Savādi, bet Andras Manfeldes dibinātās biedrības „Literatūras kombains” divi Liepājas kultūras projektu konkursā iesniegtie projekti* žūrijai izsniegtajos sarakstos ir pazuduši.

Par to jautāsim Kultūras pārvaldes vadītāja pienākumu izpildītājam Jurim Jirgenam. Šoreiz Andras Manfeldes pārdomas par konkursu un iesniegtajiem projektiem.

Nu jau pagājis laiciņš, kad es varu arī atšķirt, kur ir mans personīgais aizvainojums un kur ir "par lietu". Visur, kur esmu dzīvojusi, novadnieku oriģināldarbi ir bijuši augstā vērtē, pat tādā peļami niecīgā kategorijā kā literatūra. Tikko ienācu Tukumā, zināju – ar kaut kādu atbalstu varu rēķināties. Jautājot Kuldīgai – tas pats, neskatoties uz to, ka nedzīvoju tur gandrīz 20 gadus.

Tad man jāprasa, kāda zvēra pēc ir visi šie goda pasākumi, gada liepājnieki, dižkocerti un dzintari, ja cilvēks (dzejnieks), kas nācis no Liepājas miesas un asinīm, t.i. akmeņiem un ielām, tiek ignorēts? Vai iesniegtajos projektos bija arī kāds atbalsts liepājnieka oriģināldarbam? Godināt un izcelt Vinifreda Krauča piemiņu ir labi, bet nu, atvainojos, iznāk, ka mirušie ir spēcīgāki par dzīvajiem.

Man šī situācija dod spēku, jo es neprasu sev, ja nu vienīgi savam un Liepājas godam, jo uzskatu zem sava goda nesamaksāt liepājniecei pirmo honorāru par pirmo grāmatu. Un šeit nav runa par kaut kādiem pagrīdes murgojumiem, bet jau par iziešanu Latvijas apritē, jo mēdz taču uzskatīt VKKF piešķīrumu kā zināmu kvalitātes zīmi. To, ka šāds piešķīrums būs, es nevarēju paredzēt, jo ļoti bieži notiek, ka pirmajā pieteikuma reizē VKKF atsaka, manis pieteiktā autore nebija šāds gadījums, bet pielikumā Liepājas kultūras projektu konkursam bija rakstīts – "ceru, ka būs VKKF”.

Aizdomājos, kāds ir mērķis kultūras pārvaldes darbībai? Kādas tad ir tās prioritātes? Piemēram, muzejs taču saņem kādu daļu no pašvaldības budžeta. Tad iznāk, ka projektu konkursā piedalās ar domu "kāpēc nepaņemt vēl"...

Varbūt man nav taisnība, un nozares aizkulises tik labi nepārzinu, tomēr esmu pārliecināta, ka lielākā daļa projektu pieteicēju darbojas sava apmaksātā darba laika ietvaros. Ne tā, kā es, savā ziņā izdevējs – pašdarbnieks („Literatūras kombains” ir izdevis četras grāmatas, šogad būs piektā, un padomā ir vēl trīs).

Man radās sajūta, ka tiem, kas sēž komisijā (vismaz lielākajai daļai), nerūp Liepājas kultūra, nav atbildības par uzticēto pienākumu, bet jau rutīnas sliedēs tiek nokārtotas savas lietas. Tas, ka Latvija maza, Liepāja vēl mazāka un 100% tīra un objektīva vērtēšana nav iespējama, tas skaidrs. Katrs speciālists lobēs savu nozari. Nozari, bet ne sevi!

Starp atbalstītajiem projektiem visi (!) ir pasākumi. Nevis paliekoši "produkti", kā manā piedāvātā gadījumā – grāmata. Pirms kāda laika izblamējās Jēkabpils pašvaldība, atsakot finansējumu Rutas Štelmaheres otrajam dzejoļu krājuma, jo prioritāte izrādījās sports. Ruta nesen viesojās Liepājā kā Literatūras Gada balvas laureāte dzejas nominācijā. Un, ja kādam nav skaidrs – tas ir augstākais apbalvojums gada griezumā literatūras nozarē. Ceru, ka Liepāja nesekos Jēkabpils pēdās, jo manis pieteiktajai autorei ir visas iespējas tikt nominētai "Gada debija literatūrā".

Tikai viens objektīvs iemesls varētu būt tam, kāpēc mans projekts pazuda... Printerim pulveris gāja uz beigām, un nebija smuki nodrukāts. Bet izlasīt varēja! Galu galā, vai tad nolikumā rakstīts, ka mazliet gaišāk drukātus pieteikums nepieņem?!

Arī Stefana ierašanos Liepājā neatbalstīja... Tas būtu bijis interesants un sirdi sildošs pasākums (sk.interviju ar Stefanu portālā kasjauns.lv), un neprasīju jau daudz – ceļu no Nītaures un Stefanam honorāru.

Pēc gada tas vairs nebūs aktuāli, jo Stefana "kopotie raksti" iznāca šoziem. Pieteikumam bija līdzi iedota grāmatiņa un disks, kur tie ir? Kaut kādā miskastē vai, cerams, atvilktnē? Vai komisija maz redzēja?

Žēl, žēl, žēl. Izskatās, ka Liepājas vide nav nemaz tik radoša, bet gan uz veciem radošuma lauriem augstprātīga...

*Runa ir par diviem projektiem – jaunas, talantīgas liepājnieces pirmā dzejoļu krājuma izdošanu un Stefana Ezras Dimitera koncertu.