Divpadsmit gadu laikā kopš bijusī Linoleja rūpnīca nonāca „Liepājas metalurga” īpašumā, vērtīgā Berči projektētā industriālās apbūves pērle ir iznīcināta.

Punktu visam pielika pēdējā degšana naktī uz 12.janvāri, ko glābšanas dienests kvalificēja kā „paaugstinātas bīstamības ugunsgrēku.

Vēsturiskajā Linoleja rūpnīcas administratīvajā ēkā liesmas plosījās no pirmā stāva līdz bēniņiem, ēka izdega 700 kvadrātmetru platībā. Lai tiktu galā ar liesmām, ugunsdzēsēji ūdeni lēja arī caur jumta konstrukcijās izgrieztiem caurumiem.

Glābējiem un arī „Liepājas metalurga” maksātnespējas administratoram Haraldam Velmeram bija izdomas, ka vainīgi bezpajumtnieki, kas tur sirojuši metāla meklējumos. Policija izlēma saistībā ar šo notikumu kriminālprocesu nesākt, pamatojums – ugunsgrēkā nav cietušo.

Vai bija kāds, kuru šis notikums satrauca, kam sāpēja sirds par vēl vienu vai, pareizāk sakot, kārtējo vērtīgo vēsturisko Liepājas celtni, kas jau gadiem pašvaldības un valsts pieminekļu sargātāju acu priekšā tiek iznīcināta?

Jā, viens cilvēks noteikti bija. Izlasījis par ugunsgrēku, satraukuma pilnu vēstuli atsūtīja liepājnieks Valters Palaps: „... izlasīju par ugunsgrēku P.M.Berči projektētajā ēka, bijušajā Liepājas Linoleja fabrikas administratīvajā ēka.

Grūti atrast īstos vārdus, kāds zaudējums tas ir. Vai ir zināms iemesls? Labprāt piedāvātu fotogrāfijas no ēkas iekšējās apdares. Tās tapušas pirms dažiem gadiem, kad tur biju. Varbūt iespējams publicēt, jo interjers bija skaists, griesti no koka, krāsnis utt. Jo tā ir liela nevērība pret kultūras mantojumu. Varbūt sabiedrība domā, ka ēkas iekšienē nav bijušas vērtības, bet tā nebija.”

Valters, kurš pašlaik studē Hāgas Karaliskajā Mākslas akadēmijā Nīderlandē, raksta, ka, sakarā ar šo gadījumu, vajadzētu pievērst sabiedrības uzmanību objektiem kas „vēl skaitās kultūras mantojums, bet nav apsaimniekots”.

Valters cer, ka pašvaldība rīkosies, lai turpmāk nebūtu šādu gadījumu, jo, „lai gan Liepājā vēl ir vēsturiskas ēkas, to skaits tomēr sarūk.”

Vēl pirms dažiem gadiem Linoleja rūpnīca (Oskara Kalpaka ielā 5/7/9 un Upmalas ielā 9/11/13) kā vienīgais Liepājas industriālais objekts bija iekļauta aizsargājamo valsts kultūras pieminekļu „kandidātu sarakstā”, taču tā arī šo statusu nesaņēma, visticamāk īpašnieku nevēlēšanās dēļ.

Būvvaldes sabiedrisko attiecību speciālists Aigars Štāls portālam skaidroja, ka patlaban (kopš 2012. gada) spēkā ir Liepājas pilsētas teritorijas plānojums, kurā iekļautajos teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumos runāts arī par „vietējas nozīmes vēsturiskajām ēkām”.

Šādu statusu pašvaldība noteikusi bijušās Eļļas fabrikas ūdenstorņiem; Tosmares kuģubūves rūpnīcas kuģu remonta hallei, skurstenim, sausajiem dokiem; bijušās Cukurfabrikas skurstenim; bijušās Eļļas fabrikas un Mašīnbūves rūpnīcas korpusu fasādēm Oskara Kalpaka ielā un Sliežu ielā; bijušām matrožu kazarmu ēku fasādēm Zemgales ielā; Kaiju ielas un Aldara ielas noliktavām; kā arī bijušās Korķu un linoleja rūpnīcas ražošanas ēku fasādēm Oskara Kalpaka ielā un Upmalas ielā.

„Būvvaldes iespējās ir cīnīties ar nelikumīgo būvniecību un, otrkārt, prasīt graustu un vidi degradējošo ēku sakārtošanu, ko mēs darām. Treškārt, ja īpašniekam ir plāns un vēlme atjaunot, mēs viņu konsultējam un atbalstām ar padomiem, meklējam kompromisus u.tml. Citu instrumentu, ar kuriem ietekmēt negodprātīgos īpašniekus, Būvvaldes rīcībā nav,” skaidro Štāls.


Uzziņa
Pirms nedēļas „Liepājas metalurga” maksātnespējas administrators Haralds Velmers portālam atzina, ka bijusī Linoleja rūpnīca ir pirmais no "Liepājas metalurga" īpašumiem, no kura viņš grib pēc iespējas ātrāk atbrīvoties. Vai būs un kurš būs nākamais Liepājas nolaistās industriālās būvniecības pērles īpašnieks, nav zināms.

***
Korķa – linoleja fabrika (1887, 1895). Ražošanas korpusa fasāde veidota pārsteidzoši ritmiska. Arhitektoniski vērtīgākā ražošanas kompleksa būve ir rūpnīcas administratīvais korpuss. Tas risināts divos stāvos, ar rizalītu fasādes centrā. Ēkai ir greznas divu vērtņu kokgriezuma durvis.
(Avots: Liepājas tūrisma un informācijas centra tūrisma maršruts "Berči laiks Liepājā", maršrutā un kartē neiekļauta celtne)

***
2002.gada martā „Liepājas metalurgs” (lielākais akcionārs Sergejs Zaharjins) iegādājās bijušo Liepājas linoleja rūpnīcu, kas tobrīd piederēja maksātnespējīgai SIA „Trals”, par 130 000 latiem.

Jau tobrīd (kopš janvāra) ēkas stāvēja tukšas, bez apsardzes, daļēji izdemolētas, bija arī degšanas gadījumi.
(Avots: „Dienas Bizness”)

19.gadsimta astoņdesmitajos gados zviedru kapitāla firma "Vikanders un Larsens", kas ražoja korķus, nolēma Liepājā dibināt filiāli. 1887.gadā Lazareva (tagad Kalpaka) ielā sākās fabrikas korpusu celtniecība, kas turpinājās līdzpat 1895.gadam. Ēkas speciāli fabrikas vajadzībām projektēja arhitekts Pauls Maksis Berči. Pirmajā gadā korķu ražošanai izlietoja 22 tūkstošus pudu korķa mizu, kuras ieveda no Portugāles, vēlāk arī no Spānijas un Alžīrijas. Rūpnīcā strādāja 40 darbinieku.

Ar laiku korķu fabrika kļuva par vienu no lielākajiem pilsētas rūpniecības uzņēmumiem.

Krievijas plašais tirgus ļāva produkcijas ražošanu gadu no gada palielināt. Pēc Augusta Vikandera nāves viņa dēls Hjarlams kopā ar savu onkuli Kārli Augustu Larsonu 1895.gadā dibināja "Liepājas linoleja fabrikas akciju sabiedrību". Tās kapitāls bija 400 tūkstoši rubļu. Uzņēmējiem bija radusies doma, kā racionāli un ar peļņu izmantot korķa ražošanas atlikumus. Bet jau 1898.gadā sākās musturotā linoleja ražošana. Līdz 1900.gadam firma iegādājās vairākus linoleja izgudrotāja E.Valtona patentus, linoleju ražoja ar 30 dažādiem, vienīgi šajā rūpnīcā lietotiem rakstiem. Jaunu mašīnu iegāde prasīja ievērojamu daļu pamatlīdzekļu, tāpēc novārtā bija atstāta darba drošība. Uzņēmumā bieži notika dažādi nelaimes gadījumi, bet 1899.gadā plosījās divi lieli ugunsgrēki.

Lielāko uzplaukumu uzņēmums piedzīvoja 1913.gadā, kad saražoja vienu miljonu kvadrātmetru linoleja, 700 tūkstošus kvadrātmetru linkrusta, 350 miljonus gabalu korķu. Korķu ražošanā vien bija nodarbināti 1035 strādniekiu. Pirmā pasaules kara priekšvakarā Linoleja rūpnīca bija viens no Latvijas lielākajiem ķīmiskās rūpniecības uzņēmumiem.

Veiksmīgo uzņēmuma attīstību izjauca Pirmais pasaules karš, rūpnīca pārtrauca darbu līdzpat 1919.gada oktobrim, bet no krīzes atguvās tikai 1922.gadā, kad izdevās iegūt lielāku korķa ražošanas pasūtījumu no Lietuvas un atsākās linoleja ražošana. 1930.gadā Liepājas Linoleja rūpnīca pārgāja Eiropas milzīgā koncerna "Continental Linoleum Union" īpašumā, taču ražošana lēnām sašaurinājās.

Rūpnīca darbību atjaunoja 1946.gadā, taču produkcija galvenokārt bija domāta PSRS iekšējam tirgum, kas Liepājas linoleju pirka jau kopš 1929.gada.
(Avots” Jānis Gintners, “Liepājas kalendārs”, 2001)