Aizmirstais zviedru arhitekts atgriezies Liepājā, ar saviem darbiem iekļaujoties izstādē „Senā Liepāja”, kas līdz februāra beigām skatāma viesnīcas „Promenāde” galerijā.

Tradicionāli rīkotā viesnīcas „Promenāde” Ziemassvētku izstāde šoreiz komplektēta no visai atšķirīgiem, tomēr tematiski kopīgiem trim sižetiem. Tā ir aizgājušā gadsimta Liepājas arhitektūra ar tās pērlēm un dimantiem, ko savos zīmējumos saglabājusi Irina Tīre.

Tās ir daudzu pazīstamu ēku vēsturiskās fotoreprodukcijas no Gunāra Kopštāla kolekcijas.

Un kā sensacionāls dārgakmens ar liepājniekiem pazīstamā Karla Bjoršmarka palīdzību un Ivara Kesenfelda atbalstu Liepājā atgriezies vēl kāds, aizmirsts liepājnieks. Tas ir Kārlis Edvards Strandmanis. Talantīgais un ražīgais arhitekts, kas salīdzinošajā Liepājas slavenību tabulā varētu ieņemt otro vietu vai pat līdzvērtīgu vietu ar P.M. Berči.

Taču nē, ne jau pats Metrs atgriezies, bet no netālās Stokholmas priekšpilsētas Varmdes uz izstādes laiku uz Liepāju atceļojuši un ir apskatāmi seši Strandmaņa akvareļi.

Vairākus gadus, laiku pa laikam esmu meklējis zviedru arhitekta pēdas, mēģinot sadzīt rokā kaut daļiņu no viņa projektu arhīva vai lietas, kas saistījušās ar šo personību. Tagad viņa oriģinālgleznas Liepājā, manuprāt, ir sensacionāls notikums.

Neskatoties uz to, ka K.E. Strandmanis Liepājā dzīvojis gandrīz 47 gadus, līdz šim par viņa radošo veikumu gan pilsētas, gan Latvijas arhitektūrā ir visai maz ziņu. Pat Latvijas un Liepājas arhitektūras vēstures profesionāļi gadu desmitiem aprobežojušies ar visai skopi pārstāstāmu un neskaitāmas reizes atkārtojošos faktu minēšanu.

Mazliet godprātīgāk izturējusies lietuvieši – kā nekā – aptuveni trīsdesmit Lietuvas katoļu baznīcu celtņu projekti divdesmitā gadsimta sākumā realizēti krievu cara valsts Kauņas un Viļņas guberņu robežās.

Kārlis Edvards Strandmanis dzimis 1867.gada 17.maijā Lindčepingas pilsētiņā Zviedrijā būvinženiera ģimenē. Lai gan nav dokumentāla apstiprinājuma, taču vēsturnieki min faktu, ka Strandmanis mācījies un ieguvis Stokholmas Tehniskās augstskolas diplomu. Zinot viņa turpmākās arhitekta gaitas, nav šaubu par to.

Jau kā profesionāli K.E.Starndmani pirmās darba gaitas sasaistīja ar vēlāk pazīstamo norvēģu arhitektu Andreasu Bugi. Viņi abi 19.gadsimta pēdējā ceturksnī piedalījās vērienīgajā un dārgajā zviedru pilsētiņas Zundsvales atjaunošanā, kuras koka apbūvi bija iznīcinājis ugunsgrēks. Deviņdesmito gadu sākumā arhitekts strādājis ne mazāk slaveno arhitektu Gustava Harmansona un Ādolfa Emīla Melandera Stokholmas birojā.

1897.gadā Krievijā tika atcelts aizliegums katoļu baznīcu celtniecībai. Acīmredzot vairākus gadus iepriekš par to bija zināms Krievijai piederošās Polijas daļas, Lietuvas un Latvijas katoļu draudzēs, jo sākās nepieredzēti plaša līdzekļu vākšana jaunu Dievnamu būvēm, turklāt lielākie pasūtījumi nāca no zemes īpašniekiem – baroniem, grāfiem vai šļahtičiem. Tajā laikā Kauņas un Kurzemes guberņas rietumu daļā tādu bija vairāki – Telšu baroni fon Ropi, Pluņģes Oginski, kā arī Kretingas un Palangas grāfs Tiškēvičs.

1893.gada pavasarī Kārlis Edvards Strandmanis ieradās Liepājā. Viņam bija 27 gadi. Nesen Stokholmā viņš bija apprecējies ar jauko vācieti Margaritu Rozu Luīzi, dzimušu Fasebenderi.

Pirmais pasūtītājs 1893.gadā bija Felikss Tiškevičs, kurš vēlējās uzbūvēt grāfu dzimtas kapliču Kretingas kapsētā. Nākamos gadus līdz pat pirmajam pasaules katram Strandmanis Liepājā bija sastopams reti, jo viņa projektu – gan realizēto, gan uz papīra palikušo, gan noraidīto – saraksts skaitāms tuvu pusotram simtam.

Liepājā 1895.gadā Strandmanim pirmo dzīvojamās ēkas projektu pasūtīja I ģildes tirgotājs un īres māju īpašnieks Vilhelms Rēders. 1897.gadā, kad nams tapa gatavs, Strandmaņi šīs villas pirmajā stāvā īrēja dzīvokli, par arhitekta darba telpu izmantojot sētas puses verandu. Nav saglabājušies nekādi pierādījumi par V. Rēdera 1911.gadā celtā krāšņā īres nama Graudu ielā 42 autoru, taču pieļauju, ka arī šī objekta projekts ir Strandmaņa radīts.

Lai arī zviedrs, Strandmanis Lietuvā tiek godāts kā nacionālais lepnums. Ir jau arī par ko – viņa projektēto katoļu baznīcu jaunceltnes redzamas daudzkur, bet visvairāk Ziemeļlietuvā. Lūk, tikai neliels un nepilns to saraksts:

Joņišķu katoļu baznīca, 1897.
Palangas katoļu baznīca, 1897. –1907.
Gruždžu katoļu baznīca, 1896. –1904.
Svekšņas katoļu baznīca, 1901. –1905.
Pluņģes katoļu baznīca, 1902. –1933.
Žobišķu katoļu baznīca, 1902. –1911,
Ramigolas katoļu baznīca, 1902. –1914.
Alantes katoļu baznīca, 1904. –1912.
Salantu katoļu baznīca, 1906. –1911.
Kuļu katoļu baznīca, 1818.
Ilaķu katoļu kapsētas kapliča, 1904.

Izdarot salīdzinājumus, lietuviešu un latviešu kultūras mantojuma speciālisti konstatējuši nepārprotamu līdzību ar K. E. Strandmaņa projektiem arī Vilkijas katoļu baznīcai (1900 –1908), Kelmes katoļu baznīcai (1901 –1908), Jūrbarkas katoļu baznīcai (1902 –1907), Užveres katoļu baznīcai (1902 –1914), Akmenes katoļu baznīcai (1907 –1912).

Taču uz zviedru arhitekta dēļa tika rasēti ne tikai Lietuvas Dievnamu projekti. Pēc Jelgavas katoļu draudzes pasūtījuma 1904. – 1906.gadā Liepājā izplānota Svētā Jura un Dievmātes Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas godam veltītā Jelgavas, toreiz Mitavas, Romas katoļu baznīca.

K. E. Strandmanis ir autors arī Višķu katoļu baznīcai (1908 –1930) Višķu baznīca ļoti atšķiras gan sava novietojuma un arhitektoniskās apdares ziņā. Arī 21.gadsimtā, majestātiski stāvot Višķu ezera krastā, un arī šodien palikusi ārpus ciema māju rindām, tā ar savu tēsto laukakmeņu pelēkumu ir kā piemiņas obelisks pašam Meistaram.

K. E. Strandmanis ir atstājis pietiekami dziļas, vēl šodien novērtējamas pēdas arī Liepājas civilbūvju izskatā.

Pēc Krievijas likumiem celtniecības projektus nebija obligāti nodot valsts vai municipalitātes arhīvos. Liepājas pilsētas gandrīz divu gadsimtu būvvēstures arhīvs ir gājis bojā ugunsgrēkā pilsētas valdes nama pagrabos 1941.gada jūnijā. Tādēļ nopietna, pierādīta pamatojuma joprojām nav, runājot par daudzu Liepājas būvobjektu autorību.

Liepājas Svētā Jāzepa katoļu katedrālē, pa labi no centrālā altāra novietota gaiši sārta akmens plāksne ar iekaltu latīņu tekstu: „Sventia, arte, consilio et labore auditores fuere: L. Melvile architektor, E. Strandmann ornamentorum et architecturae consultor, L. Friche pictor, R. Seidel, Claussofn, Semmet, Ahnu, Gross, Saeger fabri, quibus Deus O. M. Praemio remineratum aeterno”.  

Tātad – apstiprinājums, ka tagadējam valsts nozīmes piemineklim, Svētā Jāzepa Liepājas katoļu katedrālei (1894 –1900) Strandmanis, kā vēsta teksts, bijis galvenokārt Dievnama brīnišķīgo interjeru autors un arhitektūras konsultants.

Viņa projektēta jau pieminētā dzīvojamā māja Uliha ielā 46 un, iespējams, arī Graudu ielā 42, kuras īpašnieks bija V. Rēders. Viņš 1911.gadā tajā iekārtoja pirmo turīgo ebreju ģimeņu pansiju ārpus Rīgas.

Pēc K.E. Strandmaņa projekta un viņa uzraudzībā 1909. –1910.gadā būvēta I Liepājas meiteņu komercskola Uliha ielā, tagad Liepājas Jūrskola (būvuzņēmēji G. Rīge un Demme).

1909.gadā pilsētas domes un Kurzemes guberņas Būvkomisija apstiprināja arhitektu V. Losova un H. Kīnes projektu Liepājas vācu teātra jaunceltnei, taču praktiskos darbus un teātra pabeigšanu jau vācu okupācijas laikā vadīja Strandmanis. Šis fakts ir maldinājis tik daudzus tūrisma bukletu sastādītājus, ka galu galā zviedru arhitektam jau nedzēšami ir piedēvēta mūsu Dailes nama radītāja tituls.

1912.gadā arhitekts ķēries pie savā profesionālajā karjerā pirmās luterāņu baznīcas projektēšanas. Tas ir Lutera draudzes Dievnams Jaunliepājā, Jelgavas ielā. Taču Pirmais pasaules karš liedza šo būvi pabeigt. Pēc kara, divdesmitajos gados tapa pilnīgi jauns zviedru inženiera Aleksandra Sērensena baznīcas projekts, izmantojot jau pirms kara uzsāktās jaunceltnes sienu aprises. Uz jaunā projekta, kas datēts ar 1924.gadu un joprojām glabājas draudzes namā, ir arī inženiera un arhitekta Georga Malma paraksts.

Kārlis Edvards Strandmanis bija laika un profesijas biedrs vairākiem pazīstamiem un darbos raženiem Liepājas patriciešiem. Tomēr, spriežot pēc apzinātajām, bet ļoti skopajām ziņām vācu, krievu vai latviešu 19. gadsimta beigu un 20.gadsimta sākuma laikrakstos, zviedru arhitekts izteikti vairījies no visāda veida, kā tagad pieņemts teikt, sociālajiem kontaktiem ar Liepājas pilsoņu „krējumu”, sevišķi domnieku, tā laika Liepājas vecvāciešu eliti, kā fabrikantu Ādolfu Bekeru, vairumtirgotāju Hermani Šmitu, Biržas komitejas sekretāru O. Melvilu, lieltirgotājiem Joahimu Šneideru, N. Šnobelu, tipogrāfijas īpašnieku G. Meijeru, namīpašnieku Georgu Puhertu...

Tikai oficiālajās darīšanās lepnais zviedrs atļāvās biedroties ar visai stūrgalvīgo pilsētas galveno arhitektu P. M. Berči, ilggadējo domes sekretāru E. Štrausu vai pašu četrkārtējo Liepājas Galvu Hermani Adolfi.

Strandmanim acīmredzot nebija pieņemamas toreizējās feodāli birģeliskās rātes kungu un ierēdņu „nekļūdīgā”, aprobežoti senilā augstprātība un daļēji arī provinciālā aprobežotība. Stradmanis retās atpūtas dienas pavadīja parku nesteidzīgās pastaigās, pie kāršu vai šaha galda ar Kretingas grāfu Tiškeviču, Plunģes grāfu Oginski, Telšu un Salantu baronu Ropu vai Dižlāņu (Vecpils) baronu Keizerlingu, kuru ģimenes pārstāvji bija labi ieredzēti Krievijas galmā vai bija impērijas dienestā.

Tikai pēc 1905.gada liepājnieka attiecības ar vietējo elites sabiedrību sāka uzlaboties.

K. E. Strandmanis palika Liepājā arī visu I Pasaules kara laiku. Viņa ģimenes dzīves vieta bija Lilienfelda (Dzintaru) iela 18.

Pēc kara pasūtījumi arhitektam kļuva retāki un viņš apņēmās arī darbus, kas saistīti ar reklāmu un dažādu sabiedrisku pasākumu vizuālo noformējumu. Piemēram – 1925.gada Liepājas 300 gadu jubilejas parādes dekorācijas. Kā īpaši grandiozu paviljona noformējumu Starndmanis projektēja ādu fabrikas „Korona” paviljonu Latvijas rūpniecības izstādē Jelgavā 1925.gadā. Arhitekta darbavieta bija „Kurzemes inženieru birojs” un firma „Sorensen & Malm” Zāģeru (Kārļa Zāles) laukumā 18 (ēka nav saglabājusies).

Piedzīvojot Latvijas neatkarības zaudēšanu, K. E. Strandmanis un viņa sieva Margarita Luīze izmantojot apstākli, ka viņiem bija arī Zviedrijas pilsonība, 1940.gada augustā caur Vāciju izbrauca uz Zviedriju.

Tā, pēc vairāk nekā 40 gadiem, kas bija pavadīti Liepājā, Strandmaņi atkal kļuva par Stokholmas priekšpilsētas iedzīvotājiem. Viņi apmetās Vermdē, kur bijušais liepājnieks mira 1946.gada 14. aprīlī. Margarita Luīze mira 1956.gadā.

Strandmaņiem nebija bērnu un, cik man zināms, arī citu piederīgo. Pēc Vermdes municipālās kapsētas noteikumiem ir pagājis noteiktais laiks, kad Strandmaņu kapam var veikt virsapbedījumu, jo tas netiek kopts. Arī piemiņas akmens ir jau aizvākts un sagatavots „nošrotēšanai”.

Arhitekta biogrāfija joprojām uzdod jautājumu – kur palika vai – kur atrodas Strandmaņa arhīvs? Pat pēc šeit nepilnīgi uzskaitīto projektu saraksta tam vajadzēja būt milzīgam – daudz apjomīgākam par mums zināmo un unikālo P. M. Berči projektu skapi, ko no arhitekta atraitnes nopirka pilsēta un kas tagad atrodas Liepājas muzejā!

Pašreiz tā paliek neatbildēta mīkla. Tāpat kā nākamā – vai tiešām nevienam, ne Latvijas Arhitektūras muzejam, ne mūsu pilsētas muzejam nav bijusi kaut vismazākā interese šo noslēpumu atšķetināt?

Līdz šim Latvijas un Lietuvas arhitektu profesionālajās publikācijās aplūkots un analizēts viņa profesionālais veikums. Taču nekur nav pieminēta viņa aizraušanās ar glezniecību. Pateicoties divām zviedru sievietēm – bijušajām Strandmaņu kaimiņienēm Kerstinai un Annikai, ka arī Karlam Bjoršmarkam un Ivaram Kesenfeldam, liepājniekiem ir iespēja zviedru arhitekta, kādreizējā liepājnieka gleznas aplūkot viesnīcas „Promenāde” izstāžu galerijā visu februāri.

Šis mazais opuss sagatavots, izmantojot J. Zilgalvja, J. Svilāna, H. Repecka, K. Jasenas, K. Misus un R. Šinkunas publikācijas, kā arī Karla Bjoršmarka interviju ar bijušajiem Strandmaņu kaimiņiem Stokholmā, Zviedrijā.