Šodien Rīgā notiek grāmatas ""Liepājas metalurgs": kam jāsēž, kam jālido", kurā lielu lomu spēlē arī daudzas Liepājas politiskās un biznesa figūras, prezentācija.

Piedāvājam nelielu, ekskluzīvu ieskatu grāmatā vēl pirms tās atvēršanas.

No Liepājas mēra Ulda Seska vēstules, kas ir pirmais oficiālais signāls par valsts galvojuma nepieciešamību, līdz 112 miljonu latu valsts galvojuma piešķiršanai Liepājas metalurgam likumdevēja līmenī 2008. gadā paiet apaļas divas nedēļas.

Vai tiešām mums būtu jānotic, ka šādu politorganizēšanas rekordu spēj uzstādīt viens provinces pilsētas mērs, lai cik glumjš arī nebūtu, un viens lielas rūpnīcas saimnieks, kurš, lai cik bagāts arī nebūtu, tomēr ir tālu no praktiskās politiskās ietekmes mehānismiem?

Taču izrādās, ka pirms tam divu gadu garumā situāciju Metalurgā pavisam oficiāli uzraudzījis, naudas plūsmas plānojis un atalgojumu iekasējis Tautas partijas dibinātājam Andrim Šķēlem piederošais uzņēmums Uzņēmumu vadība un konsultācijas.

Turklāt Liepājas metalurga līgums ar Andra Šķēles uzņēmumu tiek uzsākts tieši laikā, kad uzņēmums iedomājas par iespējamību saņemt valsts galvojumu, un tiek izbeigts pāris mēnešus pēc tam, kad šķietami nereālais sapnis kļūst par īstenību un Saeima pieņem savu 2008. gada 14. novembra "vēsturisko" lēmumu.

Ļoti izteiksmīgs pateiktajā un it īpaši nepateiktajā izrādās Andra Šķēles partijas biedrs, valdības vadītājs 2008. gadā Aigars Kalvītis:

– Cik liela bija Andra Šķēles ietekme par galvojumu Liepājas metalurgam?
– Es nedomāju, ka tur bija tā. Tur visvairāk Sesks staigāja un lobēja starp deputātiem. Es nevaru atbildēt par šādu... Šķēle jau nebija vairs deputāts.

– Viņš nebija deputāts, bet viņam piederošais uzņēmums esot konsultējis Liepājas metalurgu tieši aizdevuma sakarā.
– To es nevaru pateikt. To es nezinu. Tas ir viņa privāts bizness, to es nevaru pateikt.

– Respektīvi no Šķēles puses nekādi norādījumi, ka vajadzētu…
– Es nezinu, es atceros, ka Sesks bija Saeimā un runāja. Bet tur jau bija tā, ka to galvojumu, lai arī piešķīra, bet tur jau neiedeva naudu.

– Nu, budžetā nobalsoja…
– Bet budžets jau nenozīmē, ka piešķir. Budžets dod tiesības Finanšu ministrijai to jautājumu izskatīt.

– Bet jums toreiz bija tāda pārliecība, ka Liepājas metalurgs spēs to kredītu atdot?
– Nu, bija vienkārši pārliecība, ka tā rūpnīca nevar konkurēt, ja viņa ir nemodernizējas. Tāda bija pārliecība.

– Bet par to, ka valsts nezaudēs naudiņu?
– Bet to jau nevar ierindas deputāts novērtēt. Tāpēc jau ir finanšu ministrs ar visu Finanšu ministrijas aparātu, kas analizē konkrētos skaitļus, un finanšu ministrs ir tas, kas nosaka – piešķirt vai nepiešķirt. Tā ir tā būtiskā atšķirība.

– Bet toreiz jums kādus finanšu dokumentus rādīja?
– Nē. Kādi finanšu dokumenti! Sesks jau nav īpašnieks tajā uzņēmumā.

– Jūs tā bez dokumentiem ņēmāt un balsojāt...
– Iebalsot galvojumu – tas nozīmē tikai dot tiesības, tas nenozīmē piešķirt galvojumu. Gala instance ir Finanšu ministrija, kurai jāanalizē uzņēmuma spēja atdot kredītu, maksātspēja un visi šie jautājumi. Ja kaut kas neatbilst, tad finanšu ministrs neatbalsta šo galvojumu. Tad tā vienkārši nav. Saeimas deputāti daudz visādus galvojumus ir iebalsojuši, bet ne visi ir piešķirti un ne visi tie funkcionē.

– Un jūs sakāt, ka Šķēles ietekmes tur nekādas nebija?
– Es neatceros neko tamlīdzīgu...

Tā, lūk – kas atceras, kas neatceras, taču skaidrs viens – Andra Šķēles uzņēmums konsultē Liepājas metalurgu un tā saimniekus Sergeju Zaharjinu un Iļju Segalu visu valsts galvojuma organizēšanas pirmo posmu – cik tas izmaksā oficiāli, cik neoficiāli, protams, neviens nekad neatklās, taču rezultāts runā pats par sevi...

Vairāk par "Liepājas metalurga" bankrotu un valsts galvojumu lasiet pašā grāmatā, kas Liepājā būs nopērkama jau tuvākajās dienās.