Turpinot ciklu par Liepājas Dievnamiem un draudzēm, ieskatīsimies Liepājas baptistu Sv. Pāvila draudzes ikdienā un vēsturē, kas nupat – 1.decembrī – piedzīvoja priecīgu notikumu.

Sešus gadus ilgusī celtniecība faktiski ir noslēgusies, un Kuršu ielā uzslējies nams, ar kuru pamatoti lepojas tā saimnieki – namā, kurš celts šīs aktīvās kristiešu draudzes vajadzībām, vietu atradis arī pilsētai tik ļoti nepieciešamais Krīzes grūtniecības centrs, Atkarību profilakses kabinets un Kurzemē lielākā kristīgās literatūras grāmatnīca.

Draudzei ir jākalpo ne tikai vienas kopienas labā, bet jādod labums visiem, kas meklē ceļu pie Dieva, saka mācītājs Mārtiņš Balodis,  izrādot jaunbūvi un stāstot par iecerēm, kā padarīt šo vietu par patvērumu tiem, kam tas nepieciešams visvairāk.

Draudzes loceklis Kārlis Deksnis izrāda telpu, kurā darbosies Krīzes grūtniecības centrs – kristīgas ievirzes nevalstiskā organizācija, kuras ietvaros brīvprātīgie aktīvisti sniedz palīdzību sievietēm, kuras saskārušās ar bērniņa zaudējumu, pēcaborta sindromu vai neplānotu grūtniecību.

Kārlis saka, šādos gadījumos galvenais esot jauno dzīvību saglabāt, atbalstot topošo māmiņu, un šis atbalsts var būt ļoti dažāds, gan garīgs un psiholoģisks, gan reizēm arī taustāms, kad jaunās māmiņas var saņemt bērnu drēbītes un citas mazulim nepieciešamās lietas.  

Tāpat par nozīmīgu un pilsētai vajadzīgu mācītājs Balodis uzskata Atkarību profilakses kabinetu. Tā būs vieta, kur šos cilvēkus uzklausīs, un centīsies viņiem palīdzēt. Mācītājs ir pārliecināts, ka ar ticības spēku var darīt milzu lietas, un, pieņemot Dievu, mainās arī cilvēka dzīve.

Kristietis ir aicināts kalpot savam tuvākajam, tādēļ arī draudze iespēju robežās cenšas palīdzēt tiem, kuriem dažādu iemeslu dēļ nevar palīdzēt ne valsts, ne pašvaldība.

Vai nav tā, ka daudz ir tādu, kuri izmanto labdarību, atnāk, prasa un paņem, lai gan bieži vien paši savas vainas un dzīvesveida rezultātā kļuvuši par atkarīgajiem, un pat nemaz nevēlas ko mainīt?

„Ideālajā gadījumā, protams, palīdzībai ir jānoved pie savas dzīves mainīšanas,” piekrīt mācītājs.

Savs skatījums Mārtiņam Balodim ir uz politiskajiem procesiem valstī un pilsētā, viņš uzskata, ka kristīgas pārliecības cilvēkiem ir jābūt politiski aktīviem, un kristietim nav jāaizmirst, kas tāds viņš ir ne tikai svētdienas dievkalpojumā, bet arī pārējās nedēļas dienās, jo sevišķi Saeimas vai pilsētas domnieka krēslā esot.

Tas pats sakāms par skolotājiem, žurnālistiem un citu profesiju pārstāvjiem: „Tur, kur ir kristietis, viņam ir jābūt kā gaismai un sālij, kas vidi apgaismo un pārvērš”.

Enerģija, atvērtība un dziesmas, ir trīs galvenās asociācijas, kuras rodas pēc dievkalpojuma apmeklēšanas Sv.Pāvila baznīcā.

Pats Dievnams nelepojas ne ar sarežģītām arhitektoniskām formām, ne greznu interjeru, taču tur ir gaiši un smaidīgi cilvēki. Šeit nav katoļu vai luterāņu baznīcu no senatnes nākušo svinīgo rituālo darbību, bet ir dzīvais Dieva aicinājums, kas ietērpts vienkāršos vārdos, viegli uztverams un saprotams.

Mācītājs Balodis šo vienkāršo, rituālu neapgrūtināto sludināšanas veidu skaidro ar vēsturiskajām tradīcijām, ko noteikuši apstākļi, kādos radušās pirmās baptistu draudzes. Sākumā tās bijušas nelielas, un nedaudzie draudzes locekļi jutušies kā viena ģimene, viena saime. Taču arī mūsdienās, kad draudzes ir ievērojami izaugušas, šī personiskā pieeja, līdzdalības un kopības sajūtas radīšana visos, palikusi nemainīga.

Jādomā, ka neviltotā vienkāršība un atvērtība arī ir tā, kas nelielo baznīcu piepilda cilvēkiem – jauniem un veciem, starp kuriem daudz jaunu ģimeņu, kuras uz dievkalpojumu atvedušas līdz arī mazuļus.

Daudzi pilsētas Dievnami lepojas iespaidīgām ērģelēm, un dziedāšana dievkalpojumos ir ierasta lieta, bet uzdrošinos apgalvot, ka Pāvila draudzē tā ir īpaša. Ir koris, kam šogad aprit jau 122 gadu, un ir jauniešu ansamblis, ir savas dziesmas un spēcīgas balsis.

Mīlestība uz mūziku ir viens no veidiem kā draudzes jauniešus iesaistīt kopējās aktivitātēs, stāsta mācītājs. Gandrīz ikvienam jaunietim ir kāds talants, kāda prasme, ko var likt lietā, kādam tā ir balss, kāds prot spēlēt ģitāru, kāds vēl kaut ko, un, saliekot visu kopā, par rezultātu var priecāties visi.

Priecājos arī es, klausoties profesionālā līmenī izpildītas, Dievu slavējošas dziesmas. Arī mūzika vien, bez visa pārējā, var būt iemesls, lai būtu vērts kaut reizēm apmeklēt Sv. Pāvila draudzes dievkalpojumus.

Kārlis Deksnis bilst, ka ne jau tikai dziedāšana vieno draudzes jauniešus, ir vēl daudz citu saturīgu laika pavadīšanas veidu, tajā skaitā arī kopīga sportošana sestdienu vakaros.

Vismazākajiem draudzes locekļiem regulāri notiek arī svētdienas skola un Bībeles stundas.  

Bieži dzirdams, ka tos, kuri nelieto alkoholu, sabiedrībā puspajokam dēvē par baptistiem. Tā gluži neesot, ka visi baptisti ir zvērināti atturībnieki, bet pārmērības gan neatzīstot.

Šāds tēls acīmredzot veidojies tādēļ, ka Latvijas baptisti, atšķirībā no citu konfesiju piederīgajiem, visbiežāk esot pārliecības kristieši, jo par baptistu nevar piedzimt, un arī vecāki bērnu nevar tā vienkārši nokristīt. Kristīšanās un ienākšana draudzē, ir personiska izvēle, kad cilvēks apzināti pieņem Jēzu par savu pestītāju. Līdz ar to viņš arī pieņem kristīgu dzīvesveidu, kas nav savienojams ar pārmērībām.

Uzziņa

Svarīgie vēsturiskie fakti par Liepājas baptistu Pāvila draudzi
1890.gada 20. janvārī notika Liepājas baptistu Nācaretes draudzes rīkots pirmais dievkalpojums Vecliepājā, un to vadīja Ernests Fridrihsons, kurš tobrīd bija Nācaretes draudzes  mācītāja Jāņa Kulberga palīgs.   

1891.gada sākumā E.Fridrihsons pie gubernatora tika apstiprināts par Vecliepājas sapulču mācītāju.

Viņa vadībā tika nopirkts būvlaukums jauna Dievnama celšanai un darīts viss iespējamais, lai saņemtu būves sākšanas atļauju, kas diemžēl pienāca nedēļu pēc E.Fridrihsona aiziešanas Mūžībā.

Priekš jaunbūvējamā Dievnama būvvietas pirkšanas 1891.-1893.g. saziedoti 2065 rubļi. Dievnama būvei 1894. un 1895.gadā saziedoti 2240 rubļi ("Naudas solījumu grāmata"). Tieši "Naudas solījumu grāmata" ļauj pieņemt par patiesu 1890.gadu kā Pāvila draudzes darbības sākuma gadu.

1893.gada 22.augustā Nācaretes draudze vēlēja "Vecliepājas draudzes priekšnieku", t.i., mācītāju. Protokolā tiek lietots jēdziens "Vecliepājas draudze". Tika izvirzīti vairāki kandidāti no kuriem ar balsu vairākumu  (200 balsis) ievēlēts Pēteris Sāmitis.

1894.gada 6.oktobrī (pēc jaunā stila 18.oktobrī) jaunā draudze pirmo reizi patstāvīgi baudīja Svēto Vakarēdienu. Šo datumu tad arī uzskatīja par Liepājas Pāvila draudzes de iure pasludināšanas dienu.

1894.gada 15.augustā notika Vecliepājas draudzes Dievnama pamatakmens likšana.

(K.Lullens: ”Tā kā nu vairs nebija jaunliepājniekiem ar vecliepājniekiem nekādas kopīgas draudzes darīšanas, tad jo stingri pieķērās jaunās baznīcas būvei, bez kuras nebija paredzama draudzes uzplaukšana. Ziemā no 1894. uz 1895.gadu sataisīja beņķus, durvis, logus un sagādāja būvmateriālu, kurus tad visi draudzes locekļi kā brāļi, tā māsas gāja katrs savu nakti sargāt. Ap lieldienām iesāka mūri mūrēt, un, kad tas bija tiktāl gatavs, ka varēja jau koka daļas virsū likt, tad katru vakaru sanāca brāļi, savus dienas darbus pabeiguši, un sacēla pīlārus, uzvilka vērbaļķus, spāres un dēļus priekš griestiem un jumta, visu, ko amatnieki bija sakārtojuši, lai jo ātrāki būvi dabūtu gatavu, jo vecajā telpā nobeidzās nomas termiņš”.)

Dievnama atklāšana notika 1895.gada 24.jūnijā. Atvēršanas svētkiem pievienojās arī kristības svētki, jo "25 personas tika kristītas".

Sākotnēji jaunās draudzes oficiālais nosaukums bija Liepājas Trešā baptistu draudze.

1907.gada 24.jūnijā draudze pieņēma nosaukumu ar kādu mēs to pazīstam šodien (Pāvila draudze).

1909.gada rudenī draudze ieguva sen vajadzīgās blakus telpas (piebūvi), kas ļāva daudz aktīvāk strādāt visām draudzes nozarēm.

1920.gada 15.augustā draudze pieņēma lēmumu kopā ar Liepājas baptistu Ciānas un Liepājas baptistu Nācaretes draudzēm izveidot vispārizglītojošu skolu. Liepājas baptistu draudžu kopīgi organizētā un uzturētā Saulieša pamatskolā skolotāji bija arī vairāki Pāvila draudzes locekļi — M.Fridrihsberga, K.Gūtmanis, E.Heniņa, J.Hintenbergs, J.Vagars.

Liepājas baptistu Pāvila draudzes mācītāji, kalpošanas laiks:

1890.-1893. Ernests Fridrihsons
1893.-1898. Pēteris Sāmitis
1898.-1907. Kārlis Ruševics
1907.-1914. Jānis Svars
1914.-1920. Mārtiņš Matisons
1920.-1921. Arvīds Eihmanis
1921.-1922. Žanis Klāsons, māc.v.i.
1922.-1934. Augusts Mēters
1934.-1944. Rūdolfs Vītols
1944.-1948. Pēteris Lauberts
1949.-1958. Alfreds Pētersons
1949.-1950. Žanis Stūrītis, otrais mācītājs
1858.-1962. Fricis Ronis
1962.-1966. Pauls Zilberts
1966.-1978. Jona Inkenass
1979.-1985. Porfirijs Šeršņovs
1985.-1994. Juris Šulcs
1994.-1996. Viesturs Kalniņš
1997.-2003. Artūrs Šķuburs
1998.-2000. Aigars Jēcis, otrais sludinātājs
No 2003.- Mārtiņš Balodis
2006.-2006. Guntars Vadonis, palīgmācītājs

Avots: draudžu darīšanu stundu un padomes sēžu protokoli; J.Rīss „Latviešu baptistu draudžu izcelšanās un viņu tālākā attīstība”.