Sestdien, 11. martā, pulksten 12 Liepājas Leļļu teātris aicina mazos skatītājus, viņu vecākus un vecvecākus uz pirmizrādi leļļu izrādei "Murjāņu Kurmītis un viņa draugi".

Izrāde tapusi pēc Valda Rūmnieka stāstu motīviem, kas apkopoti grāmatā "Murjāņu Kurmītis un viņa draugi". Murjāņu Kurmīša, Baisās Līdaka un daudzu citu tēlu dažādos piedzīvojumus izstāsta un izspēlē Ieviņa un viņas vectēvs, kuri arī turpat, skatītāju acu priekšā, dažādas sadzīves lietas pārvērš izrādes varoņos.

Teātris pirms pirmizrādes bija laipni aicinājis mediju pārstāvjus noskatīties izrādes fragmentu un tikties ar radošo komandu – režisoru Ģirtu Šoli, kuram šis ir jau trešais iestudējums Liepājas Leļļu teātrī, tērpu mākslinieci un scenogrāfi Ivonnu Kalitu, dziesmu tekstu autoru un komponistu Miku Frišfeldu un, protams, aktieriem Ingu Dzintari un Ingaru Gudermani.

Režisors Ģirts Šolis pastāstīja, ka

labprāt savām izrādēm izvēlas tieši latviešu autoru darbus, "lai mēs lēnā garā nekļūtu par angļiem",

un tā šajā reizē kārta pienākusi Valdim Rūmniekam. Turklāt izrādījies, ka viņa darbus ir viegli pielāgot leļļu teātra vajadzībām, jo tajos ir "tā priekšmetiskā puse" un daudz konkrētu situāciju, ko izspēlēt. Tāpat veiksmīgs ir autora izveidotais Murjāņu Kurmīša tēls, uzskata režisors.

Savukārt par iestudējuma galveno veiksmes faktoru režisors sauc saderīgu radošo komandu, un tādu esot izdevies sapulcināt arī šajā reizē.

"Murjāņu Kurmītis un viņa draugi" ir sava veida jauninājums Liepājas Leļļu teātrī, jo līdz šim te nav bijušas izrādes, kuru personāžs top mēģinājumu laikā un tiek "būvēts" no sadzīves priekšmetiem, cimdiem, zeķēm, zivju murda un tamlīdzīgi, un kura radīšanā piedalās visi izrādes komandas dalībnieki, ieskaitot komponistu.

Izrādes mēģinājumā – Baisā Līdaka un Rūķis Dūķis (Ingars Gudermanis). Foto: Vineta Jaunzeme.

Ingars Gudermanis: "Re, kur ir kaste ar krāmiem, no kuriem arī rada tēlus. Viens no pēdējiem ir šis – skatītājs, kurš atnāk pēdējais, un ir tā kā mazliet nokavējies. Saspraužam acis, iespraužam degunu, un skatītājs ir gatavs. Tā tiek radīts arī viens no kaķiem, teātra kritiķe un vēl daži tēli."

Ģirts Šolis: "Tas ir diezgan demokrātisks, diezgan asprātīgs, atjautīgs leļļu veidošanas princips, kas trenē iztēli, un varbūt arī vecākiem tur būs, ko paņemt, lai kopā ar saviem jauniešiem izspēlētu savu leļļu teātri.

Objektu teātra formāts ir mīļš, un šajā gadījumā arī pielāgots jaunākam skatītājam, mērķējam uz paaudzi, sākot no trīs četru gadu vecuma."

Veidojot dramatizējumu, režisors un arī dziesmu autors Mikus Frišfelds dažādas epizodes pirms iekļaušanas izrādē testējuši paši uz saviem bērniem.

Iestudējumā caur spēli un dziesmām iekļauti arī mazi uzdevumi skatītājiem, lai pārbaudītu elementāras zināšanas un prasmes, kā rīkoties dažādās situācijas, piemēram, ja mājās parādās dūmi. Tāpat izrādē spēcīgi ieskanas vides tēma, un ne tikai skaidrojot, kāpēc upē nedrīkst izmest vecas riepas.

Ģirts Šolis: "Mēs ceram, ka bērni to atcerēsies, un tādā veidā paralēli izklaidei mēs būsim arī izpildījuši savu vecāku pienākumu."

Ivonna Kalita, kas sarunā ar žurnālistiem, sevi pieteica kā "Krāmu karalieni", pastāstīja, ka izrādes vizuālā tēla veidošanā izmantoti tikai dabīgi materiāli, īstas, vecas lietas, un, būdama komandas sievišķīgais posms, gādājusi par "šleipītēm, gardīnītēm, sapucēšanu".

Ivonna Kalita: "Man patika, ka viss notiek procesā un galarezultāts ir radoša procesa iznākums."

Murjāņu Kurmītis un Ieviņa (Inga Dzintare). Foto: Vineta Jaunzeme.

Teātra kritiķe Vēsma Lēvalde, pēc izrādes fragmenta noskatīšanās atzina: "Izrādei ir vairākas tādas kvalitātes, kuru dēļ ir vērts uz to aiziet. Piemēram, ļoti konsekventi ir izturēta ekoloģiskā līnija.  Objektu teātris, kas šajā gadījumā ir izmantots kā paņēmiens, ir tāds, kurā tēli top skatītāju acu priekšā no dažādiem sadzīves priekšmetiem. Tas ļoti atraisa radošo iztēli bērniem, turklāt viņi redz, ka lietas, pat tādas, kuras varbūt citādi vairs nenoder, var lietot, lai spēlētos. Arī viss skatuves iekārtojums, ko Ivonna veidojusi, ir no tā sauktajiem krāmiem, kas ļoti saskan ar ekoloģisko domāšanu, ka neko nevajag izmest, ka visu var izmantot. Un tas viss vēl tiek kombinēts ar radošu iztēli un radošu darbošanos.

Man arī aizvien lielāks prieks ir skatīties uz Ingu Dzintari, kura arvien vairāk aktieriski atraisās, un man liekas, ka leļļu teātris ir viņas īstā stihija un ka tieši ar bērnu auditoriju viņa jūtas brīvi, labi un ļoti artistiski."