Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistikas datiem Liepājā vārda dienu svin 24 Alvīnes. Dzimšanas dienā sveicam Madaru Morozu.

Pastāstiet nedaudz par sevi!
Esmu Liepājas Universitātes studente, jau otro gadu. Vienmēr esmu optimiste, mīlu cilvēkus un saglabāju ticību viņiem.

Kāpēc izvēlējāties studēt Liepājā?
No Liepājas nāk vislabākie pedagogi, kā arī mana mamma un mana ome  ir pabeigušas augstskolu Liepājā, es esmu jau trešā paaudze šeit.

Kāpēc tieši pedagoģija?
Es ļoti mīlu bērnus. Mājās apkārt dzīvo radu bērni, un es ar viņiem esmu kopā no bērnības. Viņi man ir ļoti tuvi. Kā arī strādāju labdarības organizācijā, ar bērniem ar īpašām vajadzībām. Pedagoģija, tas ir kā aicinājums, jo no bērna kājas.

Ko un cik ilgi jūs darāt labdarībā?
Darbojos jau septiņus gadus labdarības organizācijā Palīdzēsim.lv. Darbojos ar bērniem un jauniešiem, cenšos parādīt, ka var arī savādāt, jo reizēm viņiem sāp, ka citi izstmj, bet es parādu, ka redz, ne visi to dara. Man patīk uzklausīt viņu problēmas un grūtajā brīdī būt tur.

Uzskatu, ka labdarība ir mans otrs aicinājums. Esot tur, kopā ar viņiem, tā ir tāda neaprakstāma sajūta.

Pirmo reizi, kad es aizbraucu uz Teikas bērnunamu, kur dzīvo bērni ar īpašām vajadzībām, ieejot iekšā, tieši es jutos neiederīga. Un tad tu redzi, ka viņi tevi uzņem – tā bija pacilājoša sajūta.

Septiņi gadi ir pietiekami ilgs laiks. Kā ir mainījušies cilvēki, viņu attieksme pret labdarību?
Laika gaitā situācija ir uzlabojusies. To redzu, skatoties uz saviem draugiem. Ja sākumā sajutu tādu kā nosodījumu, ka strādāju ar cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, tad tagad jau viņi paši grib iesaistīties un darboties kopā ar mani.

Sabiedrība kopumā tagad māk pieņemt īpašos bērnus. Mums, protams, ir kur tiekties un augt, bet man pazīstamie cilvēki ir kļuvuši saprotošāki.

Kas ir jādara sabiedrībai kopumā vai katram atsevišķi, lai īpašajiem bērniem būtu vieglāk iekļauties?
Vairāk jāsmaida. Viņiem smaids ir ļoti svarīgs, viņi paši daudz smaida. Manā izpratnē viņi ir paši labākie – viņi vienmēr smaida, runājas, viņi neteiks sliktas lietas. Reizēm mums pat vajadzētu to optimismu mācīties no viņiem.

Jūsu dzīve rit starp Rīgu un Liepāju. Kādi bija pirmie iespaidi par Liepāju, kas pārsteidza?
Pirmajā gadā bija ļoti grūti. Es vispār nejutu piederību. Domāju – izstudēšu un viss. Tagad ir tā, ka uz mājām nevgribas braukt nemaz, Liepāju jūtu kā savu pilsētu. Te man ir tuvi draugi, ar kuriem varu izrunāties jebkurā laikā, pavadīt patīkamus brīžus.

Liepāja man ir tuva arī vēl kādā aspektā. Es nedzīvoju pašā Rīgā, bet tuvāk Saulkrastiem. Mana māja atrodas pie jūras, un visi smejas, ka man no jūras neaizbēgt. Mana dzīve bez juras nemaz nav iedomājama.

Kā jūs vislabprātāk pavadāt brīvo laiku?
Organizācijā.  Ja varētu, veltītu tam visu savu laiku, bet ir jāpabeidz studijas. Citreiz arī atpūšos, skatoties kādu filmu gultā, ar tējas vai kafijas krūzi. Laika sev un filmām atliek maz.

Pēc studiju pabeigšanas jūs plānojat strādāt skolā vai savas zināšanas izmantot labdarības organizācijā?
Sākumā domāju, ka savas zināšanas lietošu organizācija, bet tagad sāku domāt, ka nē, es tiešām gribu strādāt skolā.

Kas ir tas, kas attur jauniešus no darba skolā?
Mazās algas. Un arī tas, ka vienkārši nepatīk strādāt ar bērniem. Zinu, ka daudziem ir stereotipi par bērniem, ka viņi neklausīs, skraidīs apkārt. Tomēr, ja tu kā pedagogs cienīsi bērnus, tad bērni arī tevi cienīs. Šī atgriezeniskā saite, kas ir vajadzīga ne tikai pedagoģijā, bet visā dzīvē.

Kas mūsu izglītības sistēmā ir labs, un kas – tāds, ko ar laiku vajadzētu mainīt?
Vienmēr var atrast, ko mainīt, un grūtāk ir atrast pozitīvo, ko var atstāt.

Izglītībā es gribētu, lai skolās ir vairāk brīvības. Šobrīd viss balstās uz papīriem, un tas ir tā… Nevar mainīt stundu, jāiet pēc plāna, tāpat ir daudz mācīšanās metožu, bet izmanto tikai pāris.

Vai jums ir kāds ar labdarību vai bērniem saistīts sapnis?
Sapnis, ko loloju jau vairākus gadus, piepildījās. Mēs izveidojām nometni, kur kopā bija gan bērni ar īpašām vajadzībām, gan parastie bērni. Tā bija pasakaina sajūta redzēt tos smaidus un izjust viņu emocijas. Cik patiesībā bērni ir saprotoši.
Kāda ir jūsu attieksme pret alternatīvās pedagoģijas metodēm?
Man patīk Valdorfa pedagoģija. Pagājušajā gadā biju praksē valdorfskoliņā Ādažos. Bērni bija tik priecīgi un atvērti.

Valdorfa pedagoģijā skolotājs ir lokomotīve, bet viņš skatās. Piemēram, mācoties rakstīt – skolotājs redz, vai bērni ir gatavi rakstīt. Nevis kā standartā – tad bērnam noteikti ir tad un tad jāmāk rakstīt. Arī vide – katrai vecuma grupai ir savas krāsas. Man bija jāmāca 3.klase, viņiem bija oranžā krāsa, visa telpa oranža. Bērni daudz dara ar rokām, brauc, stāda rudzus, brauc tos novākt. Skolotājs iegulda lielu darbu.

Kas mani piesaistīja Valdorfpedagoģijai – viņa ir veidota kā skola, kas iekļauj bērnus. Arī manā klasē bija skolnieks ar autismu. Iedomāties nevarat, cik lielā šokā biju, ieraugot, kā klasesbiedri palīdz un iesaistās.

Kādi ir bērni tagad, salīdzinājumā ar laiku, kad jūs mācījāties mazajās klasītēs?
Viņi ir daudz gudrāki, daudz apgūst paši kā arī saprotošāki. Mums arī jāmācās no viņiem.

Kurš bija jūsu mīļākais priekšmets skolā?
 Matemātika – gan skolā, gan vēl joprojām, universitātē. Man patīk skaitļi un viss ap to. 

Kā vislabāk atpūsties pēc nogurdinošas dienas vai nedēļas?
 Aizbraukt līdz Karostas molam, vienalga, vai ir  vējš, vai līst. Pēc tam ir tā pacilājošā sajūta un enerģija. 

Kādas ir jūsu decembra sajūtas?
 Decembra sākumā vispār nebija nekādas sajūtas. Tad es noskatījos “Viens pats mājās”, un sapratu – jā, ir klāt decembris. Gribētu vispār decembri izņemt ārā no kalendāra, bet izstaigājot Liepāju, šī doma ātri vien pazuda, jo šogad Liepāja ir ļoti skaisti izgreznota. 

Kādas ir jūsu Ziemassvētku tradīcijas?
 Tā kā mammai ir daudz brāļi un visi dzīvojam vienā ciemā, tad tradīcijas ir daudz. Pirmajos Ziemassvētkos vienmēr ejam pie kāda no mammas brāļiem, pavadam laiku kopā tur. Protams, bērniem dāvanas, bagātīgs galds, bet  ne tas galvenais. Mēs visas ģimenes esam tieši tag kopā- kopības sajūta ir neaprakstāma. Bet otrajos Ziemassvētkos vienmēr aizbraucam pie mammas tēta uz laukiem, Latgalē. Ziemassvētki ir skaists laiks kopā ar ģimeni. 

Jūsu novēlējums šodienas gaviļniekiem!
Izbaudiet savu dienu un smaidiet! Vienmēr smaidiet. Smaidot mēs kļūsim tikai jaunāki...