Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistikas datiem Liepājā vārdadienu svin 6 Jāzepi un 6 Juzefas. Dzimšanas dienā sveicam Līgu Sprūdi.

Pastāsti nedaudz par sevi un savu ikdienu!
Esmu liepājniece, kura šeit dzīvo jau teju 10 gadus. Pēc profesijas esmu fizioterapeite, 8 gadus nostrādāju Liepājas reģionālajā slimnīcā, bet uz doto brīdi strādāju privātpraksē, paralēli studējot Rīgas Stradiņu universitātē (RSU), maģistrantūru, supervīziju.

Ikdiena līdz ar to ir spraiga, 4 dienas Liepājā, 2 Rīgā, 1 nosacīta brīvdiena. Liels izaicinājums, kurš pārorganizējis manu un manas ģimenes, un karjeras dzīvi.

Esmu divu puiku mamma un nupat adoptējām suņu puiku, kurš atsvaidzina ģimenes dzīvi un paver jaunu pasauli.

Kā izvēlējies šo profesiju un kas ir tas, ko tā tev dod?
No 12 gadu vecuma zināju, ka vēlos studēt medicīnu, tāpēc uz to gāju mērķtiecīgi. Abas vecmāmiņas ir saistītas ar medicīnu, laikam jau tie stāsti laika gaitā to ietekmēja. Atceros, ka vasarā braucu pie vecmāmiņas uz Ogres poliklīniku, kur viņa strādāja par vecāko māsu, un palīdzēju spiest dažāda lieluma zīmogus uz veidlapām. Tas man ļoti patika un sapņoju, ka vēlētos to darīt katru dienu, tāpat arī poliklīnikas smarža ļoti patika. Beidzot 12.klasi, īpaši nedomājot, zināju, ka stāšos RSU, alternatīvas nemeklējot.
Fizioterapija gan bija nejauša izvēle, nobijos no ārstniecības garajiem studiju gadiem, bija brīdis, kad nožēloju to vēl pirms skolas beigšanas, bet strādājot iepatikās ar vien vairāk, īpaši redzot procesu un rezultātu. Kopumā esmu apmierināta ar profesijas izvēli un uzskatu, ka darbu varu saukt arī par aizraušanos, tāpēc darbs nekad nav uzskatīts par slogu vai apnicīgu, vienmēr ir paticis un rosinājis interesi pilnveidoties un paplašināt profesionālās robežas, meklēt lietderīgumu.

Rehabilitācijai ir liela loma cilvēku dzīvē, to novērtēt var pēc smagām saslimšanām, traumām. Esot klāt atveseļošanās procesā, dažkārt ir sajūta, ka ir dota iespēja pieskarties brīnumam, tas dod ko netveramu, tai pat laikā neaizstājamu ar ko citu. Tur var rast spēku strādāt, ieguldīt vairāk nekā tiek prasīts vai sagaida un joprojām gūt gandarījumu.

Kādi ir tavi hobiji vai brīvā laika nodarbes?
Brīvais laiks nupat ir samazināts līdz minimumam, bet katru brīvbrīdi ieplānoju ģimenes lokā, kopā rīkojot tuvus izbraucienus, pavadot laiku pie dabas, laukos, ejot uz kino vai rīkojot kopīgus kino vakarus, ģimenes ietvaros rīkojam svētkus ar tematiku, kuriem ir jāgatavojas, bet pēc tam ir interesanti to piedzīvot, ko jaunu redzēt.

Hobiji, kurus agrāk regulāri piekopu – grāmatu lasīšana, suši gatavošana draugu lokā, sieviešu nometnes rīkošana ar domubiedriem mazās kompānijās relaksācijai, pirts rituāli.

Kas sagādā prieku ikdienā?
Noķert laimes sajūtu, to baudu un gūstu prieku no tā. Piemēram, nesteidzīgi vērojot savus bērnus darbībā, dzirdēt viņu skatījumu, dzirdēt, redzēt pacientu, kurš pēc manas konsultācijas ir laimīgs un pateicīgs, ka viņa problēma ir apskatīta, atrisināta vai daļēji atvieglota. Kad lietas nevienmēr notiek kā iedomājos, bet rezultāts ir "garšīgs" – tad sēžu un priecājos. Arī brīdī, kad neredzu risinājumu, izeju, intensīvi par to domāju un tad piedzīvoju "aha" momentu, varu sēdēt un smaidīt aiz laimes.

Kā vislabāk uzņemt pozitīvā lādiņa devu jaunai dienai?
Izgulēties. Nu jau piecus gadus no rīta vingroju – "Sveiciens saulei", ko esmu mazliet papildinājusi. Tas ir brīdis, kad pirms dienas dunas, elpoju, sevi izjūtu un cenšos nedomāt neko globālu, esmu ar sevi un uzņemu spēku, enerģiju jaunai dienai.

Kā sagaidi pavasari?
Ar sajūsmu. Tas ir mans mīļākais gada laiks. Kad viss čurkst, mostas, mostos arī es. Februārī ir mans smagākais brīdis, līdzīgi, kā pēdējā nedēļa pirms atvaļinājuma. Pavasaris ir manu sajūtu atvaļinājums.

Ar ko Liepāja un liepājnieki ir īpaši?
Liepāja ir īpaša. Te mācījos trīs gadus vidusskolā, 1.ģimnāzijā. Tad iemīlējos šajā pilsētā, vienmēr zināju, ka te atgriezīšos. Liepājnieki ir atšķirīgi no citiem, kad te atbraucu no Rīgas,  pirmais, ko pamanīju, bija tas, ka liepājnieki nelieto lietussargus, visiem ir kapuči. Kad to apjautu, sapratu, ka visi, kas pa Liepāju staigā ar lietussargiem, ir iebraucēji vai no rajona.

Otrs, ko uzreiz pamanīju – te vāji ir ar konkurenci, katrs ir lepns ar sevi un to ko dara,  un neuztraucas par otru amata brāli, Rīgā ir izteikta konkurence, tas dzen uz priekšu un motivē būt labākajam, liepājnieks grib būt unikāls un tādā veidā radoši sasniedz to mērķi, rezultātu, kuru rīdzinieks sasniedz darbā un stresā. Sākumā tas bija šokējoši, tagad arī piekopju tādu skatījumu, patīk.

Kā svini savus svētkus?
Kopš saviem 30 gadiem, dzimšanas dienu svinu radoši, katru gadu atšķirīgi, katram gadam atbilstošā tematikā, kas uz to brīdi ir aktuāli. Šogad aizņemtības dēļ rīkošu diskotēku individuāli sev un man tuviem cilvēkiem. Sēdēt pie galda un ēst rasolu man neliekas interesanti un izklaidējoši, patīk aktīvi, rosinoši, kopā ar viesiem paskatīties uz svinībām no cita skatu punkta. Neesmu jautājusi, ko viesi par to domā, pašai patīk.

Tavs novēlējums visiem šīs dienas gaviļniekiem!
Priekā smaidīt  un baudīt visu, ko diena nes!