Pusmūžā mainās vērtības, un darbs savā sētā sniedz pilnīgu gandarījumu, uzskata SIA "Ziemeļdārzs" izveidotāji Lāsma un Uldis Vaiči
, raksta laikraksts "Dienas  Bizness".

Ja jaunībā liekas, ka būt saimniekam savā zemē nozīmē augstu amatu un publisku tēlu, tad cilvēkiem pēc piecdesmit lielāku gandarījumu sniedz radošs darbs ar skaidri saredzamu rezultātu. Saimniekošana pirmkārt nozīmē sakārtot savu senču sētu. Šādas atziņas pauž kokamatniecības uzņēmuma "Ziemeļdārzs" izveidotāji Lāsma un Uldis Vaiči. 


Sāk no jauna


Lāsma Vaiče, lai gan savulaik beigusi Mākslas vidusskolu un darījusi daudz darbu, kur vajadzīgas amatnieka un mākslinieka prasmes, lielu pieredzi guvusi arī projektu vadībā – gan nevalstiskajās organizācijās, gan arī strādājot ministrijās. Vairākus gadus Lāsmas ģimenes dzīve bija saraustīta – darbdienas Rīgā, brīvdienas Liepājā. "Es biju fiziski nogurusi no braukāšanas, no stresa," viņa atzīstas. Tāpēc tad, kad darbavietu likvidēja, Lāsma Vaiče izmisumā nekrita, bet nolēma izmantot iespējas, ko valsts sniedz bezdarbniekiem – proti, atbalstu uzņēmējdarbības sākšanai. "Taisnību sakot, es īsti neatbildu nosacījumiem. Jo programma paredz, ka jābeidz speciāli kursi projektu vadībā. Interesantākais ir tas, ka manu piecpadsmit gadu pieredzi šajā jomā formāli nevarēja skaitīt. Jāatzīst, ka Nodarbinātības Valsts aģentūrā ir cilvēki, kuri spēja pārkāpt pāri birokrātiskajiem šķēršļiem, un es galu galā iekļuvu programmā," stāsta Lāsma Vaiče. Iesniegusi biznesa plānu un saņēmusi 2000 latu atbalstu, par kuriem iegādāti vairāki nelieli, taču ļoti nepieciešami darbgaldi. "Biznesa plānā tā arī rakstīju, ka jādara tas, ko tu labi zini, ko tev patīk darīt un kam ir ap­stākļi, lai tu to darītu," skaidro Lāsma Vaiče.


Nosprauž latiņu


"Ir jāsaprot savas latiņas līmenis, un nevajag mēģināt uzlēkt augstāk. Vēl kas ir svarīgi – nekad nevajag kaunēties par to savu latiņu," uzskata Uldis Vaičis, kurš ilgus gadus strādājis kā galdnieks un amatnieks, bet tikai mūža otrajā pusē viņa nodarbe kļuvusi par ģimenes biznesu. Pēdējos gadus pirms Ziemeļdārza dibināšanas viņš vadīja mēbeļu nodaļu Liepājas lielveikalā Māja, tāpēc ir iepazinis arī finanšu vadību, preču apriti, darbu ar klientiem. Reizē ar veikala Māja īpašnieka nenovēršamu tuvošanos bankrotam un draudiem zaudēt darbu nāca mantojums – Ulda vectēva pirms Otrā pasaules kara celtā māja un zeme Liepājas ziemeļu galā, vietā, kas ir tālu no pilsētas centra un vairāk līdzinās laukiem. Vectēvs, arī galdnieks, miris 1942.gadā, neilgi pēc tam, kad pabeigta būvniecība. Īpašumā ilgus gadus dzīvojis Ulda tēvs, un pēc viņa nāves saimniekošanu pārņēma Uldis un Lāsma. Būdams cilvēks ar prasmīgām rokām, ķēries pie īpašuma atjaunošanas. Sētā atradās paliela garāža, kur Vaiču ģimene cerēja ierīkot darbnīcu. "Pārsteigums bija brīdī, kad atradu senus dokumentus. Izrādījās, ka pirmajā apstiprinātajā projektā šī ēka bija reģistrēta ar nosaukumu galdnieka darbnīca," stāsta Uldis Vaičis. 


Tveras pie ģimenes


Psiholoģiski gan Uldis, gan Lāsma bija nobrieduši savam biznesam, jo pēc atšķirtības gadiem gribējās būt kopā. Lāsma ir ideju autore, plānotāja, skicētāja, bet Uldis ir meistars. Taču ir gadījumi, kad darbnīcā rosās abi, jo jāsteidz kāds pasūtījums. "Mēs ļoti ātri sapratām, ka mūsu joma nevar būt ražošana masveidā ar piegādi veikaliem. Mums vajag individuālus pasūtījumus, ātrāku naudas apriti," skaidro uzņēmēja. Jautāti par rentabilitāti, Ziemeļdārza īpašnieki atzīst, ka šāda līmeņa uzņēmējdarbība reti nes peļņu vai lielu apgrozījumu. Viena problēma ir pirktspēja, bet otra – ļaužu pieradums pirkt lētus nieciņus, kurus pēc pāris dienām izmet, un pirkšanas prieks turpinās. Tomēr ir pasūtījumi, kuri sniedz īstu gandarījumu. "Sākumā daudz lietu taisījām saviem mazbērniem un bērniem, kuru draugi arī sāka šo to pasūtīt," stāsta Vaiču ģimene. Tā izprasts ne tikai lietderīgums un potenciālā pasūtītāju gaume, bet arī izkopta īpaša attieksme pret katru darbiņu. Kādi ir ieguvumi, atsakoties no stabilas algas, dzīves lielpilsētā un sabiedriskās darbības? Atgūta veselība, miers, uzskaita Lāsma. Un izgatavots daudz lietu, kuras priecē gan pašus, gan lietotājus. Dažs labs darinājums aizceļojis uz tālām zemēm, dažs ilgus gadus rotās kādu lauku māju. Laba sadarbība ir ar Liepājas Tautas teātri, kuram Ziemeļdārzā top dekorācijas. "Pats galvenais, ka mēs nestāvam ar izstieptu roku uz ielas vai pašvaldībā," nosaka Uldis. Viņaprāt, valsts nepietiekami atbalsta un novērtē cilvēkus, kuri veido valsts pamatu – nodarbina paši sevi, uztur ģimenes un senas amata prasmes.