Vēsturnieks Gunārs Silakaktiņš atskatās nesenajā pagātnē, kad tur, kur tagad top “Lielais dzintars”, aizsākās kinoteātra “Liepāja” būve.
1971.gadā, uzsākot realizēt platekrāna kinoteātra „Liepāja” celtniecību, tika nojauktas pēdējās kara saudzētās mājas Jūras ielā 13, Jēkaba, tagad Radio 8 un Marijas, tagad Jēkaba Dubelšteina ielā 2 un 4. Pēc plāna no Liepājas sejas bija jāpazūd arī tagadējai privātajai jūgendstila dzīvojamai ēkai Dubelšteina ielā 6, taču plānotājiem kaut kas misējās un tā joprojām stāv turpat.
1974.gada decembrī kinoteātris „Liepāja” uzsāka savu kino dzīvi, taču ne viss līdz galam bija padarīts. Toreizējo muzejnieku vidū ļoti ieintriģējoši skaitījās runāt par to, kur kādreiz tecējusi Līvas upe.
Muzeja direktore bija Dzidra Zeļenko (1928.–2007.), un viņas laikā ļoti populāras kļuva „Liepājas sestdienas” – publiski lasījumi par pilsētas un pilsētnieku vēstures jautājumiem. Kādā no tām novadpētnieks Staņislavs Korklišs parādīja paša izraktās nogulsnes no kinoteātra būvbedres. Tie bija biezi kūdras gabali, iegūti apmēram 7 metru dziļumā aptuveni tur, kur tagad atrodas jaunās būvbedres rietumu mala. Kūdra nebija viendabīga – skaidri varēja atšķirt ezera niedru lapas, aļģes, pa kādam sīkam gliemežvākam, un, atsevišķos gabalos, arī jau sākušos brūnogļu formēšanās procesu.
Korklišs un vēsturnieks Arnolds Bērzs uzstāja, ka paraugiem jāveic izpēte un jānoskaidro, varbūt šajā vietā kādreiz pret ziemeļiem tecējusi Līva.
Toreiz nupat kā sāka pielietot zinātnisku metodi – oglekļa spektrālo analīzi, izmērot organiskas vielas sabrukšanas ātrumu un materiāla aptuveno vecumu.
Piedalījos paraugu novešanā uz Rīgu, uz Zinātņu akadēmijas Ģeoloģijas un minerālu izpētes institūtu. Vēl šodien atceros, ar kādu izbrīnu mani sagaidīja, ienesam kartona kastēs iesaiņoto „bagātību”. Uz ātru roku sasauktais zinātņu vīru un sievu pirmais secinājums bija: kūdras slānim ir saldūdens augu izcelsmes pamats, tā aptuvenais vecums varētu būt iespējami triju vai četru tūkstošu gadu vecs, un uzietais slānis varētu būt biezāks par Korkliša norādīto metru.
Par paraugu likteni, tāpat kā par precīzākas izpētes rezultātiem man nav ziņu. Droši vien pēc vairākiem gadiem tie tika atzīti par nevērtīgiem un izmesti.
Toreizējai Liepājas Izpildkomitejas Kultūras nodaļas vadītājai Martai Mūrniecei nebija izdevies budžetā „sagrabināt” dažus tūkstošus dārgajām analīzēm, un pazemes noslēpuma atbildes izpalika.
Šo gadījumu atcerējos, kā senās Romas patricietim stāvot topošās koncertzāles būvbedres malā un noraugoties uz gladiatoru – celtnieku rosību.
Kas zina, varbūt atkal no smilšu dzīlēm skrūves pālis izvandīs melnu kūdras masu ar niedru un aļģu pavedieniem. Tas būs sveiciens no laika, kad te nebija ne Liepājas, ne cilvēku. Vien ūdens upes vai ezera gultnē.