Nelielais atvaļinājums nedēļas garumā sākas pēc nolaišanās skaistajā Marakešas lidostā Marokā, kur mūsu trīs cilvēku pulciņu sagaida garšīgā latviešu valodā runājošais Zviedrijas pilsonis Karls Bjoršmarks (Carl Biörsmark), daudziem liepājniekiem zināms kā Kalle.

Kalle pazīst Maroku kā savu kabatu, un, kas vēl svarīgāk, pazīst marokiešus. Tāpēc piedzīvojam gan elpu aizraujošu braucienu pāri Atlasa kalniem vienā un arī otrā virzienā (pa citu maršrutu), gan 65 – 70 km garu braucienu džipā pa Sahāras smilšu kāpām, lai tuksneša vidū sagaidītu saullēktu. Izstaigājam Marokas māla arhitektūras pērli Aitbenhadū (Ait Ben Haddou) un uzkāpjam pašā tās virsotnē. Starp citu, turpat blakus ir Marokas Holivuda, kurā filmētas, piemēram, ainas no "Troņu spēlēm". Aizbraucam arī uz Savīras (Essaouira) vecpilsētu Atlantijas okeāna krastā, kura tāpat kā Aitbenhadū ciemats iekļauta UNESCO pasaules mantojumā sarakstā. Pēc tuksneša veldzi sniedz arī krāšņais Žaka Mažorela dārza zaļums Marakešā (pēc Mažorela nāves to iegādājies modes mākslinieks Īvs Senlorāns), bet jebkurā vietā ceļotājus apbur marokiešu tējas dzeršanas rituāls un garšīgais ēdiens, kas diemžēl liek saprast, ka cerības atbrīvoties no lieka kilograma ir veltas.

Aitbenhadū. Foto: Sarmīte Pujēna.

Atmiņā paliks gan nakšņošana viesnīcās (riādās – namos ar vaļēju iekšpagalmu) Marakešā, Varzāzātā (Ouarzazate, tulkojumā – pilsēta bez trokšņa) un Zagorā (pilsēta starp diviem kalniem), dažas no kurām ir īsti mākslas darbi, gan berberu apmetnē tuksneša vidū zem zvaigžņotām debesīm (arī tur ir gultas ar baltiem palagiem, visas ērtības, vakariņas un brokastis), un, protams, viesmīlīgajā Kalles un Mustafā namā tuksneša "priekšnamā" Ouled Drisā (Ouled Driss), ciematā, kas daļēji ir muzejs zem klajas debess – ar 17.gadsimta berberu vairākstāvu mitekļiem, kuros dažas ģimenes dzīvo joprojām.

Berbers Ismails, kurš mūs uzņēma savā tuksneša apmetnē. Foto: Sarmīte Pujēna.

Lai arī nedēļas laikā redzēts un piedzīvots ļoti daudz, ir skaidrs, ka iepazīta vien niecīga Marokas daļiņa. Bet ir rasta atbilde uz jautājumiem, ko Marokā dara Kalle un kā viņam klājies, kopš pēc 23 Latvijā pavadītiem gadiem 2013. gadā atstāja Latviju.

K.B.: 2013.gada rudenī, pēc tam kad biju nodzīvojis kādu pusotru, divus gadus Rīgā, biju ciemos Zviedrijā. Ballītē man pienāca klāt viena meitene, un prasīja: ‘Ko tu te dari?! Tu taču nedzīvo Zviedrijā.’ ‘Nu, es visur kur.’ ‘Vai tev ir darbs?’ ‘Nav, kā vienmēr freelance.’ ‘Nu, tad tev jāsāk strādāt mūsu skolā!’

Vēlāk saņēmu sms, ka pirmdien jāierodas uz darba interviju. Nākamajā trešdienā sāku strādāt.

Norādē pie Kalles mājas tuksneša pievārtē redzams, kurā virzienā atrodas Karosta. Foto: Sarmīte Pujēna.

Kas tā bija par skolu?
K.B.: Tā bija imigrantu skola. Bet Zviedrijā saka nevis "imigranti", bet "jaunatnācēji" – "nyanlända" (burtiski – tikko atnācis – S.P.). Kā jaunas kurpes veikalā. Un es strādāju ar nyanlända. Kopumā 680 jaunieši no kādām 14–20 valstīm. Visiem kopīgs, ka viņi bija 16–20 gadus veci un neprata zviedru valodu. Bet tas arī bija vienīgais kopīgais. Mans uzdevums bija satikties ar visiem, bet ne mācību klasē, citās sfērās – vai nu uz teātra skatuves, vai kinostudijā, vai jāšanā. Lai fiksāk iedabūtu viņus zviedru sabiedrībā. Un caur to viņi arī ātrāk iemācās zviedru valodu. Man bija īsa intervija ar katru – no kurienes esi, kāpēc esi te, ko tu darīji savā valstī. Futbolu spēlēju... Ā, futbolu, nu tad ejam uz futbola klubu. Mans uzdevums bija atrasts atslēgu visiem 680 cilvēkiem. Un to es darīju gandrīz septiņus gadus. Bija ļoti interesanti.

Cik ilgi viņi mācās?
K.B.: Kā nu kurš. Bija dažas meitenes no Sīrijas, kas jau gada laikā sāka studēt universitātē par zobārstēm. Un džeki no Somālijas, kas droši vien vēl joprojām tajā skolā iet. Tur ir ļoti dažādi.

Un kā tu radies Marokā? Vai tev jau bija kaut kāda saikne ar šo valsti?
K.B.: Nē, iepriekš man nebija nekādas saiknes. Man ļoti patīk ceļot. Kad biju nostrādājis gadu tajā jaunatnācēju skolā – bez brīvdienām, gan sestdienās, gan svētdienās, vakaros utt., nolēmu, ka vajag kaut kur aizceļot. Teicu savai skolas priekšniecei – tagad es paņemšu brīvdienas, bet es nepateikšu, vai uz nedēļu, vai trim nedēļām, vai mēnesi, un viņa piekrita.

Vispirms tēja. Jebkurā vietā Marokā. Foto: Irēna Eglīte.

Nolēmu aizbraukt kaut kur, kur nekad mūžā neesmu bijis un kur neko nezinu. Skatījos lētās biļetes, un parādījās Marakeša. Fiksi ieguglēju un parādījās: ēdieni, garšvielas, dizains, krāsas. Nolēmu: braukšu. Sestdien no rīta aizlidoju. Tas bija 2014.gada februārī. Atbraucu un nonācu tajā lielajā Džemmaelfna (Djemma El Fna) laukumā, tajā trakumā. Sapratu: te būs labi. Pirmdien aizrakstīju priekšniecei, ka baigi patīk. Bet kur tu esi? Marokā? Tad tev noteikti jāiekāpj autobusā un jāaizbrauc uz tādu mazu miestiņu, kas saucās Essaouira. Tā arī darīju. Pavadīju tur ļoti jauku nakti, un, kad pēcpusdienā pamodos, sapratu, ka tur es gribu dzīvot. Tā es 2014.gada februārī nolēmu, ka es tur dzīvošu.

Un kad tu nolēmi, ka vairs nekad mūžā negribi maksāt nevienu rēķinu par apkuri?
K.B: Tas bija daudz vēlāk, 2017. vai 2018.gadā. Marakešā paliku kādas divas nedēļas, tad devos atpakaļ strādāt tajā skolā, bet jau ar domu, ka nepalikšu. Lēnā garā strādāju mazāk un pakāpeniski sāku dzīvot arvien vairāk Marokā, Savīrā (Kalle saka – Esauira). Skolotājam ir diezgan viegli, tāpēc, ka ir brīvdienas vasarā, brīvdienas ziemā, rudenī, sporta dienas. Un, tā kā es arī strādāju ļoti daudz, varēju paņemt brīvdienas. Braukāju ļoti bieži.

2017.gadā pārdevu savu māju,  ko biju nopircis, kad dabūju darbu Zviedrijā.

Berberu mitekļi Atlasa kalnos. Foto: Sarmīte Pujēna.

Kur tas bija?
K.B: Netālu no Norčēpingas, varētu teikt – zviedru Pampāļos. Kad pārdevu māju, tad arī nolēmu, ka es par siltumu nemaksāšu. Nekad! Nevienu rēķinu, kurā ir rakstīts "apkure". Tāpēc, ka biju bijis Marokā un sapratis – tur apkure ir, bet par velti.

Bet tu mēdz aizbraukt arī uz Zviedriju. Kur tad tu dzīvo?
K.B: Man ir buru laiva. Vasarā – jūnijā, jūlijā, augustā –, kad es dzīvoju Zviedrijā, ir silts, un tad es apmetos uz savas laivas, tur pat par elektrību nav jāmaksā – uz jumta ir saules baterija.

Tuksneša kuģis kamielis. Foto: Ismails.

Atgriezīsimies pie Marokas.
K.B: Zviedrijā vēl kādu laiku strādāju municipālajā skolā, bet vēlāk uz ļoti labiem noteikumiem tiku pārvilināts uz vienu privātskolu. Paralēli, ne visu gadu, bet vairāk par 50 %, dzīvoju Savīrā. Tur man kādus piecus gadus bija tāds neliels viesu namiņš jūras krastā. Un tad – 2020.gada martā – atnāca korona. Bet jau 2019.gada pavasarī, gadu pirms tam, es tajā privātskolā ļoti daudz strādāju onlainā, vairāk nekā pusi stundu vadīju attālināti – fotografēšanu, rediģēšanu utt., jo tad es varēju sēdēt arī Marokā. Daudzi kolēģi par to dusmojās. Bet, kad atnāca korona, visiem bija jāpasniedz stundas caur kompjūteru, un tie, kuri iepriekš dusmojās, tagad uz ceļiem lūdzās: Bet kā? Kā tu to dari? Vari pateikt, kā labāk? Jā, varu! Tas bija labs revanšs.

Piecpadsmit mēnešus – no 2020.gada marta līdz 2021.gada Jāņiem, kad aizbraucu uz Zviedriju pie savas māsas, – netiku ārā no Marokas. Drīkstu uzturēties šeit deviņdesmit dienas, un tad man ir kaut vai uz vienu dienu jāizbrauc no valsts vai jāaizbrauc uz vienu no divām pilsētām Marokā, kuras ir Spānijas jurisdikcijā, tad es atkal varu atgriezties un uzturēties šeit trīs mēnešus. Bet koronas dēļ es netiku ārā. Beigās bija jābrauc uz Zagoru, uz tiesu, kur man tiesnesis piesprieda simbolisku soda naudu.

Berberu apmetnē. Foto: Sarmīte Pujēna.

Tad jau korona iedragāja tūrisma biznesu arī šeit?
K.B: Nu tagad sāk atdzīvoties. Kopš pagājušā gada septembra līdz šim brīdim viss notiek. Robežas vērās vaļā 2021.gada 16.jūnijā. tieši tajā dienā es beidzot varēju izbraukt. Visu 2021.gada vasara un arī šī gada vasaru nostrādāju Zviedrijā savas māsas restorānā. Mans amats saucās "džokers", kārts, kas der visur, jo arī es strādāju tur, kur vajag.

Kāpēc tu no okeāna piekrastes pārcēlies uz tuksneša "priekšnamu" Ouled Driss?
K.B: Tas bija lietderīgāk. Kad sākās korona, Savīrā ar tūrismu bija dimbā – pat okeānā peldēties nebija atļauts. Pludmali visu laiku kontrolēja, kā padomju laikos Liepājā. Šeit lēnā garā es to varēju darīt – ne ar ārzemniekiem, bet marokāņiem. Jo Marokas tūrisma padomei koronas laikā bija jauna politika – visas kampaņas vērst uz iekšējo tūrismu.

Sahāra, Erg Chigaga. Foto: Sarmīte Pujēna.

Vai daudzi šeit slimoja pandēmijas laikā?
K.B: Nesen skatījos oficiālos ciparos. Ja salīdzina ar Zviedriju, tad platības ziņā ir viens pret vienu, bet iedzīvotāju Marokā ir četrreiz vairāk – 40 miljoni, Zviedrijā – 10 vai 11 miljoni. Un Zviedrijā bija lielāka mirstība nekā Marokā, tur nomira 18 tūkstoši, šeit – 16.

Kāpēc tā?
K.B: Dažādi. Bet te daudzi dzīvo kalnos, daudzi dzīvo tuksnesī, Zviedrijā visi dzīvo pilsētās.

Vai bez mums tev ir bijuši arī citi tūristi no Latvijas?
K.B: Ir bijuši ciemiņi no Latvijas. Dāvis Kaņepe. Esam ļoti sen pazīstami. Savā laikā viņš atbrauca pie mums uz "K@2" Karostā, lai saprastu, kā būvēt kultūras centru. Pēc tam viņš uzbūvēja Kaņepes kultūras centru. Bet pirms viņa satiku vēl vienu latvieti. Koronas laikā, kad es te biju gandrīz vai vienīgais ārzemnieks, man vajadzēja tikt uz 8 km attālo Mhamid el Ghizlane jeb Gazeļu pilsētu – toreiz strādāju tur bērnu mūzikas skolā. Stāvēju un stopēju. Piebrauca viena mašīna, pilna ar cilvēkiem – priekšā divi džeki, aizmugurē sievietes, un pašā aizmugurē viens eiropietis. Blakus sievietēm sēdēt nedrīks, tas ir aizliegts, tāpēc bija jāsēž blakus eiropietim.  Apsēžos un prasu: ‘Where are you from?’ (No kurienes tu esi?) Viņš saka: ‘I am from small country of northen Europa – Latvija’. ‘Nu labi,’ es saku, ‘tad varam turpināt latviski’. Viņam mute palika vaļā, un līdz Mhamidai viņš tā arī neko nepateica. Vēlāk izrādījās, ka viņa uzņēmums Latvijā bankrotējis, un viņš devies prom. Kādu laiku padzīvoja pie manis, pēc tam laikam aizbrauca kaut kur uz Dienvidameriku.

Savīra. Pilsēta Atlantijas okeāna krastā. Foto: Sarmīte Pujēna.

Kāpēc tu vispār pievērsies tūrisma biznesam?
K.B: Ļoti vienkārši. Tāpēc, ka pašam patīk ceļot. Tāpēc, ka esmu uzzinājis ļoti daudz par šo valsti. Esmu izbraukājis Maroku no ziemeļiem līdz dienvidiem, no austrumiem līdz rietumiem. Es pazīstu šo valsti. Kontaktu arī ir daudz. Gribu vienkārši to dot tālāk. Kaut kā tā.

Trīs ceļotājas un Kalle tuksnesī. Foto: Ismails.

Tu arī zini vairākas svešvalodas, nav grūti komunicēt ar tūristiem.
K.B: Man Marakešā ir bijis piedāvājums strādāt par angļu valodas skolotāju, Rabatā – par zviedru valodas pasniedzēju. Tā kā darba iespējas šeit ir. Un es vienmēr dzīvē esmu uzskatījis – ja tu esi gatavs strādāt, darbs tevi atradīs. Bet tev ir jābūt gatavam strādāt.

Kur tu iemācījies franču valodu? To te, Marokā, visi zina.
K.B: Skolā. Angļu valodu, franču valodu. Seši gadi. Divi gadi spāņu valoda. Bet tā ir ļoti līdzīga franču valodai. Un, ja tu māki mazliet franču un spāņu valodu, tad viegli nāk itāļu valoda. Protams, saprotu arī norvēģus un dāņus.

Vai Savīrā pie okeāna nebija labāk?
K.B: Man cilvēki bieži prasa – kur Marokā ir labāk? Un es vienmēr saku – visur. Tāpēc, ka tās ir tik dažādas lietas! Tu esi Vidusjūras krastā, superīgi, tas ir jūras krasts. Viss notiek. Tu esi kalnos, nenormāli skaisti, bet citādāk. Tu esi tuksnesī, viss kārtībā, bet atkal citādāk. Atkarīgs, ko tu pats gribi.

Kalles biznesa partneris Mustafā mēdz teikt: Jums ir pulkstenis – jums nav laika. Man nav pulksteņa, man ir laiks! Foto: Sarmīte Pujēna.

Tev patīk tuksnesis?
K.B: Jā, tā ir sanācis. Te ir daudz draugu. Viss mierīgi. Un par siltumu nav jāmaksā (smejas). Pirms koronas šajā reģionā no Zagoras līdz Ouled Driss nekad nebiju bijis, biju bijis citā tuksnesī – Merzougā.

Kad te, Marokā, ir tūrisma sezonas "pīķis"?
K.B: Sākot no Ziemassvētkiem, līdz janvāra vidum ir traki.

Vai nebūtu ērtāk, ja tev būtu pastāvīga uzturēšanās atļauja?
K.B: Tas ļoti saistīts ar finansēm – tev jāpierāda, cik tev ir bankas kontā vai, ka tev ir īpašumi par tik un tik. Tad var dabūt. Kā krievi kādreiz Latvijā varēja.

Franči, spāņi, vācieši pārceļas uz šejieni, un viņu pensija pa taisno tiek ieskaitīta šeit. Ja Maroka to redz, viņi dabū arī pastāvīgās uzturēšanās atļauju.

Kalle, ja cilvēki no Latvijas gribētu apceļot Maroku, kā tu ieteiktu rīkoties?
K.B: Vispirms viņiem jāizlemj, cik ilgi un ko viņi grib piedzīvot – vai kalni, vai jūra, vai tuksnesis. Vai Āfrika vai Eiropa.

Eiropa?
K.B: Augšā pa labi, no Tanžēras uz austrumiem, tur jau ir tikpat kā Spānijas krasts. Tur ir arī tas spāņu anklāvs. Tikpat kā Portugālē vai Spānijā, un tur viņi nerunā franču valodā, bet spāniski.

Kā karalis uz to skatās?
K.B: Negrib. Bet tas bija viens no pantiem, kad spāņi devās prom, ka viņi drīkst paturēt tās teritorijas. Marokai tas ir baigais kreņķis, tāpēc, ka visi, kas bēg no Vidusāfrikas, no tā sauktās "tumšās Āfrikas", bēg uz Maroku, lai tiktu iekšā tajās divās Spānijas pilsētās, tāpēc, ka tad viņi ir Eiropā.

Riāda "Vissam" Marakešā. Foto: Sarmīte Pujēna.

Atgriezīsimies pie tūristiem no Latvijas.
K.B: Ja grib pavadīt nedēļas nogali, var iebraukt piektdien pēcpusdienā Marakešā vienkārši patusēties, un tad lidot atpakaļ. Vai Rabāta, Kasablanka, Tanžēra. Lielās pilsētas uz nedēļas nogali – super! Ja plāno palikt nedēļu, tad jau kaut ko var sākt domāt. Vieglākais maršruts ir dažas dienas Savīrā un tad atpakaļ uz Marakešu. Vai augšā Atlasa kalnos. Un, ja gribas tuksnesī, tad vajag vismaz nedēļu, bet labāk – divas.

Un, ja kāds gribētu, lai tieši tu palīdzi visu nokārtot, esi pavadonis?
K.B: Tad jākontaktējas ar mani. Es nekad nekārtošu nekādas lidmašīnu biļetes, neesmu ceļojumu birojs. Es sagaidu tur, kur cilvēki grib, lai viņus sagaida, piemēram, lidostā. Es nokārtošu ceļu, kā klients gribēs, un es neņemšu ne santīma. Tāpēc, ka ļoti daudz ceļojumu aģentūru kaulējas par cenām, uzliek maksu par visu kaut ko un tad dabū cashback. Mana politika ir sekojoša – esmu tik daudz ceļojis, ka zinu vislabākās vietas visām gaumēm, un sakārtošu tās lietas, un pateikšu īstās cenas. Bet. Ja man jābrauc līdzi, tad tas maksā 50 eiro dienā.

Marakešas lidosta. Foto: Sarmīte Pujēna.

Kā vislabāk ar tevi sazināties?
K.B: Mūsdienās nav grūti atrast tīklā to, ko vajag. Mani var atrast instagramā – @calle_bio, feisbukā, WatsApp. Man ir mājaslapas: https://maroccodestinations.com un https://inshallahtravels.com, neviena gan nav latviešu, bet ir angļu valodā.