tām problēmām, ko redzēju internetā vai sociālajos medijos. Taču pēdējo divu gadu laikā mums ir tikai viena problēma, un par to visi runā, bet es negribu par to runāt! Mākslā omikronu nevēlos apspēlēt. Kaut kā tas jāslēdz ārā. Izslēdzam šo sociālo telpu un esam tajā telpā, kurā mēs esam – baudām, darām!

Vēlāk Lilita piebildīs: "Fokuss jau īpaši nav mainījies – cilvēka dzīves un dabas cikls ir diezgan līdzīgi. Vasaras ciklā top dabas nospiedumi, ziemas – zemes nospiedums, jo daba iet atpūtā. Un zeme ir arī cilvēka dzīves izskaņā."

Top darbnīca
Vaicāta, vai tagad visus spēkus velta tikai ekodrukas tehnikai, Lilita atbild, ka ne gluži. Piemēram pērn viņas darbs "Gaismas pils", kas veidots izšūšanas tehnikā, iekļauts Latvijas tekstilmākslas izstādē Spānijā, ko veidoja Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs. Starp citu "Gaismas pils" šajā darbā nav Nacionālā bibliotēka, bet gan Grobiņas novada bibliobuss – vēl viena unikāla parādība, diez vai Latvijā otru tādu "busu" atrast.

Par sevi Lilita daudz nestāsta. No Saldus. Mācījusies Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolā, pēc kuras beigšanas Liepāja kļuvusi par mazu, tāpēc devusies uz Rīgu. Mākslas Akadēmijā gan iestājusies tikai 28 gadu vecumā.

"Man bija mazs bērns, kad palaidu skolā, tad arī nolēmu pati turpināt mācīties."

Par lēmumu nestāties augstskolā uzreiz pēc vidusskolas Lilita ir ļoti priecīga. "Es daudz vairāk novērtēju to, ko tur saņēmu."

Tagad viņa pati vada dažādas audumu apdrukas darbnīcas gan bērniem, gan pieaugušajiem. Un Gaviezē top mākslinieces darbnīca.

"Vieta forša, cilvēki arī. Tagad tās ir manas mājas."