Nelielais atvaļinājums nedēļas garumā sākas pēc nolaišanās skaistajā Marakešas lidostā Marokā, kur mūsu trīs cilvēku pulciņu sagaida garšīgā latviešu valodā runājošais Zviedrijas pilsonis Karls Bjoršmarks (Carl Biörsmark), daudziem liepājniekiem zināms kā Kalle.


Kalle pazīst Maroku kā savu kabatu, un, kas vēl svarīgāk, pazīst marokiešus. Tāpēc piedzīvojam gan elpu aizraujošu braucienu pāri Atlasa kalniem vienā un arī otrā virzienā (pa citu maršrutu), gan 65 – 70 km garu braucienu džipā pa Sahāras smilšu kāpām, lai tuksneša vidū sagaidītu saullēktu. Izstaigājam Marokas māla arhitektūras pērli Aitbenhadū (Ait Ben Haddou) un uzkāpjam pašā tās virsotnē. Starp citu, turpat blakus ir Marokas Holivuda, kurā filmētas, piemēram, ainas no "Troņu spēlēm". Aizbraucam arī uz Savīras (Essaouira) vecpilsētu Atlantijas okeāna krastā, kura tāpat kā Aitbenhadū ciemats iekļauta UNESCO pasaules mantojumā sarakstā. Pēc tuksneša veldzi sniedz arī krāšņais Žaka Mažorela dārza zaļums Marakešā (pēc Mažorela nāves to iegādājies modes mākslinieks Īvs Senlorāns), bet jebkurā vietā ceļotājus apbur marokiešu tējas dzeršanas rituāls un garšīgais ēdiens, kas diemžēl liek saprast, ka cerības atbrīvoties no lieka kilograma ir veltas.


Aitbenhadū. Foto: Sarmīte Pujēna.

Atmiņā paliks gan nakšņošana viesnīcās (riādās – namos ar vaļēju iekšpagalmu) Marakešā, Varzāzātā (Ouarzazate, tulkojumā – pilsēta bez trokšņa) un Zagorā (pilsēta starp diviem kalniem), dažas no kurām ir īsti mākslas darbi, gan berberu apmetnē tuksneša vidū zem zvaigžņotām debesīm (arī tur ir gultas ar baltiem palagiem, visas ērtības, vakariņas un brokastis), un, protams, viesmīlīgajā Kalles un Mustafā namā tuksneša "priekšnamā" Ouled Drisā (Ouled Driss), ciematā, kas daļēji ir muzejs zem klajas debess – ar 17.gadsimta berberu vairākstāvu mitekļiem, kuros dažas ģimenes dzīvo joprojām.


Berbers Ismails, kurš mūs uzņēma savā tuksneša apmetnē. Foto: Sarmīte Pujēna.


Lai arī nedēļas laikā redzēts un piedzīvots ļoti daudz, ir skaidrs, ka iepazīta vien niecīga Marokas daļiņa. Bet ir rasta atbilde uz jautājumiem, ko Marokā dara Kalle un kā viņam klājies, kopš pēc 23 Latvijā pavadītiem gadiem 2013. gadā atstāja Latviju.


K.B.: 2013.gada rudenī, pēc tam kad biju nodzīvojis kādu pusotru, divus gadus Rīgā, biju ciemos Zviedrijā. Ballītē man pienāca klāt viena meitene, un prasīja: ‘Ko tu te dari?! Tu taču nedzīvo Zviedrijā.’ ‘Nu, es visur kur.’ ‘Vai tev ir darbs?’ ‘Nav, kā vienmēr freelance.’ ‘Nu, tad tev jāsāk strādāt mūsu skolā!’


Vēlāk saņēmu sms, ka pirmdien jāierodas uz darba interviju. Nākamajā trešdienā sāku strādāt.


Norādē pie Kalles mājas tuksneša pievārtē redzams, kurā virzienā atrodas Karosta. Foto: Sarmīte Pujēna.


Kas tā bija par skolu?
K.B.: Tā bija imigrantu skola. Bet Zviedrijā saka nevis "imigranti", bet "jaunatnācēji" – "nyanlända" (burtiski – tikko atnācis – S.P.). Kā jaunas kurpes veikalā. Un es strādāju ar nyanlända. Kopumā 680 jaunieši no kādām 14–20 valstīm. Visiem kopīgs, ka viņi bija 16–20 gadus veci un neprata zviedru valodu. Bet tas arī bija vienīgais kopīgais. Mans uzdevums bija satikties ar visiem, bet ne mācību klasē, citās sfērās – vai nu uz teātra skatuves, vai kinostudijā, vai jāšanā. Lai fiksāk iedabūtu viņus zviedru sabiedrībā. Un caur to viņi arī ātrāk iemācās zviedru valodu. Man bija īsa intervija ar katru – no kurienes esi, kāpēc esi te, ko tu darīji savā valstī. Futbolu spēlēju... Ā, futbolu, nu tad ejam uz futbola klubu. Mans uzdevums bija atrasts atslēgu visiem 680 cilvēkiem. Un to es darīju gandrīz septiņus gadus. Bija ļoti interesanti.


Cik ilgi viņi mācās?
K.B.: Kā nu kurš. Bija dažas meitenes no Sīrijas, kas jau gada laikā sāka studēt universitātē par zobārstēm. Un džeki no Somālijas, kas droši vien vēl joprojām tajā skolā iet. Tur ir ļoti dažādi.


Un kā tu radies Marokā? Vai tev jau bija kaut kāda saikne ar šo valsti?
K.B.: Nē, iepriekš man nebija nekādas saiknes. Man ļoti patīk ceļot. Kad biju nostrādājis gadu tajā jaunatnācēju skolā – bez brīvdienām, gan sestdienās, gan svētdienās, vakaros utt., nolēmu, ka vajag kaut kur aizceļot. Teicu savai skolas priekšniecei – tagad es paņemšu brīvdienas, bet es nepateikšu, vai uz nedēļu, vai trim nedēļām, vai mēnesi, un viņa piekrita.


Vispirms tēja. Jebkurā vietā Marokā. Foto: Irēna Eglīte.


Nolēmu aizbraukt kaut kur, kur nekad mūžā neesmu bijis un kur neko nezinu. Skatījos lētās biļetes, un parādījās Marakeša. Fiksi ieguglēju un parādījās: ēdieni, garšvielas, dizains, krāsas. Nolēmu: braukšu. Sestdien no rīta aizlidoju. Tas bija 2014.gada februārī. Atbraucu un nonācu tajā lielajā Džemmaelfna (Djemma El Fna) laukumā, tajā trakumā. Sapratu: te būs labi. Pirmdien aizrakstīju priekšniecei, ka baigi patīk. Bet kur tu esi? Marokā? Tad tev noteikti jāiekāpj autobusā un jāaizbrauc uz tādu mazu miestiņu, kas saucās Essaouira. Tā arī darīju. Pavadīju tur ļoti jauku nakti, un, kad pēcpusdienā pamodos, sapratu, ka tur es gribu dzīvot. Tā es 2014.gada februārī nolēmu, ka es tur dzīvošu.


Un kad tu nolēmi, ka vairs nekad mūžā negribi maksāt nevienu rēķinu par apkuri?
K.B: Tas bija daudz vēlāk, 2017. vai 2018.gadā. Marakešā paliku kādas divas nedēļas, tad devos atpakaļ strādāt tajā skolā, bet jau ar domu, ka nepalikšu. Lēnā garā strādāju mazāk un pakāpeniski sāku dzīvot arvien vairāk Marokā, Savīrā (Kalle saka – Esauira). Skolotājam ir diezgan viegli, tāpēc, ka ir brīvdienas vasarā, brīvdienas ziemā, rudenī, sporta dienas. Un, tā kā es arī strādāju ļoti daudz, varēju paņemt brīvdienas. Braukāju ļoti bieži.


2017.gadā pārdevu savu māju,  ko biju nopircis, kad dabūju darbu Zviedrijā.


Berberu mitekļi Atlasa kalnos. Foto: Sarmīte Pujēna.


Kur tas bija?
K.B: Netālu no Norčēpingas, varētu teikt – zviedru Pampāļos. Kad pārdevu māju, tad arī nolēmu, ka es par siltumu nemaksāšu. Nekad! Nevienu rēķinu, kurā ir rakstīts "apkure". Tāpēc, ka biju bijis Marokā un sapratis – tur apkure ir, bet par velti.


Bet tu mēdz aizbraukt arī uz Zviedriju. Kur tad tu dzīvo?
K.B: Man ir buru laiva. Vasarā – jūnijā, jūlijā, augustā –, kad es dzīvoju Zviedrijā, ir silts, un tad es apmetos uz savas laivas, tur pat par elektrību nav jāmaksā – uz jumta ir saules baterija.