Rakstniece Andra Manfelde, viena no Egona Līvas balvas kandidātēm, izveidojusi mājaslapu, kurā iespējams sekot līdzi viņas pārdomām un ikdienas vērojumiem.

Bieži tie attiecas uz Andras dzīvesvietu – Karostu Liepājā.

Pati rakstniece šo interneta vietni raksturo kā "mājas lapu minimālisma stilā, kurā galvenais notikums ir citādā valodā izstāstīta ikdiena, nevis faktu, uzziņu, izziņu, informācijas klājiens".

Tajā bez galvenās ir vēl trīs apakšsadaļas, kas pamazām tiek aizpildītas un piepildītas: grāmatas, afiša, saziņa. Ierakstus rakstniece ilustrējusi gan ar klasiķu gleznu reprodukcijām, gan pati saviem zīmējumiem (Andra Manfelde absolvējusi Rīgas dizaina un mākslas vidusskolu tēlniecības specialitātē).

Ieskatam – viens no ierakstiem.

Nomale māj

Baznīcas zvans, pastniece, sētniece, kuru aizstājis vējš, tie ir mani rīta pulksteņi. Pēc tā, kur mēs satiekamies, es uzzinu, vai kavēju. Kaut gan – varbūt katedrālē zvans nemaz nezvana precīzi. Jo vai tad aicinājumam ir jābūt precīzam… Un to taču zvans dara. Nevis skaita laiku kā taupīgs rēķinvedis, bet aicina. Tātad sētniece jau otro dienu aizpūsta, bet pastniece šķērso Studentu Rotas ielu tajā brīdī, kad es aizveru bērnu dārza vārtus. Dažus metrus ātrāk vai vēlāk. Tā nav pastniece, kas nes smagu somu pilnu pavēstēm un avīzēm, bet pastniece, kas sēž gaiši zilajā pasta mājā un pieņem vai izsniedz sūtījumus. Agrāk es ar viņu strīdējos, jo pēc laulībām mēdzu palikt bešā, bet nu viņa iemācījusies abus manus uzvārdus un vairs nav tik punktuāla. Šodien es pamanīju, ka viņai ir varikozas vēnas. Tas no sēdēšanas aiz pasta letes. Jau sen es pamanīju, ka viņai ir skaisti, bet izbalojoši sejas vaibsti. Un bēšas drēbes. It kā latviete caur un cauri drīkstētu būt tikai pieklājīgā smilšu krāsā. (Sveiciens suitenēm!) Vienādās ikdienas dienas nozagušas pastnieces sejas košumu un sasējušas mezglos vēnas. Viens un tas pats? Ko es zinu par to… Es tikai vēroju un redzu. "Kad skatos kā sieviņa grūši pūzdama velk tirgus ratus, es saprotu, ka mans darbs tik tādā bērna vieglumā". Apmēram tā teica baskājis Irbītis.

Zvana, pirms es tikusi līdz ritenim. Tas nozīmē – es kavēju. Lai gan, ja bērni ir pie vietas kroņa iestādēs, ko es vairs varu nokavēt? Bērna vieglumu? Es taču nestumju ratus uz tirgu. Tiesa gan, šorīt Augusti visu ceļu līdz dārziņam nesu, jo gāza balts. Minos pa peļķēm, līst. Ģenerāļa Dankera ielā pirmie kastaņi nokrituši uz ceļa kā miniatūras bumbas no Otrā pasaules kara. Sabraukti kastaņi peļķes iekrāso tumši brūnas. It kā tas brūnums būtu rūsa no kāda iziruša vraka. Tu, vasara, šogad biji tas vraks. Es minos, līst, un dižskābārdis – šis skaistākais Karostas koks, man māj. Tumši zaļās lapas kā nolakotas. Kā krelles savērtas garajās stīgās. Kā mati. Vējš pin bizes. Tam nesanāk. Niknāk pin, brāzmaināk. Šūpojas stīgas kā liānas. No pašas lapotnes augšas – četri metri vai pieci. Liels koks. Kā lai Dižskābārdi nosauc par dižu, ja tas jau kā stādiņš dēvēts dižs? Dižskābārdis man pamāj ar zariem. Vējš māj pretī ar mani. Maniem matiem, svārkiem un asarām.

Līdz ādai, līdz vīlīte izlīt. Vērot viļņus, no kuriem aizbēgt. Tie nogāž kņūpus zem ūdens. Sapīties zālēs. Vējš māj ar kaiju. Tā planē blakus pēdējiem spēkiem. Gājputnus pamanīt. Kāsī jaušama trauksme. Lēkt viļņiem pretī, aukstu nejust. Kamēr ausis sāk sāpēt. Nolipt melnām zālēm. Tad kāpt krastā. Atrast pilošu ādas jaku un izmirkušas sandales. No rīta svārki bija gaiši zaļi, tagad slapji tumši. Pus stundu purināties vējā, lietū un dažas minūtes jūrā. Drebēt no aukstuma, laimes un spēka. It kā es būtu gājusi visu dienu. It kā es līdz šai dienai būtu gājusi visu gadu.

(http://www.andramanfelde.lv/)