Liepājiņas lapaspuses pāršķirstot, esam nonākuši līdz stāstam Nr.6 – par rindu māju Vidusceļa ielā.

MAZSTĀVU 12 DZĪVOKĻU MĀJA, Vidusceļa iela 19/21, ARHITEKTA U.PĪLĒNA BIROJS, 2007.
FOTO: MĀRTIŅŠ SĪLIS
TEKSTS: KĀRLIS VALDMANIS, DZELZSBETONS MB gatavās produkcijas noliktavas pārzinis, vieglatlēts

Ēka atrodas pietiekami klusā, bet ērti sasniedzamā vietā, lai to nenosauktu par pilsētas nomali. Vecliepājas daļā, kuru nesalīdzināt ar mikrorajoniem, kurus nereti piebļauj slāviski izsaucieni un kur smako kāpņu telpas. Ideāla dzīvošanai cilvēkiem, kuriem ir privāts transportlīdzeklis, vai muskuļotiem nesmēķētājiem, jo sabiedrisko transportu pārskatāmā rādiusā atrast grūti. Labi, būsim reālisti, ļaudis, kuri tur dzīvo, par tramvaju zina tikai tā eksistences formā.

Uz apkārtējo fona šī celtne, protams, izceļas, bet negribētu teikt, ka negatīvi. Glābēja statusu uzņemas kaimiņš – kotedžu tipa pionieris Pļavu ielā, kurš pirms 13 gadiem uz sevi lika nolūkoties ar patiesi skaudīgām acīm. Gribu vilkt paralēles ar silto zemju Spānijas vai Portugāles kūrortiem, kur šāda veida mazstāvu apbūve bieži sastopama, dēvēta par apartamentiem. Tas ir Vidusceļa ielas zelta vidusceļš starp modernismu ar stiklotām metāla kāpņu telpām pagalma pusē un rūdītā stikla lodžiju margām ielas pusē un vienkāršību, ko piedod gareniski montētu dēļu nožogojums, fasādes koka apšuvums un lameļu konstrukcijas. Tieši tas, ka kokmateriāls ir saglabājis dabisko skaistumu un nav mērcēts pinoteksa vannās, liek ēkai iekļauties veco būdiņu kompānijā. Ļoti simpatizē izvēlētā krāsu gamma fasādes krāsojumā, kas nav agresīva, kāda būtu spilgta kontrasta gadījumā. Piezemētākie toņi lieliski papildina dabīgo koka apdari. Stiklotās kāpņu telpas ir vienas no retajām tādām Latvijas daudzdzīvokļu namu grupā. Izmaksu ziņā, iespējams, ne tuvu lētākais variants, bet trāpīts desmitniekā kā nozīmīgs arhitektūras elements.

Priekšdārziņi gan savu funkciju īsti nepilda, jo pļāvēju asos nažus to zāle reti izjutusi, un flokšu smaržas arīdzan neuzbudina, bet tas lai paliek uz pašu iemītnieku sirdsapziņas. Zaļās zonas trūkums piezogas arī pagalmā. Bruģētam stāvlaukumam ir funkcionāla nozīme, taču skaisti iekopts mauriņš pagalmam piestāvētu vairāk, atdzīvinātu, papildinātu. Diemžēl to vienīgo šūpoli grūti dēvēt par bērnu laukumu, tikpat labi divriteni varētu nosaukt par trenažieru zāli. Novāciet to sarkano šlagbaumu! Nepieciešamība pēc tā nav jūtama. Apkārtnē nav lielveikala vai biroju ēku, un šis nav Rīgas centrs, kur katrs otrais noparko savu kleperi.

Pozitīvi vērtēju tā saukto studijas tipa plānojumu, kur virtuve apvienota ar dzīvojamo istabu. Padomju laika dzīvokļos tādu neatļāvās realizēt, jo valdīja uzskats – jo vairāk telpu, jo labāk. Veiksmīgi nomaskētas paneļmājām raksturīgās šuves, kādas pierasts redzēt ikvienā mikrorajona piecstāvenē. Tā kā šo būvi jau pamatos nodēvējuši par eksperimentālu, jāsaka, ka, manā skatījumā, eksperiments ir izdevies. Zīmīgs ir kāda iemītnieka teiktais. Taksistam nevajagot precīzu adresi, pietiekot ar: "Smukākā māja Vidusceļa ielā."

© V10
Materiāla pārpublicēšanas gadījumā atsauce un saite uz www.irliepaja.lv obligāta.