Žurnāla "ir" jaunākajā numurā publicists Aivars Kļavis raksta par Liepājas uzņēmumu SIA "AR Module Factory", kas nodarbojas ar dažādu moduļu izgatavošanu un būvē jahtu.

Kad 2011.gadā, nodibinājis koka moduļu ražotni SIA "AR Module Factory", Ainis Pujēns gribēja saņemt programmas "Altum" atbalstu, tās koordinatori vaicājuši – kāds ir viņa biznesa mērķis. Ainis godīgi atbildējis – uzbūvēt jahtu

Lai gan okeāna jahtai, kādu Ainis Pujēns grasījās būvēt kopā ar bijušo klasesbiedru, tagad profesionālu galdnieku Raitu Piķeli, ar koka moduļiem ir visai attāls sakars vai, pareizāk sakot, sakara nav nekāda, toreiz programmas "Altum" menedžeri ar viņa atbildi bijuši ļoti apmierināti. «Izrādās, 90% cilvēku, kas veido savus uzņēmumus, nespēj motivēti un konkrēti atbildēt uz jautājumu, kāds ir viņu biznesa mērķis,» saka uzņēmuma valdes loceklis Ainis Pujēns.

Pagājušajā gadā viņi patiešām arī sāka 30 pēdu (gandrīz 10 m) garās koka okeāna klases jahtas būvniecību, un tai jau uzradušies pat potenciāli pircēji. Tomēr Ainis Pujēns uzskata, ka uzņēmuma pamatnodarbošanās arī turpmāk būs moduļu ražošana. Izrādās, tas ir pieprasīts produkts, ko izmanto kā prototipu, lai izveidotu speciāli šim nolūkam paredzētās smiltīs veidni, kurā atlej nestandarta čuguna detaļas. Savulaik, kā viņš nejauši noskaidrojis, pētot žurnālu Ilustrētā Zinātne, pēc viņu prototipiem veidotās dzenskrūvju lāpstas kompānija "Rolls–Royce" pat izmantojusi vienas no šābrīža pasaulē modernākās zemūdenes būvniecībai.  

Arī pieminekļi
SIA "AR Module Factory" ir viens no nedaudziem, ja ne vienīgais šāda veida uzņēmums Baltijā, kas specializējies tieši kuģu dzenskrūvju lāpstu prototipu izgatavošanā. Ievērojot visus kuģu konstruktoru paredzētos dzenskrūves leņķus un profilus, to izmērs var būt no pārdesmit centimetriem līdz vairākiem metriem augstumā un platumā ar precizitāti +/– daži milimetri.

Tomēr dzenskrūvju lāpstas ir tikai viens no izstrādājumiem, ko izgatavo Liepājas uzņēmumā SIA "AR Module Factory".

«Mēs varam uztaisīt moduli jebkurai detaļai vai priekšmetam, ko nepieciešams atliet čugunā. Sūknim, parka soliņam, antīkas automašīnas diferenciālim, dažādām traktora detaļām vai pat piemineklim. Patiesībā mums nav svarīgi, kas ir šis produkts un kam tas paredzēts. Mēs taisām jebko, un tā ir mūsu darba specifika,» stāsta Ainis. Jo sarežģītāks uzdevums, jo interesantāk esot strādāt.

Viens no unikāliem projektiem bijis 19.gadsimta Krievijas impērijas ģerboņa divgalvainais ērglis, ko viņiem pasūtījuši Daugavpils cietokšņa atjaunotāji. To nācies izgatavot pēc nospieduma, kas saglabājies virs cietokšņa vārtiem, un kādas vecas, nekvalitatīvas fotogrāfijas, jo oriģināls sen gājis bojā, bet kopijas tam nebija.

«Vispirms izgatavojām 3D zīmējumu, pēc tam, konsultējoties ar speciālistiem, atklājās, ka esam uzzīmējuši ne tā gada ērgli, jo ģerbonis 19.gadsimta vidū mainīts, tāpēc mūsu ērglim mēlei jābūt citā leņķī. Kļūdu izlabojuši, no pacēlāja pretskatā nofotografējām nospiedumu uz vārtiem, koriģējām zīmējumu atbilstoši tā izmēriem un taisījām moduli,» atceras Ainis. Tomēr šādi pasūtījumi esot retums, kaut gan pēdējā laikā ar liepājniekiem arvien biežāk sadarbojoties tēlnieki, no kuriem pirmais to aizsācis Gļebs Panteļejevs. Ar uzņēmuma gatavotā moduļa starpniecību tapis arī Ojāra Vācieša piemineklis Carnikavas kapos.

Lai gan, kā stāsta Ainis, viņi neatsakoties ne no viena sarežģīta uzdevuma, tāpēc izgatavojuši pat dekorācijas Liepājas teātrim, ikdienā viss notiekot krietni vienkāršāk, un visvairāk moduļu tiekot taisīts dažādām kuģu detaļām.

«Kuģus parasti būvē vienā eksemplārā. Tāpēc daudziem nav rezerves daļu,» stāsta Ainis. Bojātais mezgls remonta laikā vai arī tieši jūrā, ja negadījums noticis tur, tiek noņemts un nosūtīts uzņēmumam, kas spēj to atliet čugunā. Tas savukārt attiecīgo informāciju nosūta moduļu izgatavotājiem, kuriem atkarībā no detaļas sarežģītības darbam nepieciešams no dažām dienām līdz pusotrai nedēļai. Tas esot diezgan piņķerīgs un prasot augstu kvalifikāciju, tāpēc ne visi to var un grib darīt. Kā zina teikt Ainis, arī padomju laikā galdnieks, kas izgatavojis šādus prototipus, skaitījies galvas tiesu pārāks par parastu galdnieku. Lai izgatavotu kādu priekšmetu trīs dimensijās, precīzi ievērojot tā formu un visus leņķus, nepieciešama augsta meistarība.

Pašlaik to atvieglo mūsdienu tehnoloģijas un iekārtas. Tajā skaitā arī datorvadāmais darbgalds kas atbilstoši programmai, līdzīgi kā 3D printeris, var izgatavot jebkuras formas koka detaļu. Tikai nevis audzējot klāt kā printeris, bet gan kārtu pa kārtai ņemot koksni nost. Turklāt viņi to radoši uzlabojuši, tāpēc paredzēto 2 x 4 metru vietā varot taisīt pat līdz sešiem metriem lielus vienlaidu moduļus.

Sākumā SIA "AR Module Factory" galvenokārt sadarbojusies ar Liepājas uzņēmumu Hidrolats, kura viens no līdzīpašniekiem pēc privatizācijas ir arī Ainis Pujēns. Bet jau uzreiz bijis skaidrs, ka ar vietējo tirgu vien izdzīvot nevarēs. Vajadzējis meklēt klientus ārpus Latvijas. Viņi atraduši un ilgstoši sadarbojušies ar kādu uzņēmumu Ogrē, kurš piegādājis lējumus jau pieminētajai kompānijai "Rolls–Royce". Iespējams, tieši slavenais zīmols tik ļoti fascinējis, ka liepājnieki aizmirsuši vienu no biznesa pamatnosacījumiem – nekad neorientēties tikai uz vienu sadarbības partneri jeb, kā saka, – nelikt visas olas vienā groziņā.

Pagājušajā gadā Ogres uzņēmums darbību pārtraucis, paliekot liepājniekiem parādā 43 000 eiro. Ainim arī personīgi tas bijis traģisks gads, jo pavasarī noslīcis viņa divus gadus vecais dēliņš. Līdz ar to, kā pats saka, uz visu vasaru ticis izsists no līdzsvara un nekāds strādātājs nav bijis. Tāpēc, kad pamanījis, ka ogrēnieši par pakalpojumiem jau sen vairs nemaksā, bijis daudz par vēlu.

Parādu nācās norakstīt zaudējumos, ievērojami sašaurināt ražošanu, no darba divās maiņās pārejot uz vienu, astoņu darbinieku vietā atstājot tikai četrus, un vienlaikus meklēt jaunus klientus.

Tādus viņi atraduši Lietuvā, kur tiek atlietas detaļas kuģu remontam, un Slovākijā, kur nepieciešamas dažādas detaļas "Claas" kombainiem.

Viss sākās ar ziepēm
Ideja par uzņēmumu, kas būtu specializējies moduļu ražošanā, radusies kādā 2011.gada vasaras pēcpusdienā, kad Ainis Pujēns un Raits Piķelis pusdienlaikā sēdējuši Ostmalā un ēduši saldējumu. Tad arī Raits, kura hobijs esot jahtas un kurš tobrīd jau taisījis matricas "Hidrolatam", tomēr darījis to neregulāri un negribīgi, ieminējies, ka vajadzētu uzbūvēt jahtu. Kārtīgu, lielu okeāna jahtu. Vienīgi kur lai dabū naudu? Ainis momentāni uztvēris ideju un teicis – elementāri, vajag izveidot uzņēmumu, kas ražotu, piemēram, tos pašus prototipus, un pēc tam par nopelnīto naudu būvēt jahtu.

«Bizness mani saista kopš astoņdesmito gadu beigām. Atcerieties, toreiz daudz kā nebija. Man galva visu laiku strādāja vienā virzienā – kur lai dabū to, kā nav,» smiedamies stāsta Ainis. Turklāt nevis kā lai nopērk, jo «pērc un pārdod» bizness nekad viņu neesot saistījis, bet gan kā lai pats uztaisa. «Piemēram, toreiz nebija ziepju,» viņš turpina, «bet mana mamma pēc profesijas ir ķīmiķe. Es viņai prasu – uzraksti, kā taisa ziepes.» Mamma arī uzrakstījusi. Gan to, kā ziepes ražo rūpnieciski, gan kā tās taisītas senos laikos mājas apstākļos. Un Ainis ķēries pie ziepju vārīšanas. Protams, no paštaisīta sārma un mājās vārītām ziepēm nekāda izcilā tirgus prece nav sanākusi.

Pēc tam viņš nopircis vecu māju Labragā un sācis audzēt šķirnes cūkas. «Netālu, Jūrkalnē, bija liela putnu ferma. Tur vietējie pirka gailēnus,» Ainis atceras. Arī viņš aizbraucis un fermas darbiniekiem par lielu izbrīnu nopircis četrus simtus. Kamēr cūkas savā nodabā augušas, viņš kāvis gailēnus, marinējis un žāvējis. Pirmos trīs maisus ar vēl siltajiem žāvējumiem viņam izpirkuši jau vilcienā pa ceļam no Jūrkalnes uz Liepājas tirgu. Vēlāk uzzinājuši, ka ienācējs gaiļus žāvē un pārdod Liepājā, fermā viņam tos vairs neesot devuši. Vietējie paši sākuši žāvēt. Atlikušas tikai cūkas. Tomēr sieva izvirzījusi ultimātu – vai nu es vai... Un, kaut gan tajā laikā viņš bija sācis nodarboties ar piekrastes zveju, jo licences nebija dārgas un bija viegli dabūjamas, bet zivis labprāt tirgoja vietējie lauku veikali, nācies piekāpties.

Tad gan sācies grūts laiks. «Naudas nebija nemaz. Ej un domā, kur ņemt kādu latu, lai varētu nopirkt vismaz kāpostus un izvārīt bērniem zupu,» viņš atceras. Beigās Ainis izdomājis, ka jāatsāk zvejot. Aizņēmies no paziņas 500 latu, iegādājies licenci, nopircis tīklus, ielicis jūrā, bet, kad nākamajā rītā devies tos pārraudzīt, tīkli bijuši nozagti.

 «Tā nu peļņas vietā palika parādi,» viņš tagad saka.

Tomēr cilvēks, kas naudu aizdeva, bijis saprotošs un, lai vismaz kaut kā atgūtu zaudēto, pieņēmis Aini darbā savā uzņēmumā, kur palīdzējis sekmīgi realizēt vairākus projektus un vēlāk, kad notikusi bijušās Liepājas mašīnbūves rūpnīcas (tagad "Hidrolats") privatizācija, kļuvis par tās līdzīpašnieku.

Šis uzņēmums nodarbojies arī ar čuguna detaļu izgatavošanu, tāpēc Ainis uzzinājis, kas ir moduļi un kam tie nepieciešami. Pašreizējo situāciju, kad, pazaudējot klientu Ogrē, nācies sašaurināt ražošanu, Ainis uzskata par pārejošu. Jau tagad Lietuvā vien viņi realizē ap 30% savu izstrādājumu. Daži pasūtījumi bijuši no Zviedrijas un Norvēģijas. Tomēr otrs lielākais eksporta tirgus esot Slovākija. Pašlaik viņi eksportējot jau ap 55% no kopējās produkcijas.

Ainis Pujēns uzskata, ka arī turpmāk jāorientējas uz Austrumeiropu: «Būsim godīgi, vecajās Eiropas valstīs uz mums skatās no augšas. Vienīgais, kas viņus interesē, – nopelnīt uz cenu starpības rēķina, jo mēs esam lētāki. Toties austrumeiropieši mūs saprot labāk, un arī mēs viņus, jo visi esam daudzmaz vienā līmenī, ar vienām un tām pašām problēmām.»

Kas attiecas uz jahtu, tad tā top. Viņi esot iegādājušies labu, pasaulē pazīstama ASV jahtu konstruktora projektu. Jahta  paredzēta sešu cilvēku komandai, kaut gan tikpat labi varot burāt arī divi. Galvenā priekšrocība, ka tā ir koka jahta, un šī niša joprojām esot pustukša, jo ap 90% jahtu pasaulē tiek izgatavotas no sintētiskajiem materiāliem.

Trešdaļa darbu jau paveikti, un jahtas korpuss tikpat kā gatavs. Arī pircēji sākuši par to interesēties. Tie paši slovāku partneri teikuši, ja izdosies vienoties par abpusēji izdevīgu cenu, viņi nopirktu šo un nākotnē pasūtītu vēl vairākas šādas jahtas.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
Rezultāts! Varbūt labāk reizēm neko nenopelnīt, toties izdarīt ko tādu, ko pats esi izdomājis. Tā mēs ar Raitu uzdāvinājām Liepājai parka soliņus. Neko, protams, nenopelnījām, toties ir gandarījums.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību
Nešaubīgi tas, ka savulaik koncentrējāmies uz vienu klientu. Kad šis klients bankrotēja, arī mēs no tā smagi cietām.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
Ir ideja – dari. Nešaubies! Vienalga, vai beigās tas būs garāžas bizness vai milzīgs koncerns. Kāda tam nozīme. Dari!