Par vienu no nozīmīgākajām un vērtīgākajām viesnīcas "Promenade" gleznām var saukt mākslinieka Ludolfa Liberta gleznoto kurzemnieces portretu. Lepnās saimnieces tēls vienlaikus ir gan kontrasts viesnīcas ārtrija izsmalcinātajai gaisotnei, gan tā akcents. Jau kopš viesnīcas atvēršanas šis portrets ar dzīvesgudru skatienu vēro apkārtējo rosību, vēlīgi uzņemot tuvus un tālus viesus.


Gleznotās sievietes portrets pauž pašapziņu, rimtu mieru un lepnumu. Ikviena cilvēka seja ir kā spogulis, kurā rūpīgs vērotājs ieraudzīs cilvēka noskaņojumu, domas, un viņa vērtības. Šis noteikti nav salonportrets, kurā mākslinieks attēlo izskaistinātu modeli, bet gan bet psiholoģiski risināts portretējums, kura tēls pauž spilgtu un saistošu dzīvesstāstu. Kamēr mākslinieks glezno, portretējamā iegrimusi dziļās pārdomās, rokās tai ir bieza grāmata, kurā ierakstīti senču un pēcteču dzīves ceļi, un šajās lappusēs ir arī viņas mūžs. Mākslinieka ota meistarīgi izgaismo sievietes augsto, atsegto pieri un seju, ko rotā viegls smaids un jaušamas dziļas pārdomas.


Saimniece tērpusies tautastērpā, kas raksturīgs Nīcas pusei, un rotāts ar kurzemnieču bagātības apliecinājumu – sudraba burbuļsaktām, sastrādātās rokas rotā gredzeni. Etnogrāfiskā tautastērpa elementi liecina par sievietes identitāti, latvisko mantojumu un godam nopelnīto bagātību.


Lepnās saimnieces portrets simbolizē Kurzemes ļaudis, vērtības un vēsturiskā mantojuma savdabību.

Mākslinieka L. Liberta meistarība un talants atklāj skatītājam ne tikai portretējamā tēla atveidu, bet sniedz dziļi spilgtu iespaidu un plašu vēstījumu par attēlotā modeļa raksturu un dzīvi.


Ludolfs Liberts (1895. gada 3. aprīlis – 1959. gada 11. marts) bija latviešu scenogrāfs, gleznotājs, pedagogs un izcila personība Latvijas kultūrā ar bagātu un interesantu dzīvesgājumu.


Liberts dzimis Cēsu apriņķa Tirzā 1895. gada 3. aprīlī muižas alus pagraba pārziņa ģimenē. 1907. gadā ar ģimeni pārcēlās uz Torņkalnu Rīgā. Pirmos iespaidus mākslā guva pie gleznotāja Voldemāra Zeltiņa. Mācījās Jūlija Madernieka studijā, Stroganova mākslas skolas Tēlniecības nodaļā Maskavā (1911 – 1912) un Kazaņas mākslas skolā (1912 – 1915), vienlaikus strādādams par dekoratoru Kazaņas operā (1913 – 1914).


Pirmā pasaules kara laikā 1916. gadā beidza Aleksandra karaskolu, bija virsnieks Polijas frontē un nokļuva gūstā Vācijā. Latvijā atgriezās 1921. gadā. Darbojās žurnālā "Ho – Ho" (1922–1924).


Liberts strādāja par Latvijas Nacionālās operas dekoratoru un režisoru (1924–1937), Valstspapīru spiestuves un naudas kaltuves direktoru (1935 – 1940; 1941 – 1944),

kā arī Latvijas Mākslas akadēmijas pedagogu (1923 – 1932) un figurālās glezniecības meistardarbnīcas vadītāju (1942 – 1944). Bija viesscenogrāfs Helsinku, Kauņas, Viļņas, Malmes, Zagrebas un Sofijas teātros.


Otrā Pasaules kara laikā 1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Austriju, tad uz Vāciju, kur Eslingenē darbojās latviešu mākslas skolā. 1950. gadā emigrēja uz ASV, kur pasniedza gleznošanu Ņujorkas pilsētas koledžā.


Miris 1959. gada 11. martā Ņujorkā. Mākslinieka pelnu urna apbedīta Grīnvudas kapsētā.


Darbojies Rīgas mākslinieku grupā un mākslinieku biedrībā "Sadarbs" (1924 – 1939), kurā bijis tās priekšsēdētājs (1929 – 1939). Nozīmīgākā daiļrades daļa ir bijusi scenogrāfija. Mākslinieciskās darbības sākumposmā jūtama krievu skatuves glezniecības tradīciju ietekme – Volfganga Amadeja Mocarta operai "Bēgšana no seraja" (1924), Alfrēda Kalniņa "Salinieki" (1926), Jāzepa Mediņa "Sprīdītis" (1927), kur dekorācijas bieži vien krāšņuma ziņā pārspēja inscenējumu. Vēlākos gados izteiksmes līdzekļu izvēlē kļuvis viengabalaināks un atturīgāks. Stājglezniecības agrīno darbu posmā jūtamas konstruktīvisma iezīmes, taču Rietumeiropas ceļojumu ietekmē pakāpeniski formas un līnijas zaudēja savu uzsvērtību un asumu, kolorīts kļuvis impresionistiski virmojošāks un sidrabains.


Gleznojis Latvijas ainavas, kurās dominē dzimtenes lauki ar pļavām un bērzu birztalām un Torņkalna skati, bet popularitāti guvuši viņa radītie Parīzes skati un Venēcijas piļu, laukumu un kanālu atainojumi. Gleznojis figurālas kompozīcijas par senlatviešu dzīves tēmām, kurām lielākoties piemitis idillisks raksturs. Daudz radījis arī portreta žanra darbu, kuru vidū ir minami iztēlē radīti seno latviešu ķēniņu portreti. Atrazdamies bēgļu nometnēs, pievērsies temperas glezniecībai. Trimdā ASV turpinājis gleznot Rīgas, Venēcijas un Parīzes ainavas.


Izstādēs piedalās kopš 1914. gada. Eksponēti darbi Rīgas mākslinieku grupas, mākslinieku biedrības "Sadarbs", mākslinieku biedrības "Zaļā vārna", Neatkarīgo mākslinieku vienības, Kultūras Fonda un valsts rīkotajās izstādēs Latvijā un ārzemēs.


Personālizstādes norisinājušās Rīgā (1923 (kopā ar Konrādu Ubānu), 1934, 1938); Parīzē (1927); Briselē (1929); Berlīnē (1934, 1938); Stokholmā (1938). Mākslinieka darbi glabājas Latvijas, Francijas, Austrijas, Zviedrijas, Beļģijas, Somijas, Krievijas un Amerikas lielākajos muzejos, kā arī daudzās ievērojamās privātkolekcijās. Skatuves ietērpu viņš darinājis aptuveni 70 izrādēm Latvijā, Lietuvā, Krievijā, Zviedrijā, Somijā un Dienvidslāvijā. Ludolfa Liberta daiļradei veltītas vairāk nekā 13 monogrāfijas, grāmatas, kas izdotas piecās valodās.


Mākslinieks saņēmis Kultūras fonda prēmijas un stipendijas (1923, 1924, 1927), izstāžu zelta medaļas Parīzē (1931) un Barselonā (1937), IV pakāpes Triju Zvaigžņu ordenis (1928) un III šķiras Atzinības krusts (1938).

Raksta sagatavošanā izmantoti interneta resursi un enciklopēdijas "Māksla un arhitektūra biogrāfijās" 2. daļa.