Pēc smaga un rūpīga darba ziemas garumā durvis vēris salona "Ludviķis" pagrabstāvs, kurā skatāmajai ekspozīcijai salona saimnieks devis nosaukumu "Pagraba artefakti".

"Katru defektu šodien mākslā ir mode taisīt par efektu, un tas ir jāpieņem," smejas Aivars Kleins, atbildot uz piezīmi, ka ar agrāko telpu te vairs saistās tikai neliels mazliet mitra pagraba smārds. "Tas ir vismaz 4D, kur ir arī smaka klāt!"

"Smaka" ir visai nosacīta, bet pagrabs pārvērties līdz nepazīšanai – gaišs, vairāk nekā simts gadus vecās velves baltas, ķieģeļu grīdas līdzenas. Un kur tad vēl pati ekspozīcija, kas sakārtota gluži kā gleznošanas stundas uzstādījumi – viena kompozīcija, otra, trešā. Tur ir gan padomju laika piena pudeles un "Liepājas kafijas" bundžas, gan simts gadus veci elegantu jūgenda tapešu fragmenti, kas kā vīkšķis izvilkts no loga ailes, uzmanīgi attīts un attīrīts, vai gadsimtu veca "Liepājas sludinājumu lapa" ar reklāmām, piemēram, "I.Kesenfelda kungu un dāmu apģērbu veikals".

"Labāk lai iet pa drusciņai uz priekšu un taupīgiem līdzekļiem, nekā ilgstoši neiet nekur vai iet atpakaļ," – tāda ir Aivara Kleina, ideāla saimnieka, filozofija.

Ir pagājuši tieši divi gadi kopš, kā saka Aivars, "ar lauznīti, pēc zemesgrāmatas nolēmuma saņemšanas atvērām pirmā stāva durvis". Pēc tam gada laikā tika satīrīts "bardaks" pirmajā stāvā, izremontēts, atjaunots – no iekšpuses un ārpuses, un atvērts salons "Ludviķis". Tas notika apmēram ap šo pašu laiku pērnvasar. Vēl pēc gada Aivars ir iztīrījis pagraba "Augeja staļļus", sakārtojis, pielabojis visu, un nu te kārtīgam vēstures pētniekiem ir īsta zelta bedre, jo ko tikai te nevar ieraudzīt! Turklāt 90 procenti lietu ir no šī paša pagraba. Protams, ekspozīcijas daļa ir arī pats pagrabs, goda vietā ir pagraba lodziņš, Ludviķa ielas mājas bēniņu lodziņš un pārseguma fragments ar tajā iecirstu skalu cirīti, bet, piemēram, senu stikla tintnīcu Aivars atradis loga ailes mūrējumā, jo "toreiz mūrēja visu, ko var iemūrēt". Saglabāts arī pirmajā stāvā atrastais "slēpnīti" – ap metru gara šaura koka kaste, kas bijusi paslēpta zem grīdas. Fasādes mūra fragments, savukārt stāsta par padomjlaika darba stilu – Aivars to izņēmis no mājas otrā stāva fasādes, iespējams, īsu brīdi pirms tas kādam būtu uzkritis uz galvas.

Daudzkas ekspozīcijā stāsta par taupību, par to, kā nevajadzīgās lietas atrada savu pielietojumu un ieguva otru un trešo mūžu. Pavisam citādus tikumus savukārt apliecina divi miniatūri kandžas tecināmie aparāti, bet padomjlaika metāla iepirkumu grozs, izrādās, ir krietni mazāks izmēros, nekā "Rimi" vai "Maxima" veikalos šodien lietotie. Par mājas iemītnieku, visticamāk, ugunsdzēsēju profesijas pārstāvi (par to liecina ekipējums un apģērbs) stāsta arī pagrabā atrastās slēpes, hokeja nūjas un bļitkošanas piederumi, desmitiem šampanieša pudeļu un..."Rīgas ceriņu" pudelītes.

Savu pielietojumu pagraba ekspozīcijā atradušas arī lietas, kas Kleina darbnīcā sabijušas pat pārdesmit gadu, gaidot šo brīdi. Tāda, piemēram, ir 18.gadsimta kalta durvju vērtne no kāda nodeguša nama, arī lielie koka slēģi no kāda Klaipēdas ielas nama gaidījuši gadus piecus, bet tagadas asprātīgi izmantoti kā sienas skapja durvis.

Lai kā, tā visa ir "īsta manta, nav nekāda butaforija", saka galerijas saimnieks, kurš katru priekšmetu ir berzis, tīrījis, mazgājis nost pelējumu un rūsu. "Vecā Eiropa ir pilna šādām mantām, bet mums tas viss līdz ar mikrorajonu būvniecību ir iznīcināts..."

Vēsturiskās ēkās ir jābūt vēsturiskām, ilgmūžīgām lietām, kuras jāuztver gleznieciski, ievērtējot krāsu, materiālu faktūru, uzskata Kleins. Un, protams, par katru priekšmetu pagraba saimnieks var stāstīt un stāstīt.