Sestdien, 7. martā, Starptautiskās Sieviešu dienas priekšvakarā salona "Ludviķis" izstāžu galerijā savu kopizstādi "Satikšanās" atklāja divas liepājnieces, divas draudzenes – Ginta Stavrovska un Veronika Skvorcova.
"Viena romantiskāka par otru!" – apskatījis ekspozīciju, secināja Aldis Kļaviņš,
mākslinieks, profesors un abu draudzeņu pasniedzējs Liepājas Universitātē (abām studējot gan – Liepājas Pedagoģijas akadēmijā). Mākslinieks kopumā izstādi vērtē atzinīgi.
Ginta Stavrovska, vecākā un arī vairāk pieredzējusī māksliniece, regulāri piedalās Lietuvas mākslas plenēros un to pozitīvā ietekme pēc Kļaviņa domām, jūtama viņas darbos. Taču nesen Ginta šajā mākslas apritē iesaistījusi arī Veroniku – abas iedvesmotas un priecīgas nupat atgriezušās no plenēra Viļņā.
Izstāde salonā "Ludviķis" nav abu mākslinieču pirmā satikšanās – pirms tam bijusi kopīga izstāde Aizputē un Cīravā, tāpat, gan ne divatā, bet kopā ar citiem, abas piedalījušās liepājnieku kopizstādēs. Taču iepazinušās jau sen – vienlaikus studējot Liepājas Pedagoģijas akadēmijā, kur Veronika iestājusies reizē ar Gintu.
"Mākslas skolā nesatikāmies, jo Ginta jau bija beigusi, kad iestājos, bet pazīstamas bijām no kopīgiem burziņiem jaunībā.
Kad stājos Pedagoģijas akadēmiju, redzu – pazīstama seja. Tā mēs, smiedamās, tos piecus gadus nomācījāmies.
Ginta visu laiku mani vilka – "Saņemies, saņemies!", neļāva atmest ar roku," atceras Veronika, kura ap to laiku kļuva arī par piecu bērnu māmiņu.
Tā Ginta velkot joprojām – gan Viļņas plenērā, gan salona "Ludviķis" izstāžu zālē.
Runājot par Viļņas plenēru, Veronika atzīst, ka tas viņai kā māksliniecei devis gluži jaunu elpu.
Ginta savukārt atzīst, ka palīdzēt draudzenei, kura "faktiski tagad tikai tā īsti sāk" sagādā prieku un gandarījumu. Par izstādi Ginta pieticīgi saka – "tā jau vairāk Veronikas, nevis mana, es te tikai tā".
"Mēs viena otru papildinām – tas kontrasts starp maniem un viņas darbiem rada līdzsvaru," bilst Veronika.
Izstāžu pagrabiņā darbi izkārtoti tā, ka pie vienas sienas ir Gintas, pie otras – Veronikas darbi. Viena siena (Gintas darbi) līdz ar to ir spilgtāka, krāsaināka jeb, kā saka Veronika – "priecīga", otra, Gintas vārdiem runājot, – "viegla, maiga, pasteļtoņos". Izstādes atklāšanā tādas ir arī pašas mākslinieces – viena košāka, otra – pastelīgāka. Tas tāpēc, saka Veronika, ka nekur jau nenoslēpsies – kas tevī ir, tas arī nāk ārā.
Ja Ginta ļoti daudz piedalās un glezno plenēros, tad Veronika savus darbus rada, "patinot filmu atpakaļ" un atsaucot atmiņā iepriekš piefiksētās sajūtas.
Abas mākslinieces ir pateicīgas savai skolotājai, ģeniālai zīmētājai un grafiķei Dzintrai Vīriņai, savai "dvēseles māsai",
kura par nožēlu ļoti maz izstāda savus darbus, taču atstājusi neizdzēšamu ietekmi uz abām audzēknēm. To pamanījis arī salona "Ludviķis" īpašnieks Aivars Kleins, jokojot jautājot Veronikai, vai tikai viņas skolotāja nav bijusi Vīriņa.
"Tik smalki, tik eleganti, kā viņa to dara, es nespēju," atzīst Veronika.
Arī Ginta ne reizi dzirdējusi sakām, ka viņas glezniecība ir "grafiska".
"To manī ielikusi mana skolotāja," viņa uzskata, piebilstot, ka glezniecību ietekmējusi arī cita pedagoģe – Skaidrīte Elksnīte.
4
2