Jau vairāk nekā nedēļu Liepāja saimnieko sals. Vairumam cilvēku tas rada ierastās neērtības un saistās ar domām par apkures rēķiniem, bet ir vīri, kas salu gaida ar nepacietību. Tie ir zemledus makšķernieki.

Janvāra pēdējā dienā pie Atteku salas uz ledus sasēduši vairāki desmiti makšķernieku un ar katru nākamo stundu stinšu mednieku skaits strauji pieaug. Daudzi atbraukuši no citām pilsētām un pat no kaimiņzemes Lietuvas. Viņi paši sakās, ka bļitkošana esot viņu trešā reliģija. Otrā basketbols, protams. Lietuvieši neslēpj, izbrīnu, kādēļ Liepājā joprojām neesot makšķerēšanas svētku ar mūziku, tirgošanos un citām jautrībām, zinot, cik liela piekrišana ir šai nodarbei. Ja kaut kas tāds Liepājā tiktu uzrīkots, te ierastos simtiem bļitkotāju no visas Lietuvas un kas zin, varbūt pat no tālākām vietām. Pašiem ar to bļitkošanu esot sliktāk, jo Lietuvā labu vietu, kur noķert kārtīgu lomu, esot pamaz. Bet Liepāja- bļitkotāju paradīze. Klusums, svaigs gaiss, labi ķeras. Un ērti piebraukt. Pats pilsētas centrs. Arī blakus sēdošie liepājnieki piebalso, ka mums no leišiem vēl daudz jāmācās. Šādu bļitkotāju svētku sarīkošanai nemaz daudz nevajadzētu- duci urnu gružu izmešanai, dažas labierīcības kabīnes un iespēju tirgotājiem bez liekām formalitātēm patirgoties. Jā, un atļaut kādu mēriņu ieņemt vajadzētu, piebalso vīrs, kurš azotē paslēpis pudeli degvīna. Bez 100 gramiem šņabīša bieži vien nemaz labs loms neesot iespējams, šis paskaidro.

Runājot par to alkohola lietošanu, bļitkotāji ar smaidu atceras pērno ziemu, kad pašvaldības policisti kā uzmedoti esot staigājuši gar bļitkotājiem, meklējot, kuri saskandina glāzītes. Dažus grēkāžus atraduši, kad pēkšņi, viens no municipāļiem esot ielūzis ledū, ejot uz mašīnu pēc kārtējās protokolu ķīpas. Bļitkotāji visi kā viens metušies glābt nelaimīgo soģi un veiksmīgi izvilkuši arī. Kopš tās reizes sīvā mēriņu mednieki tik bargi arī neesot. Nobraucot garām, bet īpaši vairs kašķi nemeklējot.

Tikmēr kāds vīrs no āliņga izvelk kārtējo zivi un priecīgs iesaucas, ka nu būšot rekords. Zivs garums uzreiz tiek salīdzināts ar blakus sēdošā lietuvieša šņabja pudeli. Pieliekot klāt, nākas gan atzīt, ka pudele garāka. Un tomēr bļitkotājs apmierināts. Ja lietuvietis būtu atbraucis ar puslitra pudeli, būtu vienādi, bet šim taču nulle septiņi!

Jautājot, vai ledus ir drošs, bļitkotājs ar 25 gadu stāžu vārdā Alberts atbild, ka pieci centimetri esot droši pat viņa 120 kilogramiem. Tagad esot jau 15 centimetri un pa tādu varot pat ar zaparožecu braukāt. Agrāk ar tēvu bērnībā tā arī esot darījuši, bet tas gan esot bijis uz Peipusa ezera.

Tikmēr saule jau sāka tuvoties horizontam un sals knābāja aizvien cītīgāk, bet pretēji dabiskai cilvēka tieksmei meklēt siltāku vietiņu, notika pretējais- uz ledus saradās aiz vien vairāk vīru. Un katrs kopā ar brango bļitkotāja kasti nesa līdzi arī tik pat lielu daudzumu makšķernieku stāstu.