Andra Manfelde (43) uzrakstījusi romānu "Virsnieku sievas" par 70. gadiem Liepājas Karostā. Žurnāls "Ir" publicējis interviju ar rakstniecu. Piedāvājam arī romāna fragmentu.

Septiņdesmitie jau ritēja pilnā sparā, kad Kuldīgā piedzima Andra Manfelde. Mazas meitenes acīm viņa atminas šo desmitgadi visā padomju reāliju spožumā, šis tas jūk ar astoņdesmitajiem, kad sāka iet skolā. Kad pirms vairākiem gadiem rakstniecei piedāvāja uzrakstīt vēsturisko romānu par šo laikaposmu sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts", ideja un tēli jau bija. Jaunajā tūkstošgadē viņa bija nodzīvojusi Liepājas Karostā piecus gadus. Uzklausījusi tur sastapto padomju laika virsnieku sievu dzīvesstāstus. Tolaik, septiņdesmitajos, viņas bija jaunas, pieaugušo dzīvi tikko sākušas krievu meitenes.

Rakstniecei šķita interesanti atainot Latviju caur šo sieviešu dzīvesstāstiem, sapludinot tos ar pašas fantāziju par ģimenes dzīvi, mīlestību Karostā septiņdesmitajos. Andras Manfeldes romāna Virsnieku sievas atvēršanas svētki notiks 25. februārī.

Kā pati atceries 70. gadus, padomju laiku – toreiz biji maza meitene?
Man bija mūžīgi jāstāv veikalu rindās ar mammu. Tad sviestu, desu varēja dabūt vairāk – deva noteiktu daudzumu uz cilvēku. Tas bija diezgan mokoši. Atmiņas par to laiku ir fragmentāras. Ā, rindas pie grāmatnīcām atceros! Rindas sakņu veikalos. Atceros smaržu. To, kā skatos uz pasaku «baneri» uz sienas – lielo rāceni, ko velk no zemes vectētiņš, visa ģimene palīdz, un vilcēju rindas galā ir suns, kaķis un pelīte.

Manā apkārtnē militāro personu nebija. Uzaugu Kuldīgā – pilsētā, kur nav dzelzceļa. Tur bija ļoti maz krievu. Nekādu virsnieku vai virsnieku sievu. Dzīvojām ļoti noslēgtā vidē. Tomēr atceros, ka pamatskolā bija naids starp krieviem un latviešiem. Izkāvāmies. Tas vēl pirms Atmodas sākuma. Tagad domāju – daudz Latvijā runājam, kā mums visu vajag mainīt, uzlabot, bet, ja tādas vēsmas nav gaisā – kā stihija, kā pūļa iedvesma –, nekas nenotiks. Pirms Atmodas pārmaiņu vēsmas gaisā bija.

Tātad bērnībā juti dalījumu – latvieši un krievi?
Arī dzīvojot Karostā vēl pirms pāris gadiem, to jutu. «Mēs, liepājnieki, un tie krievi Karostā.» Kaut kādu nicinājumu. Es tam nepiekritu. Par ko pūsties? Nedomāju, ka cilvēka kvalitāti nosaka viņa nacionalitāte. Teikt – krievu virsnieku sievas, tās stulbenes, halātos dancojošās... tā nevajag. Nē, ir jau visādi cilvēki. Rakstot grāmatu, tikos ar kāda [PSRS] kapteiņa meitu, tagad viņai ap 60 gadiem. Sapratu, ka viņa padomju laikos dzīvojusi pilnīgā rožu dārzā. «Visi dzīvojām draudzīgi, kopā dejojām, nekādu konfliktu nebija.» Viņa man nemeloja. Redzēju, ka tādu patiešām atceras padomju laiku. Pilnībā glorificē.

Toreiz viņai klājās daudz labāk. Viņas tēvs bija no tiem, kuri ticēja komunisma ideāliem, nekādus labumus sev nesagrābās. 90. gadi šiem cilvēkiem bija sitiens pa mugurkaulu. Viņi nesaprata un joprojām nesaprot, kas īsti notika.

Kā izlēmi, ka par 70. gadiem rakstīsi tieši caur Karostas virsnieku sievām – pētot viņu dzīvesstāstus, vēlāk apaudzējot tos ar fantāziju?
Mani fascinēja Karosta, kad pirms pieciem gadiem tur pārcēlos uz dzīvi. Tur var redzēt gan cariskās Krievijas godību, gan padomju murgu pa virsu, gan 90. gadu atjaunotās Latvijas slāni. Kā arheologam vajadzētu iet, visu pētīt. Jau pirmajā dienā Karostā iepazinos ar kādu padomju virsnieka sievu. Viņa lielīgi sita sev pie krūts, sakot, ka vīrs nekad nav pacēlis uz viņu balsi. Prasīju, kur tad ir jūsu vīrs? Tagad dzīvojot Baltkrievijā.

Tas man likās interesanti – reālas ģimenes dzīves jau sen nav, bet pašapziņa par attiecībām saglabāta. Viņa bija ļoti kolorīta dāma. Man radās vairāki jautājumi. Kā viņa agrāk dzīvoja? Ko darīja pēc darba? Kāda toreiz šeit bija vide. Nāca prātā iet pie Karostas iedzīvotājiem [padomju laika militāristu ģimenēm], uzklausīt viņu stāstus, skatīties bildes. Taisīt tādu kā fotoalbumu.

Karosta padomju laikā bija kā dzelzs priekškars aiz dzelzs priekškara. Ar bildēm izrādījās sarežģīti, jo tajos laikos tur nemaz nevarēja brīvi bildēt. Turklāt, kad sākās Krievijas karš ar Ukrainu [2014. gadā], Karostas krievi palika ļoti noslēgti. Negribēja vairs ar latviešu rakstnieci runāties.

Pati esmu introverta, īstenībā nemaz negribu nekur iet, ne ar vienu runāt. Man jāsaņemas, lai ietu pie cilvēkiem. Tā mana ideja izsīka. Vēl pēc kāda laika nāca Gundega Repše ar ideju par romānu sēriju Mēs. Latvija, XX gadsimts. Te varēju likt lietā ideju par virsnieku sievām.

Ko pateikt šķita vissvarīgāk?
Gribēju rakstīt par to, kas man pašai visvairāk sāp, ne tikai savā dzīvē, bet sabiedrībā – par laulības pārkāpšanu. Tas nav tikai par 70. gadiem, arī šodienu. Ja nav ticības Ēdenes dārzam, laulībai nav jēgas. Uzskatu, ka baušļi ir Dieva dotas nūjas jeb satiksmes noteikumi, kas jāievēro, lai mēs dzīvotu labāk. Lai arī reizēm tas ir grūti, nepatīkami.

Ņemot vērā laiku, ko romānā apraksti, vai melus, neuzticēšanos bija svarīgi arī «pastiept plašāk» – ne tikai kā jautājumu par laulību, bet politisko norišu mērogā?
Cilvēkam jābūt, pirmkārt, uzticīgam sev. Ja neesi uzticīgs sev, kā vari būt noderīgs laulībā vai savai valstij, Dievam? Sev tu spēj būt uzticīgs tikai tad, ja ir kādi ideāli – palīdzība no iekšienes.

Ko tad, ja ideāls ir pēc iespējas lielāks labums sev par jebkādu cenu?
Ja sevi noliec centrā, tad, protams, jārauš labums par jebkādu cenu. Ja centrā ir Dievs, tad vari tikai tuvoties viņam, labi zinot, ka viņš ir lielāks par tevi un labumus tev var atņemt. Tas ir sāpīgi. Tas ir uzdevums visas dzīves garumā. Katrs cilvēks jau meklē labumus. Ne tikai materiālus, arī garīgus labumus. Bet kas ir vērtība? Man vērtība ir evaņģēlijs. Kāds svētais teicis: tev pieder tikai tas, ko nevar atņemt. Tas ir tik vienkārši! Tomēr to saprast iespējams laikam tikai ap 40 gadu vecumu. Visu tev var atņemt: mantu, statusu sabiedrībā, veselību, ģimeni. Tev pieder tikai tavas sirds nostāja. Pār visu pārējo neesi saimnieks.

Nesen lasīju Ēdenes dārza līdzības skaidrojumu. Kad Dievs teica, neēd no aizliegto augļu koka, viņš to teica Ādamam. Ieva vēl nebija radīta. Dievs Ievu radīja pēc tam. Tad čūska līda pie Ievas: vai taisnība, ka nedrīkst ēst augļus no aizliegtā koka? Viņa nevis atbild: «Dievs teica Ādamam, manam vīram», bet – «jā, Dievs mums tā teica». Te pietuvojos bīstamai zonai, kurā man uzbruks visas Latvijas feministes... Feminisma dzimšana notiek brīdī, kad sieviete izjauc [biblisko] hierarhiju: Dievs, vīrietis, viņa. Noliekas līdzvērtīga un pat augstāk.

Šī sāncesnība aizvien turpinās. Sek–suā–lā revolūcija nenotika 20. gadsimta sākumā un otro reizi 60. gados. Šī trauma ir mūžsena. Vīrietis kaut kā pavelkas uz sievietes iedvesmu, kad viņa atnāk un mirdzošām acīm stāsta: «Es ēdu no aizliegtā augļa!» Vīrietis vairs nedomā, ko Dievs viņam saka, bet klausās sievietē.

Bet par pašlabumu kā ideālu runājot...
Raušana pakļauj. Cik tu esi brīvs? Cilvēkam ļoti gribas būt brīvam. Ne tikai individuālā līmenī. Arī kolektīvā. Nācijām gribas būt brīvām.

Vai tev nav iekšēji grūti savienot pretrunu: konservatīvās vērtības, ko pārstāvi, un savu statusu – esi rakstniece, drosmīgi izsakies par sabiedrībā notiekošo? Vēl pirms pāris gadsimtiem tu nedrīkstētu.
Šodien tieši iedomājos: ja nomirstu, manas grāmatas jāliek līdzi zārkā. Nez, vai būšu par tām priecīga, [mūžībā aizejot] – tur var būt kāds kompromats par manu dzīvi un dvēseli. Rakstnieks uzņemas milzīgu atbildību rakstot. Vecajā Derībā esmu lasījusi, ka sievietes nekādā gadījumā nedrīkst pravietot. Pravietošana ir patiesības teikšana. Rakstīšana savā ziņā ir pravietošana. Kad vīrieši kļuvuši gļēvi, Dievs atļāvis pravietot sievietēm – tā sacīts Bībelē.

Rakstniece, tā faktiski ir mana profesija. Divarpus gadus nosēdēju mājās ar mazu bērnu. Baznīcā satusēju ar kādreizējo virsnieku, kapteiņu sievām. Klusums bija ļoti auglīgs. Tapa Virsnieku sievas.

Tavā grāmatā parādās, ka augstu vērtē cilvēku kā tādu, viņa dvēseles pasauli neatkarīgi no nacionālās identitātes, pārliecības, sasniegumiem. Vai romāns ir mudinājums paskatīties «pretējām nometnēm» citai uz citu iecietīgāk?
Es jau visām politiskajām aktualitātēm nespēju izsekot. Tīri fiziski nav laika. Uztrauc, ka ziņas vairs nav notikumi. Simt Atlantīdu dienā nogrimst. «Ai, lai viņas arī grimst!» Mani tas biedē. Nē, negribu to teikt, bet man liekas – vairs tikai asinis var vest cilvēkus pie prāta. Lai nu nebūtu īstas [kara formā], lai būtu katra individuālo ciešanu formā... Kad man pašai dzīvē bija grūti, draudzene teica: ciešanas arī ir māksla. Tas nozīmē – neuztvert sevi kā upuri, bet ciešanas paņemt kā uzdevumu. Citreiz jau neko nevari izdarīt – tevi vienkārši nogrūž pie zemes. Dievs runā caur apstākļiem ar cilvēku.

Par «pretējām nometnēm» runājot: esmu piederīga pareizticīgo baznīcai. Kad man dzīvē gāja smagi, kāds bija to klusi pateicis citiem – ka esmu ar mazu bērnu, iztikt nav viegli. Aizgāju uz baznīcu, un krievu tantes somā man sameta naudu. Tas bija ārkārtīgi sirsnīgi. Atcerēšos mūžam, kā tante drebošām rokām attaisīja manu somu, ielika tajā naudu. Atnācu mājās, izbēru veselu kaudzi.

Atceros – reiz biju iegadījusies trolejbusā Rīgā tieši pirms 9. maija. Tur bija jūtama tā nepareizā pašapziņa, ko cilvēkiem iepūš. Uzliek vēl mobilajā telefonā častuškas. Doma – ka latvieši valsti laiž uz grunti. «Ja mēs būtu pie teikšanas, tādas ziepes nebūtu savārījuši!» Cilvēki vienmēr meklē vainīgo. Tajā brīdī krievi atrada vainīgo latviešos. Tad atkal latvieši – krievos. Protams, politikā tiek spēlēts uz zemākajiem cilvēku instinktiem. Bet tam ir iespējams stāvēt pāri. Padomju okupācijas dēļ nevar nolikt visus krievus. Man nepareizais nacionālisms riebjas. Esmu pret to.

Pieminēji nacionālismu. Tev kā pareizticīgajai gribu pavaicāt: kā vērtē to, ka Krievijā ikonogrāfiski tiek attēlots un pielūgts Staļins, Putins?
Tā ir slimība. Krievi jau paši apspriež savu šovinismu. Tā viņu nacionālā īpatnība. Kā mums visu laiku ir upura loma, tā krieviem tas «mēs jau zinām labāk!». No pareizticības viedokļa zīmēt nimbus politiķiem ir pilnīgi nepieļaujami. Tie jau nav pareizticīgie, kas to dara. Tā ir tautas daļa, kas neko nezina par pareizticību. Ja ticība tiek paņemta kā simbols šovinismam, «mēs esam labāki par citiem!», tad ir galīgi slikti.

Es nesen biju reģistrējusies Krievijas vietnē Odnoklassņiki. Gribēju [grāmatas materiālam] matrožus meklēt, viņu stilu izprast. Uzdūros ļoti nacionālistiski noskaņotam krievam. Kā mūris. Neko viņam neizskaidrosi. Gribēju jau rakstīt – nez, ko tu pats par vēsturi teiktu, ja tavi bērni izsūtījumā Sibīrijā būtu žurkas no bada ēduši. Jau gandrīz spiedu pogu «sūtīt», bet tad nolēmu: nē, man jāraksta romāns, nevis jādiskutē ar trakajiem par vēsturi un politiku!

Pirms dažiem gadiem atteicies rakstīt libretu mūziklam par vēsturisku personu Herbertu Cukuru. Sākotnēji piekriti, bet iedziļinoties pateici, ka nevēlies piedalīties sabiedrības radikalizēšanā ar vēstures palīdzību. Konfliktēt nebija viegli?
Esmu tik laimīga, ka pēdējā brīdī atteicos. Un tā tik un tā ir liela kaka, kurā esmu iekāpusi. Beigās bija tiesa, jo neatdevu [producentam Jurim Milleram] 500 eiro, kas man jau bija samaksāti par daļēji izdarītu darbu. Manam jaunākajam bērnam bija pusgads, kad pēkšņi tika bloķēts bankas konts. Man [par darbu pie mūzikla] nebija līguma. Es jau nerakstīju libretu, bet dziesmu tekstus. Par Cukuru līdz tam neko daudz nezināju. Kad piekritu rakstīt un tas kļuva publiski zināms, kāds draugs atsūtīja National Geographic filmu par Cukuru. Noskatījos. Sapratu – ārprāts, kam esmu piekritusi! Vēl tagad neesmu visu [parādu Milleram] samaksājusi. Visbēdīgākais, ka autortiesību naudu viņi [tiesu izpildītāji] arī drīkst ņemt. Autortiesību aģentūra skaita manu naudu Milleram, un man par to summu vēl sociālais nodoklis jāmaksā.

Tagad domāju, vai strādāt bibliotēkā. Neesmu strādājusi algotu darbu kopš jaunības, kad Jaunajā Rīgas teātrī biju garderobiste. Mazliet bail. Ir sajūta, ka jādara tas, ko varu izdarīt vislabāk, – jāraksta. Tagad strādāju pie bērnu grāmatas. Savā ziņā – paralēlā dzīve romānam Virsnieku sievas. Bērnu grāmatā es it kā izeju cauri Karostas objektiem, kas ir brīnišķīgi. Piemēram, atvāžamajam tiltam. Pavasaros Karostā ir baiga migla, neko neredz cauri – pastiep roku, un tā pazūd. Reiz no rīta ar lielo meitu gājām uz bērnudārzu. Meita prasa, kur baznīca? Mēs pie pašas baznīcas Karostā dzīvojām. Skatos – nav! Nevar redzēt. Meita prasa, vai nobruka? Tā es izdomāju stāstu, kā baznīca pazūd un visi iet to meklēt. Bērnu grāmatā man ir Skumju princese, Dusmu princese, Tukšrosības princese, kura šuj kokiem lapas klāt, un kas tik vēl ne.

Esmu jau izdomājusi nākamo romānu! To gan rakstīšu pēc kāda laika.

Ko tev kā rakstniecei dod vai atņem tas, ka ir divi bērni?
Tas mani uztaisa no maratonistes par sprinteri. Nespēju rakstīt mēnešiem, dažas stundas katru dienu. Man vajag dienām strādāt. Tagad, ja ir trīs dienas brīva laika – meitas pieskata radi –, mobilizējos. Reizē ļoti iztērējos. Ir dienas, kad rakstu 12 stundas no vietas, pulkstenī neskatos. Kad nebija bērnu, strādāju plūdeni. Taču... vienā brīdī vairs nebija, par ko rakstīt.

Vai jauno grāmatu vedīsi arī uz Karostu rādīt?
(Smejas.) Tad tā būtu jāiztulko! Lai kā es Karostu mīlētu, tajā ir traģika. Nenormāli skaista vieta,  bet it kā detonēta lādiņiem no vienas vietas, skarba. Te viens pakaras, te cits izlec pa logu. Kad iet pa ielu, nav sajūtas, ka atrodies Maskačkā, bet, dziļāk ieskatoties... Karostā nav Latvijas maiguma. Kad tur dzīvoju, beigās likās – ka mana seja nepārvēršas par Karostas seju. Tā vieta ir pārāk spēcīga.

Andra Manfelde
Dzimusi 1973. gada 26. septembrī Kuldīgā
Mācījusies Lietišķās mākslas vidusskolas Tēlniecības nodaļā
2005. gadā debitē ar autobiogrāfisku romānu par pusaudžu narkomāniju Adata. Darbs gūst lielu popularitāti, to iestudē Nacionālais teātris
2005. gadā dzejoļu krājums Tranšejas dievi rok, par ko saņēmusi Ojāra Vācieša literāro prēmiju
Radījusi desmit dzejas un prozas darbus, kā arī libretus Zigmara Liepiņa muzikālajai izrādei Adata un Transcendentālajai oratorijai
2011. gadā saņem autortiesību bezgalības balvu par grāmatu Zemnīcas bērni
2013. gadā romāns Dzimtenīte izvirzīts Literatūras gada balvas finālam
Deviņus gadus vecās Annas un trīsgadnieces Augustes mamma

Fragments no Andras Manfeldes romāna "Virsnieku sievas"

Galapunktā stumdīdamies un grūstīdamies visi izmetās ārā. Daži zaldātiņi tukšām rokām un spēcīgā strādnieku šķira pelēkā, brūnā un plašķīšu bēšā. Smagnējās kurpēs un sandalēs ar kokaini cietu zoli. Laukā no striķa tīkliņa rūtīm, kā aizbēgt gribēdami, spraucās batoni un pudeles. Pa kādam retam, pergamentā tītam luņķim. "Kāpēc viņi no pilsētas ved?" Edīte brīnījās. Laikam jau instinkts diktē, jo tālāk, jo labāk. Jo vairāk, jo labāk. Un no ceptuves vestie kukulīši varbūt svaigāki. Visiem zināms, ka krievu maize pārāk mitra un skābena. To labi saviļāt bumbiņās un mest. Ķepināt dažādas figūriņas garlaicīgajās stundās.

"Nekāp uz kājām!" — " Чего?!" vīrelis, kā no dziļa miega pamodināts, izsaucās. "Lai tik pamēģina teikt, ka man jābeidz runāt на своем собачьем языке," Edīte nikni čukstēja Norai ausī un skaļi, gandrīz vai kliegdama paziņoja: "Вы мне наступили на ноги!" Извинитье nesekoja, un viņa jau arī negaidīja.

Nora neko no tā nedzirdēja. Varbūt arī viņas sandales bija nomīdītas, varbūt viņas rokas saskrambātas, mati izpluinīti, skatiens sadauzīts kaleidoskopā. Varbūt viņas šeit vairs nemaz nebija. Viņas dvēsele nestumdās par ērtāku vietu pie tilta barjeras, bet jau cēli pastaigājas pa Karostas dārziem, kur balti koku stumbri kā izlaiduma kleitās. Tur vīri ar ordeņiem izrakstītām krūtīm, ieraugot zilacainu meiteni, apstājas, noņem cepuri, paklanās. Varbūt noliecas maigumā kā сирень, сирень no maija lietus. Un paņem viņu aiz rokas un aizved. Kas tālāk? Viņa nezina. Aizved prom. Vienkārši tālu. No vainas un skumjām, no zempapēžu kurpēm un brūnajām zeķbiksēm, kas ar rētveida šuvēm pielāgo neglītai dzīvei viņas ādu.

Noras skatiens neredz cilvēku muguras, bet tiecas kanālam pāri. Pūļa muguras kā blīvs betona žogs sastājušās pie barjeras, kas aizlikta ciet, jo tilts vēl izgriezts vaļā un caur kanāla tumšo ūdeni lēni tuvojas liels, pelēks kuģis ar stobriem sānos. Karodziņu vairs nav kā tajā augusta svētdienā. Un uz klāja sievietes vietā izbalojis PSRS karogs. Ne vairs sarkans. Arī aveņkrāsā ne. Drīzāk kā negantās Izaidas lūpas. Kaut kas starp indīgi rozā un čūlu sarkanu. Smēre, kas nenosedz mutes čokuru. Mute, kas nesatver mēli. Tā izšaujas un iedzeļ, izšaujas un iedzeļ. Фашистская мразь. Дура недоделанная. Blāvi sarkanais karogs nekustas. Kur palicis ikdienišķais pūtiens, kas pirmīt Liepājā svaidīja meiteņu matus? Kluss. Kā miera stājā. Tā ir baiļu stāja. Aizturētas elpas sardze. Priežu gumi pretējā krastā draudīgi sveicina. Skaties, Nora, vainagi līdzinās izslietām dūrēm. Tūlīt līs? Pelēks, nekustīgs. Tumšpelēkā kuģa kapteini uz borta nemanīja, šur tur pa jūrniekam. Kuģis atgādināja klavieres, kas pārvilktas ar pelēku brezentu, lai neviens svešais uz tām nespēlētu. Kuš. Ienaidnieks snauž visur? Nemodini.

"Baigi drūmi," Edīte iečukstēja Norai ausī. "Sagatavo savu papīru, drīz barjeru taisīs vaļā. Un ej vairāk pa vidu. Nečammājies!" Nora izņēma caurlaidi no kabatas, plēve viņas rokās nosvīda. Dun. Dun. Kā slimnieks, žēli vaidēdams, tilts iegriezās vietā un atkal kļuva par ceļu. Barjeru atrāva vaļā, un cilvēki grūstīdamies, pastiepuši uz zaldātiņu pusi caurlaides, steidzās pāri. Zaldāti īgnā bezspēcībā un tādā kā niknā nosodījumā noskatījās uz zibošajiem papīriem. "Stāt, kas tur nāk," to varēs vakarā, to varēs vēlāk joka pēc viens otram, bet tagad labāk izciest to skrējēju baru, jo, ja katru sāks čamdīt un pētīt, pienāks otra kuģa laiks. Ja pūlis pārāk ilgi mīņāsies, tad kāds no civilajiem var arī pasūdzēties un ka neiznāk šiem tikt uz gubu, tur darba miesu un padevīgu dvēseļu, kurās kā lupatās notraukt staršinu neizdevušos karjeru, vienmēr trūkst. Tāpēc labāk klusēt un ļaut, lai bars noskrien. Kad nāks pa vienam, tad caurlaides skatīsies. Kaut ātrāk tas dembelis. Kaut vismaz pīppauze ātrāk.

Kā viņa tika sardzei garām, Nora vairs neatceras. Aizvērusi acis, ieķērusies draudzenes rokā. Tikusi tilta vidū, Nora apstājas. Steidzīgie gājēji grūž viņas plecus, bet viņa skatās, kā caur dēļu šķirbām melnē ūdens un kanāla tumsā eļļas traipi lēnīgi šūpo varavīkšņu mirdzumu. Vai tur pērkons iztālēm nograndēja? Vai šāva kāds? Vai izlikās tikai? "Nu, ejam!" Edīte rauj aiz rokas, un viņas steidz būt vienādas ar pārējiem. Lai ne ar ko neatšķirtos, ja nu gadījumā kāds no sargtorņa viņas vēro.

Otrajā pusē kļūst līksmi. Pioniere ar nobalsināto seju un kaijas pelēcīgo pļuru uz kaklauta atlokiem šķiet tik smieklīga. Arī ģipša strādnieks ar labības kūli un melnīgo degungalu. Stumbru baltie mundierīši plecu augstumā, tiešām, kā viņai stāstīts. Parkā skaista lapene. Melni metāla kalumi lokaniem režģiem. Vijīgi ziedu kāti no metāla un tiem laikiem, kad dāmas dejoja cepurēs, platās kā saulessargi. Viņas drīkstēja palikt bālas un maigas. Nenodegt saulē un nepiestāvēt zemei. Te spēlējot orķestris vēl tagad. Tikai dāmas vairs nedejo. Vienkārši sievas. Varbūt te virpuļo tā, kam aveņkrāsas kleita? Un ja nu baltu cepuri, staltiem pleciem, krāsainu uzpleču bruģi plecos viņas Boriss... Viņas? Mātes Boriss. Viņš droši vien nedejo. Stāv un skatās. Tad ieaug kokos, plecu augstumā, parka tumsā, kā šķitums.

"Ejam ātrāk!" Tu taču te neesi nākusi meklēt tēvu. Tu vienkārši atnāci paskatīties. Kara pilsētas ielas taisnas un platas kā šosejas. Lai kara gadījumā tanki varētu izbraukt. Bataljons izsoļot. Kā Edīte to visu zina? Viņai mājās esot informators — nosmīn Edīte un pēc mirkļa sāk smieties. Divatā ar Noru viņa mēdz smieties kā bērns. Bet viņai sen jau izaugušas krūtis.

Vai redzēji to arku virs Матросский парк vārtiem? Izlasīji? Un stends blakus, sienasavīze, rakstīts, kad būs kino un kāds. Domā — vajag? Ieiet parka dziļumā kā piederīgām. Zaldāti lielām saru birstēm slauka ielu. Noskatās uz meitenēm kā apskauzdami. Viņu kleitas ir vieglas, un viņas pašas arī. Un ātras viņas ir. Nemaz nepaspēsi atskatīties, kaut ko vaicāt, viņas būs prom. Aizslēpušās aiz balinātajiem stumbriem, smejas. Ķiķina. Ķīvītes. Putni taču neķiķina. Viņiem balsenēs svilpavnieki. Tie sadzied lietu. Ū-ū... Kuš!... Klusāk, dumjā. Beidz!

Viņas iet tuvāk Matrožu klubam. Apaļie sīpolveida jumti ar smailajiem durkļiem ietiecas debesīs. Nav vairs apmācies, mākoņi kliedējas, un drīz vien zilie jumti nebūs atšķirami no debesu juma. Tad iztālēm šķitīs, ka galvenā kupola masta karogs trīc vienkārši no gaisa. Nemaz vēju nevajag, lai drebētu tādā augstumā. Durvis ir zaļas, un vidū liela, sarkana zvaigzne. Vai, atverot durvis, piecstaru zvaigzne uz brīdi pārdalītos uz pusēm? Nē, iekšā viņas neies. Filmu tik agri nerāda, un šodienai viņām pietiks. Vēl tikai jāaiziet kluba otrajā pusē, varbūt tur kādas baisas un slepenas durvis? Spēja brāzma atdzinusi šurp mākoni. Nolīst pa aukstai lāsei, plānajās kleitiņās abas sāk drebēt. Un viss pēkšņi šķiet citādi. Ēnas un tumsas pusē prieks izplēn. Kaut kā nav labi. Matrožu klubs šķiet līdzīgs milzīgam slazdam. Nora paceļ acis, ja nu tur augstāk ir gaišāks un viņu līksmība atgriezīsies? Bet viņa saskata tikai dzeltenu ķieģeļu rakstā iejoztas ailes. Ailēs tumšs. Artēriju krāsa.

"Ejam!" Edīte velk Noru aiz rokas. Ceriņkrūma ķekars pieskaras Noras pierei, un uz lūpām uzpil dažas smaržīgas lāses. Viņa atskatās. Viņai šķiet, kāds skatās pretī. Tur augstāk, virs otras ieejas, viņa ierauga acis. Sākumā tikai skatienu, vēlāk tumšsarkanajā ailē pamana bārdainu vīru, kam uz sejas krāsa turas vien dažās vietās. Uz vīra sejas un rokām sarkani krikumi. Skumjais vīrs izskatās kā notverts sarkanā tīklā. Viņš skatās Noras acīs, un viņa skatiens ieguļas Noras saules pinumā kā slāpstoša zivs, kas cer padzerties kaut vai ar dažām, kaut niecīgi sāļām lāsēm. Asarām. Fresku vīrs never muti. Viņš jau nav dzīvs, bet Norai liekas, viņš raud.

(Fragmentu sagatavoja izdevniecība "Dienas grāmata")