Liepājas teātra direktors Herberts Laukšteins šodien, 8.decembrī, atzīmē apaļu gadskārtu. Piedāvājam žurnālistes Sarmītes Pujēnas sarunu ar jubilāru.

Herbert, vai tu skaties tikai uz priekšu vai mēdz arī atskatīties?
Protams, ja ir kļūda... Tas ir tāpat kā matemātikā – ja šobrīd, šeit es sajūku, tad man kļūda ir jāmeklē stipri atpakaļ. Tādā ziņā mēdzu paskatīties atpakaļ. Bet neko nenožēlojot, tikai, ja es šodien varu kaut ko izlabot, saprast, ko un kā izlabot.

Bet kopumā – kā līdz šim esmu dzīvojis, vai pareizā virzienā gājis, vai šobrīd esmu tur, kur gribu būt?
Šajā brīdī es daru to, ko gribu, un eju tur, kur gribu.

Vai vari pateikt, kas ir vērtīgākais, ko līdz šim tev izdevies sasniegt?
Esmu ieguvis pieredzi, atziņas, ģimeni, esmu ieguvis pāris draugus. Un tas nav maz.

Kas izdevies un kas nav izdevies teātrī?
Teātrī pietrūkst ļoti konkrētas lietas, kas saistītas tikai un vienīgi ar izdevumiem – modernas skatuves, mazās zāles, pēc laika pietrūks papildinājuma trupai. Taču visas šīs lietas ir izdarāmas, un tas ir tas, uz ko es eju.

Teātri uztur pašvaldība, un nesen pilsētas mērs izteicās, ka šī iestāde izmaksā pārāk dārgi, tāpēc naudai jauniestudējumiem un attīstības projektiem būtu jānāk no valsts budžeta. Vai tu tam piekrīti?
Es kļūstu dusmīgs, kad runa ir par valsts attieksmi pret teātri. Neslēpju, ka kritiski izturos pret cilvēkiem Kultūras ministrijā, kas vada teātra nozari. Un nebeigšu slavēt pašvaldību, vienīgo pašvaldību Latvijā, kura uztur teātri. Kultūras ministrijai noteikti vajadzētu ieklausīties šajos vārdos un mēģināt kaut ko saprast! Vecākais latviešu teātris, un Kultūras ministrija kratās vaļā no tā!

Savulaik uz Liepāju atnāci kā jauns režisors, esi kritikas paslavēts arī kā aktieris, nu jau sešus gadus esi teātra vadītājs...
...Mana pirmā darba diena pirms sešiem gadiem bija tieši mana dzimšanas diena, un tā arī bija pirmdiena...

Kura no šīm trim lomām teātrī pašam šķiet tev vispiemērotākā?
Pašreizējā.

Kritiski vērtē sevi kā režisoru un aktieri?
Nē. Šobrīd tās ir bailes, bailes ielaist sevī to sāpi, ko katrs režisors, godīgi attiecoties pret savu profesiju un godīgi daro savu darbu, izcieš, taisot izrādi.

Un tāpēc tu teātrī ielaidi citus režisorus?
Cenšos atrast tos, kuri izsāp šo sāpi. Protams, gadās dzirdēt arī, ka "nekas labs jau tajā teātrī nenotiek, pēdējā normālā izrāde bija "Atsaldētais""...

Bija jau arī...
Nu, nekāda vaina! Es jau neko nesaku...

Bet nepiekrīti, ka "nekas labs" teātrī nenotiek?
Mans viedoklis sen ir definēts un nemainās, tikai papildinās ar iespaidiem no mainīgās pasaules – ka šis mirklis, taisni šis, kas tagad notiek, ir pats svarīgākais. To saka Konfūcijs. Arī par valsts un sabiedrības uzbūvi viņš ir teicis, un tur ir tikai divas lietas – "atbildība" un "paklausība". Šo pēdējo es gribētu aizstāt ar "cieņa" – "atbildība un cieņa". Ja tās būtu ģimenē, sabiedrībā, valstī, viss būtu kārtībā.

Vai teātra attīstības koncepcija paliks tāda pati kā līdz šim – balstoties uz viesrežisoriem, kas "izsāp šo sāpi"?
Vēl ir atlicis gads, kamēr darbojas esošais teātra stratēģiskais plāns. Tas beigsies 2015.gadā, un mēs jau esam sākuši skaldīt domu skaidas, kas varētu ietilpt nākamajā teātra attīstības stratēģiskajā plānā. Tas taps, bet pagaidām, man liekas, teātris turpinās meklēt interesantus izaicinājumus trupai, lai tā var pilnveidoties, neieslīgt pašapmierinātībā, turēties varēšanas līmenī pēc iespējas plašākā atvēzienā, lai var izdarīt gan to, gan to, gan to. Kā "Pūt, vējiņos!", kā "Indulī un Ārijā", kā Orvela "1984"...

Kā tu vērtē jaunāko iestudējumu – Lauras Grozas-Ķiberes veikumu?
Domāju, ir tapis ļoti labs darbs. Ļoti labs... Ir jāpacieš šīs divarpus stundas, bet es pilnīgi piekrītu režisorei, ka nevar pārraut izrādes ritējumu ar tradicionālo starpbrīdi.

"1984" piedalās arī tava jaunākā meita Terēze, 4.klases skolniece. Vai tu to atbalsti? Tas tevi priecē vai esi norūpējies?
Es labprāt pasargātu viņu no skatuves, bet redzu, ka Terēze nopietni uz to virzās. Ne es, ne Inese (aktrise Inese Kučinska – S.P.) apzināti viņu neesam ietekmējuši, varbūt tas izriet no mūsu dzīvesveida.

Pirms vairākiem gadiem, kad viņai uzdeva jautājumu: "Terēzīt, kas tu būsi, kad izaugsi liela?", viņa atbildēja: "Es būšu teatrise!" (smejas). Domā, ko gribi...

Par ko sapņo vecākā meita, kas šajā mācību gadā beigs ģimnāziju?
Katrīna izvēlējusies citu ceļu, viņa gatavojas izmēģināt spēkus Anglijā, studēt modes menedžmentu.

Un dēls?
Dāvids ir datoriķis un matemātiķis.

Pulkstens ir 20.30, un tu vēl esi teātrī. Katru dienu tā droši vien nav. Cik daudz laika no tavas dzīves aizņem darbs?
Visu to, laiku, kad es neguļu. Tas, ka vēl deviņos esmu darbā, nav nekas neparasts. Nav tā, ko no rīta pulkten 9 es savu darbu "ieslēdzu" un vakarā piecos vai septiņos "izslēdzu". Zinu visas šīs hrestomātijas, ka darbu nevar nest uz mājām, ka tas nav pareizi, nav labi, ka tas ir neprofesionāli, bet gan aktierim, gan režisoram, gan teātra vadītājam teātris nav tikai darbs. Tā ir dzīve.

Man ir jāspēj iet līdzi pasaulei, kas tik strauji mainās, jāredz, kas notiek aiz apvāršņa.

Ko pēdējā laikā interesantu esi redzējis "aiz apvāršņa"?
Pēdējās bija vilšanās – gan Šekspīra "Makbets", ko Pēterburgā iestudējis viens no pasaules top režisoriem, beļģis Luks Persevals, gan "Hamlets" Nāciju teātrī, ko iestudējis kanādiešu režisors Robērs Lepāžs, kas arī ir ievērojama personība mūsdienu teātrī. Rezultāts izskatījās tāds, it ka aktieris izrādē cīnītos ar scenogrāfiju – kurš kuru. Viena no pēdējām izrādēm, kas mani aizrāva un sajūsmināja, ir lietuviešu režisora Rima Tumina iestudētais "Jevgeņijs Oņegins" Maskavas Vahtangova teātrī.

Es labprāt vairāk apmeklētu teātra festivālus, kur var redzēt, ar ko tad dzīvo, ar ko eksperimentē pasaule. Tas ir, ko tiešām vēlos.

Vai Liepājas teātris turpmāk varētu vairāk skatīties rietumu virzienā, piesaistot kādu ārvalstu režisoru?
Līdz Polijai ir tikts. Ir sarunas par sadarbību ar vienu poļu režisori, dzimtenē sauktu par "poļu teātra princesi". Domāju, ka arī van den Bosa klātbūtne trupai būs ļoti svētīga – viņš ir ļoti skrupulozs režisors.

Bet, skatoties rietumu virzienā, arī honorāri ir pavisam citi, un tas mūs iegrožo.