Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistikas datiem, Liepājā šodien vārda dienu svin 36 Alvīnes. Sveicam bijušo korespondenti Alvīni Dombrovsku – Vecvagari.

Pastāstiet par savu ikdienu!
Nu tā pati diena, diža un svarīga vienība, ikdiena vien ir. Katram mums savējā, katra – vienīgā tāda. Cita – jau būs citāda un labi, ka citāda. Jo raibāk – jo labāk. Priekš manis. Bet patiesībā, gan jau, ka priekš visiem. Šonedēļ "tēvējā" "Šeit un tagad" bija tāds labs divu vīru dialogs par smadzeņu higiēnu. Tad nu uzzināju, ka higiēnas nodrošināšanai nepieciešamas kādas sešas septiņas svarīgas lietas: miegs, ēdiens, kustības, izzināšana, aktivitātes, kontakti, sirdsdarbs. Protams, protams, ar pievienoto vērtību katram no tiem – veselīgs. Var lasīt – ar mēru. Tad nu, izrādās, ka man tā ikdiena nav nekas cits, kā smadzeņu higiēnas, savas, palaikam arī citu, uzturēšana daudz maz kārtībā.

Guļu labi, gan ne vienmēr pareizi, ne gluži no deviņiem vakarā, ēst taisu, savējie saka – garšīgi, īpaši plovu un torti – skudrupūzni. Izzinu pa visiem iespējamajiem kanāliem – no grāmatām, izstādēm, draugu, gudru cilvēku – rakstnieku, dzejnieku, mākslinieku, garīgo skolotāju, filozofu – sarunām. Arī no interneta. Kustos un kustinos, rokām un kājām. Peldus – jūrā vai baseinā, rāpus – kad dārzā. Veloju, nūjoju, vingroju. Kontaktējos, kad vien dzīve vai cilvēki pamet aicinājumu. Ar dzejniekiem, rakstniekiem, māksliniekiem, filozofiem (Knutu Skujenieku, Edvīnu Tauriņu, Valdi Svirski, Oskaru Peipiņu, Viju Bernāti, Irinu Tīri, Gunāru Kopštālu), mūziķiem, draugiem un tuviniekiem un visādiem citiem gudriniekiem. Mācos un mācu sirdi caur viņiem.

Un vēl: tas gan pie higiēnas netika minēts, bet es to pa laikam daru – kacinu. Vīru, bērnus, reportierus, dzejniekus, īpaši – vienu. Jo kas nu nav, tas nav – eņģelis neesmu.

Ar kādām sajūtām pavadāt šo Ziemassvētku laiku?
Ziemsvētku laikam – Ziemsvētku sajūtas. Galvenais – uzturēt uguņus (siltumu) – krāsniņās, svecītēs, sirsniņās. Un smaržas: kadiķu, priežu, egļu, kanēļa.

Vai ikdienā dzīvojat ar kādu filozofisku ideju, domu?
Dzīvoju gan. Ar sensenis mums iedoto – to pašu "Dievs. Daba. Darbs". Lai kādu filozofiju tu lasi, lai kur tu guli – mucā kā Diogēns vai uz dormeo, dzīvei vajag šos Trīs un vēl tautasdziesmu – tajā ir visas Derības. Ja bērniem nevar iemācīt Zālamana gudrības, kā var tikt galā ar naidu, ar kašķīgām sievām un kašķīgiem vīriem. Vajag viņiem lasīt tautasdziesmu. Vai maz var spēcīgāk un daiļāk pateikt: "Kur mēs mīļi runājām, Tur zied sārtis āboliņis. Kur mēs sīvi rājāmies, – Tur zemīte pušu plīsa."

Kāds jums ir bijis šis, 2012. gads?
Gads, kā jau es to pati aizvien esmu gribējusi, tad nu arī bijis raibs. Pilns interesantu tikšanos: ar pār– un atbraukušajiem no tālām zemēm, ar ornitologiem, ar klases biedriem, draugiem un tuviniekiem, bijušajiem kolēģiem. Ar izbraucieniem, pasākumiem, piedzīvojumiem, pārdzīvojumiem, arī ar bērēm.

Kas jums deva vārdu Alvīne? Vai ar to labi sadzīvojat?
Vārdu, kā visiem, iedeva tēvsmāmiņa. Neuzjautāju, kamēr vēl varēja, bet gan jau, ka vienojās. Un tāpēc, ka par krustmāti ņēma Alvīni no kaimiņiem. Vārdam jau nav ne vainas. Tulkotāji tam piemetuši i kaut ko no cēla nezināma, i kaut ko no darbaholiķa. Pašu jau mani tik un tā visbiežāk uzrunā pusvārdā Alvīīī, Allīīī, nu ja nu vēl – Alliņāāāā. Ja vēl zini, ka ir firma "Alvīne", ka ir izdevniecība "Alvīne@Alberts" un ka šo vārdu tomēr turpina likt mazām meitiņām, tad tikai jāizriež krūti un jādzīvo nost ar šo vārdu.

Kā atzīmēsiet savu vārda dienu?
Vienu zinu noteikti – ka šai dienā iešu uz koncertu. Pārējais atkarīgs no sveicējiem – būs jāimprovizē. Viss jau notiks, bet ekspromtum.
Man gan kaut kā nereti sanāk, ka savus divus svētkus gadā sanāk svinēt vismaz trīs dienas, kā pie senajiem latviešiem. Izskatās, ka arī pirmdien vēl svinēšu. Un dāvanu, gluži kā pie zelta zivtiņas vai uz līdakas pavēli – viskārotāko, arī jau esmu saņēmusi.

Jūsu novēlējums visiem šodienas svētku svinētājiem!
Lai jauka diena! Lai mīļas dāvanas! Lai mīļi uzmanības apliecinājumi! Lai kūkas nepiedeg!